– Tā izskatās.
– Tev paveicies, ka es tevi tikai rāju.
– Ko tas nozīmē?
– Ja tu piederētu man, pēc šādiem izgājieniem tu vēl nedēļu nevarētu apsēsties. Tu nepaēdi, piedzēries un pakļāvi sevi briesmām. – Jūtos pārsteigts par bailēm, kas mani pārņēmušas; Ana uzvedusies bezatbildīgi, pārgalvīgi. – Negribu pat domāt par to, kas ar tevi varēja notikt.
Viņa sarauc pieri. – Viss būtu labi. Es biju kopā ar Keitu.
It kā viņa būtu kaut kā palīdzējusi!
– Un fotogrāfs? – es atcērtu.
– Hosē nedaudz aizrāvās, – viņa nosaka, atvairot manas bažas kā nenozīmīgas, un pārmet sajauktos matus pār plecu.
– Nākamajā reizē, kad tas notiks, kādam vajadzētu iemācīt viņam labas uzvedības pamatus.
– Tev patīk sodīt cilvēkus, vai ne? – viņa skarbi jautā.
– Ak, Anastasija, tev nav ne jausmas, kā man tas patīk.
Es gara acīm redzu viņu pieķēdētu pie mana sola, un dibenā viņai iesprausta nomizota ingvera sakne, lai viņa nevarētu sasprindzināt gūžas muskuļus. Pēc tam es izmantoju siksnu vai ādas sloksnes. Jā… Tad viņa zinātu, ka nedrīkst būt tik bezatbildīga. Šī doma man ļoti patīk.
Viņa lūkojas uz mani, plati iepletusi acis, un es jūtos neērti. Vai viņa lasa manas domas? Vai arī tikai apbrīno glītu seju?
– Man jāieiet dušā. Bet varbūt tu vēlies mazgāties pirmā? – es jautāju, bet viņa turpina uz mani raudzīties, pavērusi muti. Viņa tik un tā izskatās pievilcīga. Grūti viņai pretoties, un es atļauju sev ar īkšķi noglāstīt viņas vaigu. Kad pieskaros pilnīgajai apakšlūpai, viņa vāri iestenas.
– Elpo, Anastasija, – es nočukstu, pirms atliecu muguru un pavēstu, ka brokastis būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm.
Viņa klusē; asā mēlīte beidzot ir sastingusi.
Iegājis vannasistabā, es dziļi ievelku elpu, izģērbjos un nostājos zem dušas. Mani pārņem vēlme apmierināt sevi pašam, bet pamostas senās bailes no pieķeršanas un ņirgāšanās, un es atturos.
Elina dusmotos.
Seni paradumi…
Ūdens šaltis līst pār manu galvu, un es domāju par pēdējo sarunu ar sarežģīto Stīlas jaunkundzi. Viņa vēl joprojām ir šeit, manā gultā, un acīmredzot es neesmu viņai pretīgs. Pamanīju, kā viņai aizrāvās elpa un kā viņa sekoja man ar skatienu.
Jā. Man ir cerība.
Vai viņa būtu laba Pakļautā?
Ir acīmredzams, ka viņa par šo pasauli neko nezina. Viņa nespētu pat izrunāt vārdus “drāzties” vai “sekss”, vai ko citu, ko studenti mūsdienās lieto kā apzīmējumu drāzienam. Ana ir naiva būtne. Droši vien piedzīvojusi tikai dažus neveiklus brīžus ar tādiem zēniem kā tas fotogrāfs.
Doma, ka viņa ar kādu bijusi kopā, mani aizkaitina.
Es varētu gluži vienkārši pajautāt, vai viņa ir ieinteresēta. Nē. Vajag parādīt, ko viņa uzņemtos, ja piekristu attiecībām ar mani.
Vispirms mēģināsim pārciest brokastis.
Noskalojis ziepju putas, es vēl brīdi stāvu zem karstās strūklas un gatavojos otram raundam cīņā ar Anastasiju Stīlu. Izslēdzu dušu un paķeru dvieli. Ielūkojies aizsvīdušajā spogulī, es nospriežu, ka šodien neskūšos. Tūlīt atnesīs brokastis, un es esmu izsalcis, tāpēc ātri iztīru zobus.
Kad atveru vannasistabas durvis, viņa ir izkāpusi no gultas un meklē džinsus. Ana izskatās pēc iztrūcinātas stirnas ar garām kājām un lielām acīm.
– Ja tu meklē savus džinsus, tas neizdosies. Es tos aizsūtīju uz veļas mazgātavu. – Viņai ir tiešām lieliskas kājas. Nevajadzētu tās slēpt zem biksēm. Ana samiedz acis, un šķiet, ka viņa grasās iebilst, tāpēc es paskaidroju iemeslu. – Audums bija notraipīts ar vēmekļiem.
– Ak tā, – viņa nosaka.
Jā. “Ak tā.” Ko vēl piebildīsiet, Stīlas jaunkundze?
– Teilors atnesa citas bikses un kurpes. Tās ir maisā uz krēsla. – Es pamāju, norādot uz iepirkumu maisu.
Ana izbrīnīta sarauc uzacis.
– Labi, es ieskriešu dušā, – viņa nomurmina un, it kā tikai nupat kaut ko atcerējusies, piebilst: – Paldies.
Paķērusi maisu, viņa apiet man apkārt, iesteidzas vannasistabā un aizslēdz durvis.
Hmm, viņa ļoti steidzās. Prom no manis. Varbūt es loloju nepiepildāmas cerības.
Es vīlies ātri noslaukos un apģērbjos. Iegājis dzīvojamā istabā, es izlasu e-pasta vēstules, bet nav nekā steidzama. Pie durvīm pieklauvē – atnākušas divas jaunas sievietes. Apkalpošana numurā.
– Kur nolikt brokastis, kungs?
– Uz ēdamgalda.
Atgriežoties guļamistabā, es uztveru abu sieviešu slepus mestos skatienus, bet izliekos to nemanām un apslāpēju vainas apziņu par to, cik daudz ēdiena pasūtīju. Mēs nemūžam to visu neapēdīsim.
– Brokastis ir klāt, – es uzsaucu un pieklauvēju pie vannasistabas durvīm.
– L… labi. – Anastasijas balss ir nedaudz apslāpēta.
Brokastis jau ir saliktas uz galda dzīvojamā istabā. Viena no sievietēm, kurai ir ļoti tumšas acis, pasniedz man kvīti, un es izņemu no maka divas divdesmit dolāru zīmes.
– Pateicos, dāmas.
– Piezvaniet uz apkalpošanu numurā, kad vajadzēs aiznest šķīvjus, kungs, – tumšace saka, bet viņas koķetais skatiens ir daudzsološs.
Es salti uzsmaidu, brīdinot netuvoties.
Apsēdies pie galda ar avīzi rokā, es ieleju tasē kafiju un ķeros pie omletes. Telefons ievibrējas; saņemta ziņa no Eljota.
Keita grib zināt, vai Ana ir dzīva.
Es iesmejos, priecājoties, ka Anas tā dēvētā draudzene tomēr par viņu domā. Ir acīmredzams, ka Eljots nav ļāvis savam daiktam atpūsties, kaut gan vakar solīja pretējo. Es atbildu.
Dzīva un sparīga ;)
Pēc brīža parādās Ana. Viņas mati ir mitri, un skaistā, zilā blūze ir pieskaņota acu krāsai. Teilors ir paveicis labu darbu – meitene izskatās ļoti pievilcīga. Nopētījusi istabu, viņa pamana somiņu.
– Velns, Keita! – viņa izdveš.
– Viņa zina, ka esi šeit, turklāt dzīva. Es nosūtīju ziņu Eljotam.
Ana man nedroši uzsmaida un tuvojas galdam.
– Apsēdies, – es pavēlu un norādu uz vietu, kas viņai sagatavota. Ana sarauc pieri, redzot, cik daudz ēdiena ir uz galda, un mana vainas apziņa pieņemas spēkā.
– Nezināju, kas tev garšo, tāpēc pasūtīju šo to no visas brokastu ēdienkartes, – es kā atvainodamies saku.
– Ļoti izšķērdīga rīcība, – Ana atbild.
– Jā, taisnība. – Jūtos vēl vainīgāks, bet piedodu sev, kad viņa izvēlas pankūkas, olu kulteni un šķiņķi ar kļavu sīrupu. Ir patīkami vērot, kā viņa ēd.
– Vai