– Tagad es nevaru tev to pateikt. Es tev jau teicu, – es zināju, ka tā būs atbilde, bet bija vērts pamēģināt. – Tev tomēr ir jāsaka «jā». Šī ir pēdējā reize, kad es atnācu ar tevi jauki aprunāties, – es biju ļoti nervoza, un viņš to pamanīja. – Neuztraucieties. Šovakar jūs mierīgi aiziesiet kopā ar saviem draugiem. Es tevi neapturēšu.
Tātad no rītdienas viņš man sagādās elli? Ir pienācis laiks izspēlēt savu trumpi.
– Es aiziešu uz policiju, – es teicu, nedaudz noliecoties uz priekšu. – Mēs redzēsim, ko jūs teiksiet.
– Jā, tā būs problēma. Bet tā ir atrisināma problēma, viņš vienkārši nepadosies. Šis puisis ir ļoti pašpārliecināts. – Es tev pat neko neteikšu.
– Kas tu esi? – Es viņam atkal uzdevu šo jautājumu. – Vai jūs esat man sekojis? Vai jūs tiešām visu par mani zināt? Tieši to jūs netieši norādījāt savā sarakstē.
– Eileena Klopfere nav tik noslēpumaina, un par viņu bija viegli uzzināt, – es neesmu pārsteigta, bet brīnos, vai viņš zina vēl kaut ko. – Biogrāfija ir atpazīstama lieta. Nav vajadzīgs īpašs talants, lai šīs zināšanas būtu. Interesantāk ir tas, kas ir tevī pašā.
– Tātad jūs lasāt cilvēkus kā atvērtas grāmatas un pamanāt visu apkārt? – Es jautāju. Es nolēmu to nodot citiem cilvēkiem. Es negribēju, lai viņš tieši tagad uzminētu manas īpatnības. Man tās nemaz nepatīk.
– Es joprojām mācos, – Stīvs paraustīja plecus. – Vērot un atcerēties – tas ir ļoti interesanti. Pārbaudīsim to.
Es pagrozīju galvu. Apskatīju cilvēkus, kas atradās viņam aiz muguras. Šovakar ir daudz cilvēku, un es nedomāju, ka man būtu no kā baidīties tik lielā pūlī. Es kliegšu, un visi mani dzirdēs. Kriss un Nikoleja stāvēja pie bāra un rādīja man zīmes, kuras es nesapratu.
– Aiz tevis sēž kāda meitene, – es teicu, skatoties uz priekšu. – Ko viņa ir uzvilkusi? – Viņš visu pamana. Pārbaudīsim viņa novērošanas spējas vispār.
– Sarkana kleita, sarkani mati, klibo uz vienas kājas. Nezinu, kā ar viņas kāju, bet par pārējo viņam bija taisnība.
– Blakus viņai sēž sieviete. No labās puses. Brunete, – es turpināju, mājot ar galvu. Pirmo reizi es varēju tikai nojaust, turklāt vēlējos novērst psihopāta uzmanību no viņa sākotnējā mērķa. – Kā viņa ir ģērbusies?
– Tā nav sieviete, – Stīvs pasmaidīja, ievelkot no cigaretes.
– Ko?» es pārmiju acis, raugoties uz sievieti. Viņa pagriezās tieši pēc sekundes un paskatījās tieši uz mani. Ļoti līdzīga sievietei, taču viņas seja bija tikpat vīrišķīga, cik vien iespējams, neskatoties uz tonnām grima uz sejas. Tā nebija pirmā reize, kad es redzēju transseksuāļus, bet šis puisis, šķiet, patiešām vēlējās izskatīties pēc sievietes. – Sūdi, – es izplūdu, novēršot skatienu. Es skatījos uz šo «sievieti» kā traks.
– Vai jūs varētu apstāties un parunāt par biznesu? Tev jau vajadzētu saprast, ka tas nav joks, un es neatkāpšos no sava mērķa. Es nekad to neesmu darījis un arī nesākšu, – man neizdevās atrauties no tēmas. – Es negrasos mainīt kandidātu. Tas ir principa jautājums.
Es jau sapratu, ka viņš ir iecienījis manu spītību. Domāju, ka viņš domā, ka viņu noraida tik izskatīgs vīrietis ar naudu. Nauda vienmēr ir laba lieta. Bet man nav vienalga, no kurienes tā nāk. Nedod Dievs, lai tā būtu netīra. Es to negribu. Tieši tam es mācos, lai to nopelnītu ar godīgu darbu. Es nepārdošu sešus mēnešus savas dzīves.
– Tu esi vai nu ļoti gudrs, vai stulbs, – es pakratīju galvu. – Es piekritīšu tikai ar vienu nosacījumu, ja jūs varat uzminēt, kādas krāsas apakšveļu es valkāju? – Es nolēmu sekot Līzas piemēram, jo viņa šo triku bija darījusi jau agrāk. Turklāt viņš to nebūtu uzminējis. Neparasta krāsa. – Apsolies, ja zaudēsi, atstāsi mani mierā? Tas ir tikai godīgi, es domāju, ka man ir izdevies viņu pārsteigt.
– Man ir daudz spēju, bet ir robežas, ko es varu izdarīt, – Stīvs pasmaidīja. – Es nespēlēju šādas spēles, – viņš pēkšņi kļuva nopietns. – Tagad mēs varam vienoties vai arī cīnīties. Ko tu vēlies?
– Man patiktu, ja tu aizietu uz elli, – es teicu, manī mostoties drosmei. – Es esmu tā, kas nespēlē tavas spēles. Es nebūtu piekritusi, pat ja būtu nojautusi. Es tikai gribēju mainīt tēmu un novērst tavu uzmanību, – es atzinos.
– Es to saprotu, – es atzinu, – esmu pārliecināta, ka tu to saproti. – Labi, Eileen, – viņš lēnām piecēlās no krēsla. – Es nekad neesmu bijis karā ar sievietēm, bet ar tevi, šķiet… man nāksies… – viņš nopriecājās. Tas viss notika tik ātri, ka es nepaspēju pamanīt brīdi, kad viņš ar skaļu durvju aizlaušanu aiz muguras pameta telpu. Pat skaļāk nekā Maiks. Psiho.
Nikolete un Kriss ātri pieskrēja pie manis un piedāvāja pasēdēt vēl dažas minūtes, lai psiholiķis varētu aiziet pa velnu. Bija muļķīgi sekot viņam ārā. Esmu ļoti pateicīga, ka viņi neaizgāja un mani nepameta. Es nezinu, kā es būtu viena pati aizgājusi mājās.
6.nodaļa. Sarunas ar Maiku, nevis tukši draudi
Rīts. Septiņi no rīta. Mani pamodina skaļa klauvēšana pie durvīm. Manas acis vēl guļ un atsakās atvērties, bet es jau raucu ceļu pie durvīm, pa ceļam uzvelkot mājas bikses. Ko, pie velna? Man vēl bija jāiegūst man pienākošās pusstundas miega, bet arī šeit mani pievīla. Man sāpēja galva no pagājušās nakts, un es atcerējos psihi. Es esmu nekārtībā.
Tā bija Lizbeta. Viņa varēja piezvanīt pie durvīm, nevis dauzīt pa tām ar dūri. Es tās atveru, un viņa ielido iekšā, gandrīz apgāžot mani. Vai Maiks kļūdījās? Tas ir iespējams. Es jau iepriekš esmu nonākusi šādā situācijā. Ne agri no rīta, bet vēlu vakarā.
– Suce! Suce! – Liza kliedza, staigājot pa gaiteni no stūra uz stūri. Un viņa lamājas. – Tu grasies satraukties. Es negrasos atgriezties pie šī āksta. Es palikšu pie tevis uz pāris dienām, ja nekas pretī? – Nu, man bija taisnība. Maiks droši vien vakar vakarā bija sarīkojis ainu par neko, īpaši tad, kad viņš bija piedzēries.
– Es miegaini pakratīju galvu, sakrustojot rokas uz krūtīm, jo bija auksti. Es tik ātri izkāpu no siltās gultas, ka sastingu. Agrā rudenī viņi vēl neapkurina mājas. – Vai tas ir Stīva dēļ? Jūs domājat tāpēc, ka jūs uz viņu paskatījāties? – Es esmu pārliecināta, ka tā. Greizsirdīgs idiots.
Lizbeta sastinga kustībā, tad nolika rokas pie sāniem. Viņas tumši blondie mati bija izķemmēti, zilās acis spīdēja, it kā viņa būtu rēkājusi, un viņa bija tērpusies pidžamas krekliņā. Virs tā bija ādas jaka, kas noslēpa viņas smieklīgo izskatu.
– Ko? Nē, – sacīja Lizbeta. Paldies Dievam, ka tā nebija tā. Es savā ziņā atviegloti nopriecājos. – Šorīt pie mums ieradās mans tēvs, un vai jūs zināt, ko Maiks izdarīja?! – Liza piedāvāja man uzminēt, uzsaukdama.
– Ko? Man šobrīd negribas domāt. Es nevaru vien sagaidīt, kad to uzzināsim un iesim dzert kafiju. Protams, ka Liza paliek pie manis. Tā es jutīšos labāk. Mēs taču sešus mēnešus nodzīvojām kopā.
– Viņš viņu sita, – man acis uzreiz paplašinājās. Maiks nepārprotami bija pārkāpis robežu. Lizbeta ļoti mīl savu ģimeni. Viņa daudz stāstīja par savu tēvu un to, cik ļoti viņš viņai bijis līdzās, kad viņa bija bērns. Bet tagad viņš