Es viņam uzsmaidīju – plaši un patiesi. Viņš, visticamāk, bija pārsteigts un apsēdās uz blakus esošā krēsla. Viņš nedaudz noliecās:
«Olga, tev kaut kas ir jāsaprot,» pie tevis pēkšņi pārgāja reanimatologs. «No rīta mēs konsultēsimies un noteikti atradīsim iemeslu.» Bet es jau esmu pārrunājis tavu lietu ar vairākiem kolēģiem – un absolūti neviens nesaprot, kas ar tevi notiek.
– Un kas ar to slikts, Dmitrij Aleksandrovič?
Viņš nopūtās:
– Zini, ir tāda lieta – medicīniskā intuīcija. Viņa uz mani kliedz, ka ar tevi viss kārtībā. Es skatos uz tevi un nespēju sevi pārliecināt, ka tev ir slikti. Es nekad neesmu redzējis tik ziedošas sejas šajā istabā, «viņš skumji pasmaidīja. – Un ir arī jēdziens – medicīniskā kļūda. Varbūt mēs nekad neko neatradīsim, bet tam noteikti ir iemesls…
Man izdevās izveidot citu viedokli par visu, kas notiek:
– Dmitrijs Aleksandrovičs! Es tev kaut ko pateikšu, tikai nesmejies! Es vienkārši aizmiegu – un tajā brīdī pamostos kaut kur citā vietā. Un, kad es tur aizmiegu, es pamostos šeit. Un manā galvā sēž arī šis mazais zīdainis, kurš bezgalīgi tērzē.
– Es nesaprotu, kur tu pamosties?
«Citā vietā… Ar… āķiem…» skaļi tas izklausījās vēl jocīgāk nekā manās domās.
Ārsts steigšus piecēlās un vēlreiz paskatījās uz pīkstošo aparātu:
«Mēs atkārtosim tomogrāfiju no rīta.» Iespējams, pirmajā attēlā audzējs tika izlaists. Vienkārši nekrītiet panikā, ja stadija ir agrīna, tad tā ir diezgan ārstējama.
– Smadzeņu audzējs? – Es negrasījos krist panikā, es tikai precizēju.
– Redzes un dzirdes halucinācijas kopā ar neizskaidrojamām komām… Es pat vairs nezinu, ko domāt. Bet pārbaudīsim vēlreiz.
Kāda ir varbūtība, ka viņam ir taisnība? Ar mani nekas nenotika – vai tas viss bija tikai projekcija, ka manas smadzenes ir apēsts vēzis? Ja man būtu jāizvēlas, es labprātāk atrastos citā pasaulē ar nekromantiem un gakām. Ne uz ilgu laiku, protams.
«Dmitrijs Aleksandrovičs,» es iesaucos, kad ārsts jau izgāja no istabas. «Vai jūs varat man kaut ko iedot, lai es nomodos?» Es nekad neesmu gulējis!
Viņš tikai pamāja ar galvu. Bet nedaudz vēlāk es beidzot izlūdzos medmāsai nobružātu grāmatu un biju apņēmības pilna izturēt, cik ilgi vien iespējams.
* * *
Tuvāk rītam acis pašas aizvērās.
– Tanjukh! – es garīgi uzsaucu, lai uzmundrinātu sevi vismaz ar sarunu. Tomēr mana meitene neatbildēja. – Tanja, kur tu esi?
Un atkal klusums. Vai tas tiešām ir iztvaikojis? Bet pirms pāris stundām viņa noteikti bija pie manis. Izlasīju vēl pāris lappuses, paskatījos griestos, sapratu, ka pavisam drīz padošos, un zvanīju vēlreiz – šoreiz skaļi un bargāk:
– Tanja!
– Nu? – neapmierināti nomurmināju.
Es piedzīvoju vilšanās vilni, bet mēģināju domāt bez atklāta aizkaitinājuma:
– Kur tu biji?
– Es biju šeit. ES gulēju.
– Guļ?!
Nez kāpēc šis fakts mani ļoti saniknoja. Kamēr es šeit ņemu repu visiem, parazīti ar tīru dvēseli guļ?
«Es gulēju,» šoreiz viņas balss izklausījās apmierināta. «Es domāju, ka savā iepriekšējā dzīvē neesmu tik daudz gulējis kā tagad.»
Manam sašutumam nebija robežu:
– Oho! Ko, izrādās, man vispār nevajadzētu gulēt?
«Nezvēr, Ol,» Taiiška samiernieciski čukstēja. «Varbūt es to izgulēšu mūsu abu dēļ.» Vai arī kustoties ir laiks atpūsties… Nu, atzīsti – tu vienmēr pamosties jautrs.
Kas ir patiesība, tas ir patiesība. Jau tagad sapratu, ka, lai arī noguruma satriekta, tiklīdz aizmigšu un pamostos viņu šausmīgajā pasaulē, jutīšos savādāk – it kā patiesībā būtu nogulējusi astoņas stundas. Un tomēr pašreizējais uzdevumu sadalījums man nederēja, tāpēc nolēmu uzliet eļļu ugunī:
– Un jūs pat nepamodāties, kad ienāca Dmitrijs Aleksandrovičs?
«Dmitrijs Aleksandrovičs…» Taiška izvilka. Jau pēc viņas toņa kļuva skaidrs, ka esmu trāpījis īstajā vietā – manai istabas biedrenei ārsts bezgala patika.
– Nu jā. Viņš mani uzaicināja uz randiņu… Tā viņš teica, no rīta taisīsim MRI un iesim uz randiņu.
– Randiņā? – viņa iekliedzās manī iekšā un it kā sasita plaukstas.
Cik naivi! Un man pat prātā neienāk, ka esam reanimācijā, un no pirmā randiņa ar jebkuru mani var šķirt vesels audzējs… Bet pēc tam es jau izbaudīju ņirgāšanos:
– Jā. Karietē viņš saka: es tevi paņemšu un pacelšu. Un es viņam teicu: par ko tu runā, Dmitrij Aleksandrovič, es neesmu tas tips, kas otrajā satikšanās dienā iekāptu karietē…
«Uh-o,» Tayishka bija vīlusies. – Bet savā ziņā tev, protams, taisnība… Lai gan skaidrs, ka viņš ir cēls un kārtīgs cilvēks. No labajiem nekromantiem.
Nez, kāpēc viņa to redzēja? Visu laiku ar viņu pārmijām pāris frāzes. Viņš var nebūt pieklājīgs vai, gluži otrādi, var būt vispieklājīgākais vīrs un daudzbērnu ģimenes tēvs. Bet mana naivā muļķa prāta darbība tik plaši nedarbojās. Es tikko biju sajūsmā:
«Un viņš kļuva tik dusmīgs par manu atteikumu: viņa acis mirdzēja kaislībā, sviedri bija uz pieres…
– Tūlīt aizraušanās? – Es neticēju, bet katram gadījumam viņa bija laimīga.
– Kaisle, kaisle… Viņš pienāk pie manas gultas un saka: «Tu būsi mana, mīļā Olga!» Pēc vēlēšanās vai bez tā!
– Oho… Tur guļ sieviete. Vai tiešām viņš to teica svešinieka priekšā?
– Jā, viņa ir komā. Padomājiet, ka citā pasaulē… Tātad, viņš nāk klajā, skatoties ar savām brūnajām acīm – es kļuvu slapja no viņa skatiena vien…
– Runājot par?
– Nu… man patika viņa izskats. Un viņš atmet palagu, noplēš man drēbes un sakrājas man virsū. Sākumā es vēl kliedzu un pretojos, bet viņš mani apklusināja ar skūpstu. Un tad es vairs nepretojos. Viņa uzmeta kājas pār pleciem un tik ļoti vaidēja, ka medmāsas ieskrēja istabā, nosarka un uzreiz izskrēja ārā… Bet zini ko, Taņuha, mūsu brīnišķīgais nekromants tur nepabeidza! Un viņš man to pabeidza…
– Beidz! – Tajiška pēkšņi sadusmojās. – Pietiekami!
– Ar ko pietiek? Mani neinteresē stāstīt?
– Vai tāda neķītrība ir iespējama?.. It kā… Kamēr es gulēju, tu biji šeit… vaidi?
– Es joprojām vaidēju! Viņš apsolīja atgriezties pēc MRI – mēs to darīsim vēlreiz, viņš saka, vienkārši apgrieziet mani…
– Pietiekami!
Viņa bija tik sašutusi, ka pat nedzirdēja mani smejoties. Un es jau skaļi smējos, lai gan mēģināju aizklāt muti ar roku, lai medmāsas tiešām nedzird un nesauktu psihiatru. Kādu iemeslu dēļ Taiška pilnībā zaudēja savas robežas:
– Tas