– Kāpēc gan tu negribētu? Vienmēr būs laiks nomirt. Un nekromanti var būt ļoti laipni…
Es nekliedzu tikai tāpēc, ka baidījos piesaistīt to cilvēku uzmanību, kuri tos vairākkārt bija pieminējuši. Es vēl nevarēju iedomāties šos radījumus, bet, ja tie ir kaut nedaudz mazāk patīkami nekā citi radījumi šajā pasaulē, tad es labprātāk atliktu iepazīšanos. Un Tayishka turpināja vaimanāt un vaimanāt:
– Ko tagad? Ja paspēsim līdz rītam, kurp dosimies tālāk? Vai nāksim uz galvaspilsētu nekaunīgā kreklā? Jā, es labprātāk nomiršu šeit, nekā pārdzīvošu tādu kaunu.
– Tātad mirsti.
– Tātad es nomiršu!
– Mirst!
– Ak, es atcerējos! Man ir saimniece… Un, ja mēs nāksim pie viņas, vai mēs visu godīgi izskaidrosim? Ol!
«Vai tas ir tas pats idiots, kurš tevi uzsēdināja zirgā?»
– Nu jā!
– Es nezinu, ko uz to atbildēt.
– Tātad iesim pie viņas!
– Vai jums ir kāda īpaša neķītrības forma, Tanjuk? Viņa tevi nogalināja mazāk nekā pirms dienas! Un tagad mēs izskatīsimies šādi: «Sveika, kundze! Mēs esam tik vājprātīgi, ka pat pēc nāves nācām kalpot jūsu stulbumam! Nē, kāpēc tu uzreiz noģībi?»
– Kas mums jādara, Ol? – viņa sāka šņukstēt vēl stiprāk.
– Izdzīvo, Tanyukh. Tiklīdz ar to tiksim galā, mēs sāksim meklēt veidu, kā nosūtīt mani mājās, nenogalinot tevi.
– Tātad tas ir tas, kas mums ir nepieciešams, lai redzētu nekromantu! – viņa atkal uzbudinājās.
«Es teicu vispirms izdzīvot.» Vai jums ir slikta dzirde?
Viņa neatbildēja, arī tverot virzienā čaukstošas skaņas. Kaut kur, ļoti tālu, krakšķēja zari, un skaņa kļuva arvien tuvāka. Es pielecu kājās, cerot, ka mūs atrada tikai Elriks – mēģināšu vēlreiz tikt ar viņu galā. Bet Taiška nogalināja cerību pašā sākumā:
– Āķis! Es jums saku precīzi – āķis!
– Kāda veida gaka? – Esmu gatavs uzdot šo ilgi aktuālo jautājumu.
– Vienmēr izsalcis spoks! Ļoti ātri un ļoti spēcīgi. Pretoties āķim var tikai ar liesmas metēju. Viņa mūs aprīs, Ol…
Lieliski. Un man arī rokas ir sasietas aiz muguras. Varbūt mēģināt aizbēgt? Tomēr «ļoti ātri» definīcija bija mulsinoša. Un tieši tā. Skaņa pieauga kā viesulis – pirms dažām sekundēm tā bija atskanējusi no tālienes, tagad bija dzirdama pavisam tuvu. Patiešām, kā lidmašīna, kas paātrinās cauri krūmiem. Un pēc brīža es ieraudzīju…
Būtne apstājās trīs soļu attālumā no manis un pasmaidīja. Viņa tiešām smaidīja ar īstu cilvēcisku smaidu! Un nekas, kas kustas četrrāpus, ar kaut kādiem asiem lēcieniem. Un tas ir labi, ka uz viņas ķermeņa nav drēbju. Gaka bija cilvēks! Izkropļots ar šausmīgu grimasi, pavisam plikpauris, bet cilvēcīgs! Šis skats izrādījās visbriesmīgākais, ko esmu redzējis. Briesmonim jāpaliek briesmonim! Un noteikti nevajag smaidīt…
Kad radījums sāka lēnām virzīties uz priekšu, es nevarēju to izturēt. Pacēlos malā, pat nedomājot, ka nevarēšu aizbēgt. Varbūt, gluži otrādi, es viņā tikai izraisīšu sajūsmu. Bet es nevarēju noturēties mierā. Aiz muguras dzirdēju vēsu brēcienu. Pamanījusi uguni priekšā, viņa metās turp. Viņa pārlēca pāri zilajai gaismai, apstājās un paskatījās apkārt, meklējot cilvēkus. Viņa atviegloti nopūtās, kad ieraudzīja Elriku. Viņš neizskatījās nobijies vai bez elpas. Viņš pat salika rokas uz krūtīm, lai papildinātu savu pašpārliecināto tēlu. Viņa paskatījās apkārt – kad viņa uzgāja gaišu joslu, viņa lemti čīkstēja. Es to nošņaucu. Tad viņa rāpoja līdzi. Elriks pacēla roku un virzīja to pa gaisu – it kā viņš zīmētu ar pirkstiem – un tālāk stiepās zilas uguns svītra. Viņš piegāja pie manis un noslēdza apli. Spriežot pēc tā, ka gaka bija pārstājusi smaidīt un tagad nervozi lēkāja, viņa nespēja pārvarēt šo šķērsli.
– Kā tu mani atradi? – Man aizrāvās elpa.
– Es mācos par burvi, absolvēju klasi. Uzskatiet, ka jums šajā ziņā ir ļoti paveicies.
Pietika ar vienu skatienu uz radījumu, lai vēlme būt sarkastiskam izzustu. Un es nebaidījos no nāves – gluži pretēji, es pat cerēju, ka tas mani izkļūs no nepatikšanām. Bet, kad nāve – un pat ar cilvēcisku smaidu – pieiet ļoti tuvu, tad nav iespējams domāt par nāves priekšrocībām. Un es īsti nevēlos būt… aprīta. Tā ir pilnīgi nepareiza nāve.
«Vai jūs varat viņu nogalināt, Elrik?»
Viņš arī atskatījās uz radījumu un paraustīja plecus.
«Es noteikti varu tevi sāpināt.» Viņa ļoti baidās no šī ugunsgrēka. Bet, kamēr viņš kliedz, citi skries.
– Ko tad mums darīt?
– Nekas. Mierīgi guļam līdz rītam. Viņa vai nu aizies pavisam, vai arī dienas gaismā kļūs vājāka – tad es ar viņu viegli tiksu galā. Un tad mēs ejam pie nekromanta.
– Nē!
– A-ah… Nu tad es no rīta aiziešu un atstāšu tevi šeit. Vai varat tikt galā ar vāju āķi?
Mani pārņēma dusmas:
– Attaisi man rokas!
– Tātad, vai jūs domājat, ka tas palīdzēs? – Viņš atkal iesmējās. Kāds viņš ir – lai kas arī notiktu, viņš nemitīgi smejas?
Šoreiz es nevērīgi neskatījos uz radījuma atsegtajiem zobiem:
– Attaisi rokas, jo sāp. Un var rasties asins stagnācija. Aizvedīsi mani pie sava nekromanta ar amputētām rokām?
Viņš neticīgi sarauca pieri:
– Tātad jūs piekrītat?
– Tātad jūs man neatstājāt nekādu izvēli.
Elriks apmierināti pamāja ar galvu, izvilka no zābaka nelielu asmeni un pārgrieza virves. Berzējot savas sastindzis plaukstas, es apsēdos uz zemes:
– Nu ko tagad?
– Tagad guli, svešinieks. Gulēt. Āķis neieies aplī, un uguns neļaus tam sasalt.
Viņš nekavējoties apgūlās uz zemes, pabāza roku zem galvas un pāris minūšu laikā sāka krākt. Es mēģināju ignorēt gaudojošo būtni tikai divu soļu attālumā un arī apgūlos. Ir auksti un neērti, taču diez vai jūs šeit nosalsit līdz nāvei. Viņa aizvēra acis. Likās, ka Taiška tikko parādījās – viņa joprojām klusi sēdēja:
– Paldies, Ol! Nu tas mūs abus izglāba… Nekromants palīdzēs! Un, ja viņš izrādīsies ļauns, tad mēs nomirsim ar tīru sirdsapziņu.
– Vai tu esi traks? Es šim nelietim stāstīju daudz muļķības. Viņš mūs izvedīs no šejienes, tad mēs atkal aizbēgsim.
– Tu esi traks!
– Aizveries! Zini, Tanjukh, par to, kāds tu esi, tu runā pārāk daudz!
«Es tikai gribu dzīvot…» mans istabas biedrs nopūta un atkal čukstēja.
Atbildot tikai sakodu zobus. Tam jābūt tik… nē! Vai viņi nevarētu mani pārcelt uz kādu briesmīgu karotāju? Es joprojām paliktu pati, bet vismaz nebūtu tik neērti saukt viņu par partneri.
*