Greizsirdīgs, karsts, bīstams…. Edgars Auziņš

es neparakstīšu, kas tad? – Es paraustīju plecus, lēnām dodoties durvju virzienā. – Tu mani te atstāsi? Cilvēki mani meklēs. Jums tas ir jāsaprot.

      – Jo ātrāk tu parakstīsi, jo ātrāk tiks skaitīti seši mēneši, – viņš teica mierīgi, bet turpināja lēniem soļiem doties man pretī. – Es arī varu likt jums parakstīties. Tas būtu nepatīkami, un es negribētu to darīt, – viņš sarūgtināti nopūtās. – Bez paraksta jūs no šejienes neizkļūsiet, – viņš izteicās rupji, un pa manu ķermeni pāršalca drebuļi.

      – Vai jūs vēlaties mani?

      – Tu esi tas vienīgais. Atvediet man meiteni, kas tagad izskatās kā jūs, kas piekrīt… Es tik un tā izvēlēšos jūs. Tu sapratīsi, kāpēc, bet ne tagad, nav jēgas mēģināt viņu pierunāt runāt. – Tu nemirsi. Es tevi nesāpināšu.

      – Es tev neticu, – es pakratīju galvu. – Tu vari tagad sacīt, ko vien vēlies, un tad iedzen mani. Ko jūs darīsiet, ja es neparakstīšu? Dusināsiet mani, sagriezīsiet gabalos? – manas acis piepildījās ar asarām, un es jutu, ka grasos raudāt.

      – Es to darīšu humānākā veidā, Eileen, – viņš teica, tuvojoties man. – Lūdzu, paraksti, – viņš satvēra manu apakšdelmu un aizveda mani pie galda. Piespieda man uz pleciem, piespiežot mani apsēsties krēslā. – Esi gudra meitene. Tev nav izvēles, – viņš čukstēja man ausī.