Tur jau bija tā nelaime: kura sieviete gan vēlētos, lai viņas meitai būtu “īpaša saikne” ar bijušā vīra sievasmāti? Tikai Bonijai varēja ienākt prātā, ka viņa kaut ko tādu vēlētos dzirdēt, un tomēr žēloties bija lieki, vai ne? Viņa nevarēja pat nodomāt “aizveries, maita”, jo Bonija nebija nekāda maita. Tā nu Medelainai atlika vienīgi stāvēt, māt ar galvu un samierināties, kamēr viņas garastāvoklis ņurdēja, rēja un raustīja pavadu.
– Protams, – viņa atteica. – Nekādu problēmu.
– Tēti! – Skaja paraustīja Neitenu aiz krekla. Neitens uzcēla viņu sev uz gurna, un Bonija abiem maigi uzsmaidīja.
– Lūdzu, piedod, Medij, bet es nespēju tikt galā ar tādām lietām.
Lūk, ko Neitens bija pateicis tolaik, kad Ebigeilai bija tikai trīs nedēļas. Būdama nemierīga, pēc pārvešanas no slimnīcas viņa ne reizi nebija nogulējusi ilgāk par trīsdesmit divām minūtēm. Medelaina bija nožāvājusies:
– Es arī.
Viņa gan to nebija domājusi burtiski. Pēc stundas satriektā un izbrīnītā Medelaina bija noskatījusies, kā Neitens sakravā mantas savā garajā, sarkanajā kriketa somā, aši uzmet skatienu bērnam, it kā tas piederētu kādam citam, un iziet pa durvīm. Nekad, nemūžam viņa nespēs piedot vai aizmirst to paviršo skatienu, ko viņš bija veltījis savai brīnišķīgajai, mazajai meitiņai. Un nu šī meitiņa bija kļuvusi par pusaudzi, kura pati sev gatavoja pusdienas, patstāvīgi brauca uz skolu ar autobusu un aizejot uzsauca pāri plecam:
– Neaizmirsti, ka šodien es nakšņošu pie tēta!
– Sveika, Medelaina, – Džeina sacīja.
Viņa atkal bija uzvilkusi vienkāršu, baltu sporta krekliņu ar V veida izgriezumu (vai tad viņai nebija nekā cita?), tos pašus zilos džinsa svārkus un pludmales sandales. Viņas mati bija sāpīgi cieši savilkti zirgastē, un viņa neuzkrītoši zelēja košļājamo gumiju. Redzot viņas vienkāršo ārieni, Medelaina nez kāpēc mazliet nomierinājās, it kā Džeina būtu tieši tas, kas vajadzīgs, lai viņa varētu sajusties labāk. Gluži kā parasts grauzdiņš, ko tik ļoti gribas apēst pēc slimošanas.
– Džeina, – viņa sirsnīgi sacīja, – labdien! Redzu, ka tu jau esi iepazinusies ar manu burvīgo bijušo vīru un viņa ģimeni.
– Ho, ho, ho, – Neitens noteica, cerēdams, ka izklausās pēc Ziemassvētku vecīša. Viņam īsti nebija skaidrs, kā reaģēt uz dzēlīgajiem vārdiem par “burvīgo bijušo vīru”.
Medelaina juta, ka viņai uz pleca nogulst Eda plauksta. Tas bija brīdinājums, ka viņa ir pienākusi pārāk tuvu bīstamajai nepieklājības robežai.
– Esmu gan, – Džeina apstiprināja. Viņas seja izskatījās neizdibināma. – Tie ir mani vecāki, Dai un Bills.
– Labdien! Jūsu mazdēls nu gan ir brīnišķīgs. – Atbrīvojusies no Eda, Medelaina sasveicinājās ar Džeinas vecākiem. Nez kāpēc pietika vienīgi paskatīties uz viņiem, lai kļūtu skaidrs, ka viņi ir ļoti jauki.
– Patiesībā mēs domājam, ka Zigijs ir mana dārgā tēva reinkarnācija, – Džeinas māte pajokoja.
– Nē, mēs tā nedomājam vis, – Džeinas tēvs iebilda un uzsmaidīja Kloī, kura raustīja Medelainu aiz kleitas. – Un šī noteikti ir jūsu mazā meitiņa, vai ne?
Kloī iedeva Medelainai sārtu aploksni.
– Vai vari to paturēt, mammu? Tas ir ielūgums uz Amabellas viesībām. Ir jāsaģērbjas par kaut ko tādu, kas sākas ar A. Es būšu princese. – Un viņa aizskrēja.
– Cik var noprast, tad nabaga mazais Zigijs uz to ballīti nav ielūgts, – Džeinas māte ierunājās klusāk.
– Mammu, – Džeina iejaucās. – Liecies mierā.
– Kāpēc? Viņai nevajadzētu dalīt ielūgumus rotaļu laukumā, ja vien viņa negrasās ielūgt visu klasi, – Medelaina paziņoja.
Vērīgi palūkojusies visapkārt, meklēdama Renāti, viņa ieraudzīja Selesti, kura patlaban ienāca pa skolas vārtiem, kā jau parasti, nokavējusies, turēdama dvīņus aiz rokas un izskatīdamās neiespējami satriecoša. Radās sajūta, ka skolā uzradusies cita suga. Medelaina pamanīja, ka viens no otrās klases vecākiem ierauga Selesti, komiski satrūkstas un gandrīz paklūp pār skolas somu.
Un tur jau nāca arī Renāte, steigdamās tieši pie Selestes un sniegdama viņai divas sārtas aploksnes.
– Es viņu nositīšu, – Medelaina paziņoja.
Lipmana kundze: Paklau, es vairs negribētu par to runāt. Mēs esam pelnījuši mieru. Viens no vecākiem ir miris. Visa skola par viņu sēro.
Gabriela: Hmm, es nu gan neteiktu, ka sēro visa skola.
Tas jau būtu pārspīlēti.
Seleste pamanīja vīrieti, kurš, viņu ieraugot, bija paklupis.
Varbūt viņai vajadzētu sameklēt sev mīļāko. Varbūt tad kaut kas notiktu un viņas laulība iegāztos bezdibenī, uz kuru tā visus šos gadus bija tik nepielūdzami virzījusies.
Tomēr doma par ielaišanos ar citu vīrieti, kurš nebūtu Perijs, piepildīja viņu ar smagumu un apātiju. Tas būtu tik garlaicīgi. Citi vīrieši viņu nemaz neinteresēja. Kopā ar Periju viņa jutās dzīva. Pametusi Periju, viņa kļūtu vientuļa, uz visiem laikiem aizmirstu par seksu un mocītos garlaicībā. Tas nebija godīgi. Perijs bija viņu samaitājis.
– Tu pārāk cieši spied man roku, – Džošs aizrādīja.
– Jā, mammu, – Makss piekrita.
Viņa atslābināja tvērienu.
– Piedodiet, zēni, – viņa sacīja.
Šis rīts nebija izdevies. Vispirms ar vienu no Džoša zeķēm bija atgadījies kaut kas katastrofāli briesmīgs, un to vairs nekādi nebija iespējams uzvilkt pareizi. Pēc tam Makss nebija varējis atrast kādu ļoti īpašu Lego vīriņu ar ļoti īpašu dzeltenu cepuri, kas viņam bija vajadzīgs uzreiz un nekavējoties.
Viņi abi bija žēli raudājuši pēc tēta. Viņi nemaz nebija gribējuši klausīties, ka tētis atrodas otrā pasaules malā. Viņiem vajadzēja tēti. Arī Selestei vajadzēja Periju. Viņš būtu ticis galā ar Džoša zeķi. Viņš būtu atradis Maksa Lego vīriņu. Viņa allaž bija zinājusi, ka nekādi nespēs tikt galā ar skolas rītu darbiem. Gan viņa, gan abi zēni no rītiem parasti mēdza ilgi gulēt un jutās ļoti nelāgi, toties Perijs modās priecīgs un enerģijas pārpilns. Ja viņš šorīt būtu mājās, viņi skolā ierastos vēl pirms noteiktā laika. Automašīnā būtu skanējuši smiekli, nevis valdījis klusums, ko ik pa brīdim pārtrauktu zēnu bēdīgā iešņukstēšanās.
Beigu beigās Seleste bija viņiem iedevusi ledenes uz kociņa. Izdabūti ārā no automašīnas, viņi vēl aizvien turpināja tās sūkāt, un Seleste pamanīja, ka viena no pirmskolas mātēm, kuru viņa bija sastapusi skolas izvēles dienā, pagāja viņiem garām, mīļi uzsmaidīja zēniem un uzmeta Selestei skatienu, kas skaidri vēstīja: tu esi slikta māte.
– Re, kur Kloī un Zigijs! – Džošs iesaucās.
– Iesim viņus nosist! – Makss ierosināja.
– Zēni, nevajag tā runāt! – Seleste norāja. Augstā debess, ko tagad citi par viņiem domās?
– Tikai pa jokam, mammu, – Džošs laipni paskaidroja.
– Kloī un Zigijam tas patīk!
– Seleste!