Kad pavaicāju par viņas patēvu, nojauta apstiprinās. Ir acīmredzams, ka Ana viņu mīl. Runājot par patēvu, viņa staro. Reimonds ir galdnieks, viņam patīk Eiropas futbols un makšķerēšana. Viņa izvēlējās dzīvot pie patēva, kad māte apprecējās trešo reizi.
Interesanti.
Viņa atliec muguru. – Pastāstiet man par saviem vecākiem, – viņa pieprasa, cenšoties aizvirzīt sarunu tālāk no savas ģimenes. Man nepatīk runāt par savējo, tāpēc es nosaucu tikai dažus faktus.
– Mans tēvs ir jurists, māte ir bērnu ārste. Abi dzīvo Sietlā.
– Ar ko nodarbojas jūsu brālis un māsa?
Vai viņu tas interesē? Es atbildu, ka Eljots strādā celtniecībā un Mia apgūst kulinārijas mākslu Parīzē.
Ana aizgrābta klausās. – Parīze esot skaista pilsēta, – viņa sapņaini nosaka.
– Taisnība. Vai esat to redzējusi?
– Nekad neesmu izceļojusi ārpus valsts robežām. – Viņas balsī ieskanas nožēla.
– Vai jūs vēlētos tur paviesoties?
Vispirms Kabo, tagad Parīze? Savaldies, Grej.
– Parīzē? Protams. Bet vairāk par visu citu mani interesē Anglija.
Viņas acis staro. Stīlas jaunkundze vēlas ceļot. Bet kāpēc tieši uz Angliju? Es uzdodu jautājumu.
– Tur dzimis Šekspīrs, Ostina, māsas Brontē, Tomass Hārdijs. Es labprāt aplūkotu vietas, kas iedvesmojušas šos cilvēkus tik brīnišķīgu grāmatu radīšanai. – Ir skaidrs, ka tā ir viņas pirmā mīlestība.
Grāmatas.
To pašu viņa minēja Kleitona veikalā. Tātad es sacenšos ar Dārsiju, Ročesteru un Endželu Klēru jeb nereāliem romantiskajiem varoņiem. Lūk, pierādījumi, kas man bija vajadzīgi. Viņa ir neglābjama romantiķe, tāpat kā māte… un man nekas neizdosies. Turklāt Ana ieber sāli manās brūcēs, ielūkodamās pulkstenī. Viņa vēlas beigt šo sarunu.
Esmu palaidis garām darījumu.
– Man jāiet. Šodien vēl jāmācās, – viņa ieminas.
Es piedāvāju pavadīt viņu līdz draudzenes mašīnai, tātad varēšu izmantot ceļu līdz viesnīcai, lai izteiktu piedāvājumu.
Bet vai vajadzētu?
– Pateicos par tēju, Greja kungs, – viņa ierunājas.
– Nav par ko, Anastasija. Man tas sagādāja prieku. – To pateicis, es apjaušu, ka pēdējās divdesmit minūtes bijušas… patīkamas. Veltījis viņai savu žilbinošāko smaidu, kas noteikti atkausēs ledu, es sniedzu roku. – Iesim! – Viņa satver manu plaukstu. Mēs soļojam atpakaļ uz “Hītmenu”, un es nespēju nedomāt par to, cik padevīgi viņas plauksta ieguļ manējā.
Varbūt tomēr izdosies.
– Vai tu vienmēr valkā džinsus? – es iejautājos.
– Gandrīz vienmēr, – viņa atbild, un tas ir jau otrais arguments “pret”. Neglābjama romantiķe, kas ģērbjas tikai džinsos. Man patīk sievietes svārkos. Tā ir vieglāk piekļūt.
– Vai jums ir draudzene? – viņa piepeši jautā, un tā ir trešā kļūda. Es atsakos no šī nenotikušā darījuma. Viņa vēlas romantiku, un es to nevaru piedāvāt.
– Nē, Anastasija, man nemēdz būt draudzenes.
Viņa sadrūmusi spēji pagriežas un netīšām nokāpj no ietves.
– Nolādēts, Ana! – es iesaucos un pierauju viņu klāt, lai viņa nepakļūtu zem neprašas velosipēdista riteņiem, kurš traucas nepareizajā virzienā. Ana piepeši ir manās skavās, ieķērusies manās rokās un atmetusi galvu. Viņa šķiet izbiedēta, un es tikai tagad pamanu tumši zilu joslu ap zīlītēm; tik tuvu viņas acis ir vēl skaistākas. Zīlītes izplešas, un es apjaušu, ka varētu iegrimt viņas acīs un nekad neatgriezties. Viņa dziļi ievelk elpu.
– Vai tev nekas nekaiš? – Mana balss ir tāla un svešāda, un es apjaušu, ka viņa man pieskaras, bet man nav iebildumu. Es noglāstu viņas vaigu. Āda ir gluda un mīksta. Kad ar īkšķi skaru viņas apakšlūpu, man aizraujas elpa. Viņas augums glaužas klāt manējam, es sajūtu krūšu apveidus un viņas miesas siltumu, un tas uzbudina. Anas tīrā, veselīgā smarža atsauc atmiņā vectēva ābeļdārzu. Es aizveru acis un ievelku elpu, lai iegaumētu šo aromātu. Kad atkal uz viņu palūkojos, Ana vēl joprojām mani vēro, un viņas acīs jaušams lūgums; viņa skatās uz manām lūpām.
Nolādēts! Viņa gaida skūpstu.
Un es to vēlos. Tikai vienu reizi. Viņas lūpas ir pavērtas, gatavas, tās mani gaida, aicina.
Nē, nē, nē. Nedari to, Grej.
Viņa nav tev piemērota.
Viņa grib ziedus un romantiku, un tu ar to nenodarbojies.
Es aizveru acis, lai viņu neredzētu un pretotos kārdinājumiem, un pēc brīža esmu pieņēmis lēmumu. – Anastasija, tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Es neesmu tev piemērots.
Starp viņas uzacīm atkal izveidojas kāsis, un šķiet, ka viņa vairs neelpo.
– Elpo, Anastasija, elpo. – Man jāatkāpjas, pirms izdaru kaut ko muļķīgu, bet mani pārsteidz paša vilcināšanās. Gribu vēl mirkli turēt viņu savās skavās. – Es tūlīt laidīšu tevi vaļā. – Tiklīdz atkāpjos, viņa nolaiž rokas, bet es nejūtos atvieglots. Es pavirzu plaukstas līdz viņas pleciem, pārliecinoties, ka viņa spēj stāvēt kājās. Meitenes sejā pavīd pazemojums. Mans atteikums sagādājis viņai kaunu.
Sasodīts. Negribēju tevi sāpināt.
– Labi, – viņa nosaka, un balsī atskan vilšanās. Viņa izturas pieklājīgi un vēsi, bet neatkāpjas. – Paldies, – viņa piebilst.
– Par ko?
– Jūs mani izglābāt.
Un man gribas pateikt, ka es viņu glābju no sevis, ka tas ir cēls žests, bet Ana nevēlas to dzirdēt. – Tas stulbenis brauca nepareizā virzienā. Es priecājos, ka biju blakus. Kļūst nelabi, iedomājoties, kas ar tevi varēja notikt. – Tagad es esmu tas, kurš runā pārāk daudz, un vēl joprojām nespēju palaist viņu vaļā. Ierosinu pasēdēt viesnīcā kopā ar viņu, lai paildzinātu kopā pavadīto laiku, un tikai tad atvirzos.
Ana papurina galvu, izslējusies stīva kā slotas kāts, un apvij rokas sev apkārt. Vēl pēc brīža viņa skriešus šķērso ielu, un man nākas steigties, lai neatpaliktu.
Kad esam pie viesnīcas, Ana atkal pievēršas man. Viņa ir atguvusi savaldību. – Pateicos par tēju un fotosesiju. – Viņa bezkaislīgi uzlūko mani, un es jūtu, ka mani pārņem nožēla.
– Anastasija… Es… – Nezinu, ko teikt. Varu tikai atvainoties.
– Kas ir, Kristjen? – viņa asi pajautā.
Oho! Viņa uz mani dusmojas un pauž savu nicinājumu katrā mana vārda zilbē. Tas ir kaut kas jauns. Un viņa aiziet. Un es nevēlos laist viņu prom. – Ceru, ka tev veiksies eksāmenos.
Anas acīs uzplaiksnī aizvainojums un sašutums. – Paldies, – viņa riebuma pilnā balsī atcērt. – Ardievu, Greja kungs. – Viņa pagriežas un aiziet pazemes stāvvietas virzienā. Es viņu vēroju, cerot uz atvadu skatienu, bet to nesaņemu. Ana nozūd, pametot aiz sevis nožēlu, atmiņas par skaistām, zilām acīm un rudenīga