– Ne vairāk par desmit minūtēm, – Medelaina iebilda.
– Bet no tēta un Bonijas mājas var vieglāk iziet, – Ebigeila attrauca. – Pie viņiem var ātrāk tikt ārā pa durvīm. Mums nebūs jāsēž automašīnā un jāgaida, kamēr Freds sameklēs kurpes vai Kloī ieskries atpakaļ mājā pēc citas Bārbijas, vai tamlīdzīgi.
– Skajai droši vien nekad nenākas atgriezties mājās pēc Bārbijas, – Medelaina piezīmēja.
– Bonija nemūžam neļautu Skajai spēlēties ar Bārbijām, – Ebigeila izteiksmīgi novaikstījās, it kā tas būtu pašsaprotami. – Nudien, mammu, tev patiešām nevajadzētu ļaut Kloī ar tām spēlēties, šīs lelles ir tik antifeministiskas, turklāt viņai var rasties nepatiess priekšstats par ideālu ķermeni.
– Zini, Kloī vairs neviens tāpat nevarēs atņemt viņas Bārbijas, – Medelaina skumji uzsmaidīja Džeinai.
Ārā atskanēja automašīnas signāls.
– Tas ir viņš, – Ebigeila paziņoja.
– Tu viņam jau piezvanīji? – Medelaina noprasīja. Viņas vaigos sakāpa sārtums. – Tu to visu nokārtoji, pat nepavaicādama man?
– Es pavaicāju tētim, – Ebigeila atteica. Apgājusi ap galdu, viņa noskūpstīja Medelainu uz vaiga. – Atā, mammu. Bija prieks ar jums iepazīties, – Ebigeila uzsmaidīja Džeinai. Viņa bija no tiem, kuri uzreiz citiem iepatīkas.
– Ebigeila Marī! – Medelaina pielēca kājās. – Tas ir nepieņemami. Tu nevari tā vienkārši izvēlēties, kur grasies pavadīt nakti.
Ebigeila apstājās un pagriezās.
– Kāpēc ne? – viņa noprasīja. – Kāpēc jums ar tēti vajadzētu izvēlēties, kurš nākamais mani dabūs? – Ebigeila drebēja no dusmām, un beidzot varēja pamanīt, ka viņa ir līdzīga Medelainai. – It kā es būtu jūsu īpašums. It kā es būtu jūsu automašīna, un jūs varētu mani dalīt.
– Tas nemaz nav tā, – Medelaina iesāka.
– Tas ir tieši tā, – Ebigeila atcirta.
Ārā atkal atskanēja signāltaure.
– Kas te notiek? – Virtuvē ienāca pusmūža vīrietis. Viņa hidrotērps bija novilkts līdz viduklim, atklājot platas, ļoti spalvainas krūtis. Viņam līdzi bija mazs, tieši tāpat ģērbies zēns ar kalsnām, gludām krūtīm.
Vīrietis uzrunāja Ebigeilu:
– Ārā pie mājas ir tavs tētis.
– Zinu, – Ebigeila atcirta un paskatījās uz vīrieša spalvainajām krūtīm. – Tev nevajadzētu tā staigāt apkārt citu acu priekšā. Tas ir pretīgi.
– Ko? Man nevajadzētu izrādīt savu skaisto augumu? – Lepni uzsitis ar dūri sev pa krūtīm, vīrietis uzsmaidīja Džeinai. Viņa neomulīgi atbildēja ar smaidu.
– Atbaidoši, – Ebigeila noteica. – Tagad man jābrauc.
– Vēlāk mēs par to vēl parunāsim! – Medelaina paziņoja.
– Man vienalga.
– Neuzdrošinies tā runāt ar mani! – Medelaina uzsauca. Ārdurvis aizcirtās.
– Mammu, man briesmīgi gribas ēst, – mazais zēns pavēstīja.
– Paņem kēksiņu, – Medelaina drūmi noteica un atkal atslīga krēslā. – Džeina, tas ir mans vīrs Eds un mans dēls Freds. Eds un Freds. To var viegli atcerēties.
– Tāpēc, ka šie vārdi ir ar atskaņām, – Freds paskaidroja.
– ‘bdien, – Eds sacīja un paspieda Džeinai roku. – Piedodiet, ka izskatos tik atbaidoši. Mēs ar Fredu bijām sērfot.
Apsēdies Džeinai pretī, viņš aplika roku Medelainai ap pleciem.
– Ebigeila atkal izveda tevi no pacietības? Medelaina pieglauda seju viņam pie pleca.
– Tu esi kā slapjš, sāļš suns.
– Garšīgi. – Freds nokoda milzīgu kumosu un vienlaikus pastiepa roku, lai paņemtu vēl vienu kēksiņu. Džeina klusībā nolēma, ka nākamreiz atnesīs vairāk.
– Mammu! Atnāāāāc! – Kloī sauca no priekšnama.
– Es tagad iešu braukāt ar skrituļdēli. – Freds paņēma trešo kēksiņu.
– Ķiveri, – Medelaina un Eds vienā balsī aizrādīja.
– Mammu! – Kloī kliedza.
– Es dzirdēju! – Medelaina atsaucās. – Parunā ar Džeinu, Ed.
Viņa izgāja priekšnamā.
Džeina sagatavojās uzturēt sarunu, taču Eds tikai nepiespiesti pasmaidīja, paņēma kēksiņu un ērti iekārtojās krēslā.
– Tātad jūs esat Zigija mamma. Kur jūs ņēmāt tādu vārdu?
– To ieteica mans brālis, – Džeina sacīja. – Viņš ir liels Boba Mārlija cienītājs, un, cik var noprast, tad Boba Mārlija dēlu sauc par Zigiju. – Viņa apklusa, atcerējusies, cik smags viņas rokās bija šķitis viņas brīnumainais, jaundzimušais dēlēns, un cik nopietnas bija izskatījušās viņa acis. – Man patika, ka tas vārds izklausījās gluži kā citplanētietim. Mans vārds ir tik garlaicīgs. Vienkārši Džeina – un viss.
– Džeina ir skaists, klasisks vārds, – Eds ļoti apņēmīgi iebilda, un Džeina viņā tūlīt pat mazdrusciņ iemīlējās. – Ja jau runājam par faktiem, tad tolaik, kad mums vajadzēja izvēlēties vārdu Kloī, manā sarakstā bija arī Džeina, taču šis vārds tika noraidīts, un es jau biju guvis virsroku attiecībā uz Fredu.
Džeinas skatiens aizķērās pie kāzu fotogrāfijas, kas karājās pie sienas: Medelaina šampanieša krāsas tilla kleitā sēdēja Edam klēpī. Abi no nevaldāmiem smiekliem bija cieši aizmieguši acis.
– Kā jūs ar Medelainu iepazināties? – viņa pajautāja.
Eds atplauka. Varēja skaidri manīt, ka šis stāsts viņam sagādā prieku.
– Kad bijām mazi, es dzīvoju pretī viņas mājai, – viņš iesāka. – Medelainai kaimiņos bija apmetusies liela libāniešu ģimene. Viņiem bija seši dēli: lieli, stipri puikas. Man no viņiem bija briesmīgi bail. Viņi uz ielas mēdza spēlēt kriketu, un dažreiz Medelaina viņiem pievienojās. Viņa izrikšoja ārā, nesniegdamās tiem lielajiem lempjiem pat ne līdz viduklim, viņai matos bija iesietas lentītes un iespraustas spīdīgas sprādzītes, nu, jūs taču zināt, kāda viņa ir, vismeitenīgākā meitene, kādu vien var iedomāties, bet, ak Dievs, kā viņa prata spēlēt kriketu!
Eds nolika kēksiņu un piecēlās, lai to nodemonstrētu.
– Tā nu viņa iznāca no mājas, sapurināja matus, noplivināja kleitu, paņēma nūju, atvēzējās un BĀC! – Viņš notēloja, ka triec pa bumbiņu ar kriketa nūju. – Un tie puiši nokrita ceļos un saķēra galvas.
– Vai tu atkal stāsti par to kriketu? – Medelaina bija atgriezusies no Kloī guļamistabas.
– Un tad es viņā iemīlējos, – Eds paziņoja. – Patiesi, neprātīgi, dziļi. Skatīdamies pa savas guļamistabas logu.
– Es