Skaidrs. Cerams, dabūsi padrāzties. Tev to ļoti vajag ;)
Es to izlasu un iespurdzos.
Tev taisnība, Eljot. Ļoti vajag.
Atveru darba e-pastu un sāku lasīt.
SESTDIENA, 2011. GADA 21. MAIJS
Kad pagājušas gandrīz divas stundas, es dodos gulēt. Ir četrdesmit piecas minūtes pēc vieniem. Ana ir cieši aizmigusi un nav izkustējusies no vietas, kur viņu atstāju. Es izģērbjos, uzvelku pidžamas bikses un kreklu un apguļos viņai blakus. Viņa ir ieslīgusi tik dziļā miegā, ka, visticamāk, negrozīsies un man nepieskarsies. Es brīdi vilcinos, kamēr prātā sabriest tumsa, bet tā neizlaužas virspusē, un es zinu, kāpēc: jo es vēroju, cik vienmērīgi cilājas Anas krūtis, un elpoju līdz ar viņu. Iekšā. Ārā. Iekšā. Ārā. Iekšā. Ārā. Es viņu vēroju vairākas sekundes, minūtes, stundas… nav ne jausmas. Un, kamēr viņa guļ, es nopētu katru viņas skaistās sejas sprīdi. Tumšās skropstas tik tikko jaušami trīs, lūpas ir nedaudz pavērtas, un redzami līdzenie, baltie zobi. Viņa kaut ko nesaprotamu nomurmina, aplaiza lūpas. Tas uzbudina; ļoti uzbudina. Beidzot es iegrimstu dziļā bezsapņu miegā.
ES ATVERU ACIS. Valda klusums, un es brīdi nesaprotu, kur atrodos. Pareizi – “Hītmenā”. Pulkstenis pie gultas rāda, ka ir četrdesmit trīs minūtes pēc septiņiem.
Kad es pēdējoreiz tik ilgi gulēju?
Ana.
Es nesteidzīgi pagriežu galvu, un viņa vēl joprojām guļ, pavērsusi seju pret mani. Tā ir skaista un atmaigusi miegā. Nekad neesmu gulējis ar sievieti. Esmu drāzis daudzas, bet pamosties blakus jaunai, valdzinošai sievietei… tas ir kaut kas jauns un uzbudinošs. Mans loceklis ar to ir vienisprātis.
Tas nav pieļaujams.
Es negribīgi izkāpju no gultas un pārģērbjos skriešanas drēbēs. Vajag sadedzināt šo… lieko enerģiju. Velkot bikses, es mēģinu atcerēties, kad pēdējoreiz tik labi gulēju.
Dzīvojamā istabā es ieslēdzu datoru, pārbaudu e-pastu un atbildu uz divām Rozas vēstulēm un vienu Andreas ziņu. Es tam veltu vairāk laika nekā parasti, jo domās atgriežos pie Anas, kas guļ blakus istabā. Kā viņa jutīsies, kad pamodīsies?
Slikti.
Minibārā ir apelsīnu sulas pudele. Es izleju tās saturu glāzē. Kad ieeju istabā, viņa vēl guļ. Tumšie mati ir izrisuši pār spilvenu, bet sega noslīdējusi līdz viduklim. Krekls ir parauts uz augšu, atklājot vēderu un nabu. Es atkal jūtu miesu atsaucamies.
Beidz blenzt uz meiteni, Grej.
Jātiek prom, pirms izdaru kaut ko tādu, ko nožēlošu. Nolicis glāzi uz naktsgaldiņa, es ieeju vannasistabā, sameklēju divas pretsāpju tabletes ceļojumu aptieciņā un nolieku tās blakus apelsīnu sulai.
Uzmetis vēl vienu ilgu skatienu Anastasijai Stīlai, pirmajai sievietei, ar ko esmu gulējis, es dodos skriet.
KAD ATGRIEŽOS NO SKRĒJIENA, dzīvojamā istabā ir nolikts iepirkumu maiss no nezināma veikala. Es ielūkojos iekšā un ieraugu drēbes Anai. Izskatās, ka Teilors labi pastrādājis… un visu paveicis pirms deviņiem.
Apbrīnojams cilvēks.
Viņas somiņa ir uz dīvāna, kur to naktī nometu, un guļamistabas durvis ir ciet, tātad viņa nav aizgājusi un vēl guļ.
Es jūtos atvieglots. Nopētījis ēdienkarti, es nolemju pasūtīt ēdienu. Ana pēc pamošanās būs izsalkusi, bet man nav ne jausmas, ko viņa ēdīs, tāpēc es ļaujos piepešai iegribai un pasūtu brokastu ēdienkartes izlasi. Man pavēsta, ka viss būs gatavs pēc pusstundas.
Laiks modināt valdzinošo Stīlas jaunkundzi; viņa jau ir pietiekami gulējusi.
Paķēris dvieli un iepirkumu maisu, es pieklauvēju pie durvīm un eju iekšā. Iepriecināts atklāju, ka viņa sēž gultā.
Nozudušas gan tabletes, gan sula.
Laba meitene.
Ieraugot mani, viņa nobāl.
Izturies mierīgi, Grej. Tu negribi, lai tevi apsūdz nolaupīšanā.
Viņa aizver acis, droši vien nokaunējusies.
– Labrīt, Anastasija. Kā tu jūties?
– Labāk, nekā esmu pelnījusi, – viņa klusi nosaka. Es nolieku maisu uz krēsla. Viņa pagriež galvu un ielūkojas man sejā; viņas acis ir neticami lielas un zilas, un, kaut gan mati ir sajaukti, viņa izskatās brīnišķīgi.
– Kā es nokļuvu šeit? – viņa jautā, it kā baidītos dzirdēt atbildi.
Nomierini viņu, Grej.
Es apsēžos uz gultas malas un uzskaitu faktus. – Kad tu zaudēji samaņu, es negribēju apdraudēt savas mašīnas salona ādas pārklājumu, vedot tevi līdz pat dzīvoklim. Tāpēc izvēlējos īsāko ceļu.
– Vai tu noguldīji mani šeit?
– Jā.
– Vai man atkal kļuva slikti?
– Nē. – Paldies Dievam!
– Vai tu mani izģērbi?
– Jā. – Kurš vēl varētu tevi izģērbt?
Viņa pietvīkst, un nevainojamie zobi iecērtas apakšlūpā. Es apslāpēju vaidu.
– Mēs taču neko…? – viņa čukst, pētīdama pirkstus.
Jēzus, par kādu lopu viņa mani uzskata?
– Anastasija, tu biji zudusi šai pasaulei. Es neaizraujos ar nekrofiliju, – es sausi paskaidroju. – Man patīk atsaucīgas, pie pilnas apziņas esošas sievietes. – Viņa ir manāmi atvieglota, un es prātoju, vai tas ar viņu noticis jau iepriekš. Vai viņa zaudējusi samaņu, pamodusies svešinieka gultā un atklājusi, ka ir izmantota pret pašas gribu? Varbūt tas ir fotogrāfa iecienītais paņēmiens. Man kļūst nelabi. Tomēr es atceros viņas atzīšanos iepriekšējā vakarā, ka viņa nekad nav bijusi piedzērusies. Paldies Dievam, tas viņai nav kļuvis par ieradumu.
– Es ļoti, ļoti atvainojos, – Ana nokaunējusies saka.
Varbūt vajadzētu izturēties pret viņu saudzīgāk.
– Vakars bija ārkārtīgi izklaidējošs. Es to atcerēšos vēl ilgi. – Ceru, ka tas izklausās samiernieciski, bet viņa sarauc pieri.
– Ne jau es pieprasīju, lai tu mani sameklē ar savām Džeimsa Bonda rotaļlietām, ko tu gatavo tam, kurš sola visvairāk.
Oho! Tagad viņa ir saniknota. Kāpēc?
– Pirmkārt, telefona izsekošanas tehnoloģija ir pieejama internetā.
Nu, vismaz tā dziļākajos nostūros.
– Otrkārt, mana kompānija neiegulda līdzekļus spiegošanas ierīču izveidē un nenodarbojas ar to ražošanu.
Es pamazām zaudēju pacietību, tomēr esmu iekarsis.
– Treškārt, ja es neierastos tev pakaļ, šobrīd tu droši vien pamostos fotogrāfa gultā, un es atceros, ka tevi viņa pielūgsme neiepriecināja.
Ana samirkšķina acis un piepeši iespurdzas.
Viņa atkal par mani smejas.
– No kādas viduslaiku hronikas tu esi izbēdzis? Izklausies pēc cēla bruņinieka.
Viņa ir apburoša. Šī meitene atkal norāda, ka esmu pārāk pompozs, un šāda negodbijība ir spirdzinoša. Tomēr man nav nekādu ilūziju