Pirmsmenstruālais sindroms Medelainai vēl aizvien bija nosacīti svešs. Kārtējā novecošanas procesa jaukā sastāvdaļa. Līdz šim viņa pat īsti nebija ticējusi tā pastāvēšanai. Un tad, kad jau tuvojās viņas četrdesmitā dzimšanas diena, viņas ķermenis bija paziņojis: tātad tu netici pirmsmenstruālajam sindromam? Es tūlīt tev parādīšu, kas ir pirmsmenstruālais sindroms. Saņem veselu kaudzi, maita.
Tagad ik mēnesi viņai vienu dienu vajadzēja izlikties un tēlot, ka viņa ir cilvēciska būtne, kura mīl gan savus bērnus, gan Edu. Savulaik, dzirdēdama, kā sievietes aizbildinās ar pirmsmenstruālo sindromu, lai netiktu sodītas par slepkavību, Medelaina bija šausminājusies. Tagad viņai viss bija skaidrs. Šodien viņa ar lielāko prieku būtu gatava kādu nogalināt! Patiesībā viņa bija pelnījusi kādu atzinību par savu ievērojamo savaldīšanās spēju.
Pa ceļam uz skolu viņa nemitīgi nodevās dziļas elpošanas vingrinājumiem, kam vajadzēja palīdzēt viņai nomierināties. Par laimi, Freds un Kloī aizmugures sēdeklī šodien nekāvās. Eds pie stūres klusi dungoja, un tas bija diezgan neciešami (kā viņš varēja būt tik nevajadzīgi, nerimtīgi priecīgs?), tomēr viņš vismaz bija uzvilcis tīru kreklu un nebija uzstājis, ka vēlas vilkt sen par mazu kļuvušo polo kreklu ar tomātu mērces traipu, kuru pats uzskatīja par neredzamu. Pirmsmenstruālais sindroms šodien neuzvarēs. Pirmsmenstruālais sindroms neizpostīs šo nozīmīgo pavērsiena punktu.
Viņiem uzreiz izdevās atrast brīvu vietu, kur bija atļauts atstāt automašīnu. Bērni izkāpa no automašīnas pēc pirmā lūguma.
– Laimīgu jauno gadu, Pondera kundze! – Medelaina uzsauca, kad viņi pagāja garām mazajai, baltajai mājiņai līdzās skolai, pie kuras uz saliekamā krēsla sēdēja apaļīgā, sirmā Pondera kundze, dzerdama tēju un lasīdama laikrakstu.
– Labrīt! – Pondera kundze priecīgi atsaucās.
– Neapstājies, neapstājies, – Medelaina uzšņāca Edam, kurš jau grasījās sākt soļot lēnāk. Viņam ļoti patika ilgi un sirsnīgi parunāties gan ar Pondera kundzi, kura Singapūrā kara laikā bija strādājusi par medmāsu, gan ar jebkuru citu, it īpaši tad, ja šim sarunu biedram bija vairāk par septiņdesmit gadiem.
– Kloī šodien ir pirmā skolas diena! – Eds uzsauca. – Svarīga diena!
– Ak tu tētīt! – Pondera kundze noteica.
Viņi gāja tālāk.
Medelaina turēja savu noskaņojumu stingros grožos kā tādu traku suni īsā pavadā.
Skolas pagalms bija pilns ar tērgājošiem vecākiem un klaigājošiem bērniem. Vecāki stāvēja rāmi, kamēr bērni juku jukām skraidīja viņiem apkārt kā lodītes spēļu automātā. Tie, kuru bērni tikai šodien sāka mācīties pirmskolā, plati un nervozi smaidīja. Vecāko klašu mammas bija sastājušās rosīgos, nesatricināmos bariņos, pārliecinātas par savu skolas karalieņu statusu. Gaišmatainie Cekuli saudzīgi pieglauda nesen apgrieztās, gaišās frizūras.
Ak, cik tas bija burvīgi. No jūras pūta viegls vējiņš. Bērnu sejiņas bija tik starojošas… velns parāvis, un tur jau bija arī viņas bijušais vīrs.
Medelaina, protams, bija zinājusi, ka viņš tur atradīsies, tomēr šķita necilvēcīgi, ka viņš Medelainas skolas pagalmā jutās tik omulīgs un apmierināts, un izskatījās kā jau parasts tēvs. Vēl ļaunāk, šobrīd viņš fotografēja Džeinu un Zigiju (tie abi taču piederēja Medelainai!) un kādu patīkamu pāri, kas neizskatījās vecāks par pašu Medelainu. Tie noteikti bija Džeinas vecāki. Turklāt Neitens taču bija nekur nederīgs fotogrāfs. Nepaļaujieties uz Neitenu, viņš nespēs iemūžināt jūsu atmiņas. Nepaļaujieties uz Neitenu nevienā jomā.
– Re, kur Ebigeilas tētis, – Freds paziņoja. – Viņa automašīnas pie skolas nemaz nebija. – Neitens brauca ar kanārijdzeltenu Lexus. Nabaga Freds noteikti būtu ļoti priecājies par tēvu, kam automašīnas nebija vienaldzīgas. Eds nespēja atšķirt pat automašīnu modeļus.
– Re, kur mana pusmāsa! – Kloī norādīja uz Neitena un Bonijas meitu. Skajai skolas forma bija krietni vien par lielu, un ar savām lielajām, skumjajām acīm un garajām, gaišajām matu šķipsnām viņa līdzinājās mazam, bēdīgam bezpajumtniekam no mūzikla “Nožēlojamie”. Medelainai jau bija skaidrs, kas tūlīt notiks. Kloī ņems Skaju savā paspārnē. Skaja bija tieši tāda maza, kautrīga meitenīte, par kādu arī pati Medelaina skolas laikā būtu uzņēmusies gādību.
Kloī uzaicinās Skaju nākt pie mums parotaļāties, lai varētu spēlēties ar viņas matiem.
Tieši šajā mirklī Skaja strauji samirkšķināja acis, kurās bija iekritušas matu šķipsnas, un Medelaina sarāvās. Šis bērns mirkšķināja tieši tāpat, kā to darīja Ebigeila, kad viņai acīs iekrita mati. Tā bija daļa no Medelainas bērna, Medelainas pagātnes un Medelainas sirds. Bijušajiem vīriem vajadzētu ar likumu aizliegt vairoties.
– Es tev saku jau miljono reizi, Kloī, – viņa nošņāca, – Skaja ir Ebigeilas, nevis tava pusmāsa!
– Elpo dziļi, – Eds aizrādīja. – E-elpo dziļi.
Neitens atdeva fotokameru Džeinai un nesteidzīgi nāca uz viņu pusi. Viņš bija sācis ataudzēt matus. Tie bija sirmi un biezi, un plīvoja uz viņa pieres, it kā viņš būtu Hjū Grānts pusmūža vecumā. Medelainai bija aizdomas, ka viņš tos ir ataudzējis tīšām, lai pakaitinātu Edu, kuram nu jau bija gandrīz pilnīgi pliks galvvidus.
– Medij, – Neitens sacīja. Viņš bija vienīgais visā pasaulē, kurš viņu tā uzrunāja. Savulaik viņa par to bija ļoti priecājusies, taču nu šī uzruna spēja izraisīt vienīgi milzīgu aizkaitinājumu.
– Ed, vecīt! Un mazais… hmm – tev arī šodien ir pirmā skolas diena, vai ne? – Neitens nekad pat necentās iegaumēt Medelainas bērnu vārdus. Viņš pacēla roku, lai gaisā varētu sasist plaukstas ar Fredu. – Sveiks, draudziņ. – Freds nodeva Medelainu, atbildēdams uz Neitena sveicienu.
Noskūpstījis Medelainu uz vaiga, Neitens sparīgi paspieda Edam roku, dižmanīgi lepodamies, ka spēj tik pieklājīgi izturēties pret savu bijušo sievu un viņas ģimeni.
– Neiten, – Eds skanīgi noteica. Viņš allaž mēdza izrunāt Neitena vārdu pavisam īpaši – dobji un nesteidzīgi, uzsverot otro zilbi. To dzirdot, Neitens vienmēr viegli sarauca pieri, nekad nebūdams pārliecināts, vai tikai netiek apsmiets. Tomēr šodien ar to vien Medelainas noskaņojums nebija glābjams.
– Svarīga diena, svarīga diena, – Neitens atkārtoja. – Jūs abi jau esat pieredzējuši, bet mēs to piedzīvojam pirmo reizi! Nekaunos atzīties, ka, ieraugot Skaju skolas formā, man acīs gandrīz saskrēja asaras.
Medelaina vairs nespēja novaldīties.
– Skaja nav tavs pirmais bērns, kurš sāk mācīties skolā, Neiten, – viņa aizrādīja.
Neitens nosarka. Medelaina bija pārkāpusi viņu vārdos neizteikto vienošanos par neapvainošanos. Dieva dēļ, tikai svētais būtu varējis to palaist gar ausīm. Ebigeila bija nomācījusies skolā divus mēnešus, kad Neitens beidzot bija to pamanījis. Dienas vidū viņš bija piezvanījis uz mājām, lai patērzētu.
– Viņa ir skolā, – Medelaina bija paziņojusi.
– Skolā?