Ana uzmet man iesāņus skatienu un dzenā ēdienu ar dakšiņu pa šķīvi. Viņa tik tikko jaušami sarauc lūpas.
– Kas tevi tā uzjautrina?
Viņa papurina galvu un iemet mutē pēdējo pankūkas kumosu, un es cenšos nesmieties. Kā vienmēr, viņai izdodas mani pārsteigt. Ana ir neveikla, rīkojas negaidīti, turklāt prot mani atbruņot. Viņa panāk to, ka es gribu smieties, turklāt pats par sevi.
– Laba meitene, – es nosaku. – Tiklīdz būsi izžāvējusi matus, es tevi aizvedīšu mājās. Negribu, lai tu saslimtu.
Tev vajadzēs daudz spēka šim vakaram, kad es tev visu parādīšu.
Ana strauji pieceļas no galda, un es iekožu mēlē, lai nepateiktu, ka viņa nav saņēmusi atļauju.
Viņa nav tava Pakļautā… vismaz pagaidām, Grej.
Ejot uz guļamistabu, viņa apstājas pie dīvāna.
– Kur tu šonakt gulēji? – viņa jautā.
– Savā gultā. – Ar tevi.
– Ak tā.
– Jā, arī man tā bija jauna pieredze.
– Nenodarboties ar… seksu.
Viņa pateica šo vārdu… un atkal piesarka.
– Nē.
Kā lai es to pasaku, neizklausoties pēc dīvaiņa?
Vienkārši runā, Grej.
– Gulēt kopā ar kādu. – Es nevērīgi pievēršu skatienu sporta sadaļai avīzē un ar acs kaktiņu vēroju, kā viņa nozūd guļamistabā.
Nē, tas nepavisam neizklausījās dīvaini.
Man ir sarunāts vēl viens randiņš ar Stīlas jaunkundzi. Nē, tas nav randiņš. Viņai jāzina, kas esmu. Skaļi nopūties, es iztukšoju apelsīnu sulas glāzi. Šī diena būs ārkārtīgi interesanta. Es apmierināts dzirdu, kā iedūcas fēns, un jūtos pārsteigts, ka viņa man paklausījusi.
Kamēr gaidu Anu, es piezvanu viesnīcas sulainim, lieku atvest mašīnu no pazemes stāvvietas un atkal pārbaudu viņas adresi Google Maps. Pēc tam rakstu īsziņu Andreai, lūdzot atsūtīt uz e-pastu konfidencialitātes līgumu. Ja Ana vēlas informāciju, viņai nāksies turēt mēli aiz zobiem. Ievibrējas telefons – zvana Roza.
Kamēr runāju, Ana iznāk no guļamistabas un paņem somiņu. Roza stāsta par Dārfūru, bet mana uzmanība ir veltīta Stīlas jaunkundzei. Viņa parakņājas somiņā un iepriecināta atrod matu gumiju.
Anai ir skaisti mati. Spoži. Gari. Biezi. Es dīki prātoju, kā būtu tos sapīt bizē. Viņa sasien matus un uzvelk mugurā jaku, pirms apsēžas uz dīvāna un gaida mani.
– Labi, ķeries klāt. Ziņo man par turpmāko. – Es beidzu sarunu ar Rozu. Viņa ir paveikusi brīnumus, un izskatās, ka izdosies nosūtīt pārtikas kravu uz Dārfūru.
– Vai esi gatava? – es jautāju Anai. Viņa pamāj. Es paņemu žaketi un mašīnas atslēgas, un mēs ejam. Kad tuvojamies liftam, viņa mani uzlūko, biezajām skropstām trīsot, un sarauc lūpas kautrā smaidā. Arī es atbildot tik tikko jaušami pasmaidu.
Ko šī sieviete ar mani dara?
Atveras lifta durvis, un es ļauju viņai ieiet pirmajai. Nospiežu pirmā stāva pogu, un durvis aizveras. Es šaurajā telpā izjūtu viņas visaptverošo klātbūtni. Nāsīs ieplūst viņas tīkamā smarža… Viņa sāk elpot nedaudz straujāk un uzmet man nedaudz nerātnu skatienu.
Sasodīts!
Ana iekožas apakšlūpā.
Viņa to dara tīšām. Un es uz brīdi iegrimstu viņas jutekliskajā, valdzinošajā skatienā. Viņa nenovēršas.
Mans loceklis saspringst.
Nekavējoties.
Es viņu vēlos.
Šeit.
Tagad.
Liftā.
– Pie velna visus dokumentus. – Pat nezinu, no kurienes rodas šie vārdi, bet es spēji satveru Anu un piespiežu viņu pie sienas. Satvēris viņas plaukstu locītavas, es tās paceļu augstāk, lai viņa nevarētu man pieskarties, un otras rokas pirkstus ieviju viņai matos, kamēr ar lūpām uzmeklēju viņas muti.
Ana ievaidas, un tas ir kā sirēnas sauciens. Beidzot varu viņu izgaršot: piparmētras, tēja un maigs augļu aromāts. Viņa garšo tikpat labi kā izskatās. Atgādina man pārpilnības laikus. Ak Dievs! Es alkstu pēc viņas. Satveru meitenes zodu, lai varētu skūpstīt viņu spēcīgāk, un viņas mēle bikli pieskaras manējai… pētot. Apsverot. Taustot. Atbildot uz skūpstu.
Dievs Tēvs debesīs!
– Tu. Esi. Lieliska, – es nomurminu, turpinot skart viņas lūpas. Esmu neglābjami noreibis, apdullis no viņas smaržas un garšas.
Lifts apstājas, un durvis pamazām veras vaļā.
Savaldies, Grej!
Es atkāpjos no viņas un nostājos tā, lai viņa nevarētu man pieskarties.
Ana strauji elpo.
Es arī.
Kad es pēdējo reizi zaudēju savaldīšanos?
Trīs uzvalkā tērpušies vīrieši viszinīgi uzlūko mūs, ienākot liftā.
Un es uzmanīgi pētu plakātu virs lifta pogām, kas reklamē juteklisku nedēļas nogali “Hītmenā”. Es palūkojos uz Anu un izelpoju.
Viņa atplaukst smaidā.
Un manas lūpas atkal saraucas.
Ko viņa ar mani izdarījusi?
Lifts apstājas otrajā stāvā, un vīrieši aiziet, pametot mani vienu ar Stīlas jaunkundzi.
– Tu iztīrīji zobus, – es uzjautrināts ieminos.
– Izmantoju tavu birstīti, – Ana attrauc, acīm mirdzot.
Protams… un man tas nezināma iemesla dēļ šķiet patīkami. Pārāk patīkami. Es apslāpēju smaidu.
– Anastasija Stīla, ko man ar tevi darīt? – Es satveru viņu aiz rokas, kad lifta durvis atveras pirmajā stāvā, un klusi vaicāju: – Kas gan tāds piemīt liftiem? – Viņa uzmet man viszinīgu skatienu, un mēs šķērsojam marmorā izklāto vestibilu.
Mašīna jau stāv pie viesnīcas; sulainis nepacietīgi soļo uz priekšu un atpakaļ. Es viņam pasniedzu nepieklājīgi lielu dzeramnaudu un atveru Anai pasažieru puses durvis. Viņa klusē, gremdējoties pārdomās.
Tomēr viņa nebēg.
Kaut gan es viņai uzklupu liftā.
Vajadzētu kaut ko pateikt par tur notikušo… bet ko gan?
Piedod?
Kā tev patika?
Ko tu ar mani dari?
Es iedarbinu mašīnu un nospriežu, ka klusēšana ir zelts. Salonā atskan glāsmainās Delība “Ziedu dueta” notis, un es pamazām nomierinos.
– Ko mēs klausāmies? – Ana jautā, kad nogriežos uz Sautvestdžefersona ielas. Es nosaucu skaņdarbu un jautāju, vai viņai tas patīk.
– Mūzika ir brīnišķīga, Kristjen.
Dzirdot savu vārdu no viņas lūpām, es jūtos savādi iepriecināts. Viņa to ir teikusi apmēram sešas reizes, un tas vienmēr izklausās citādi. Šodien tajā skan apbrīna par mūziku. Ļoti labi, ka viņai tā