– Klopfere, Līza man teica, ka tevi uzmācies kāds psihopāts, – es zināju, ka viņa kaut ko pateiks. – Tu joprojām ar to nodarbojies? – Puisis dziļi ievilka cigareti, tad izelpoja pelēkos dūmus un dīvaini pasmaidīja. – Paskaties, tu esi trausla meitene. Nevajag daudz, lai viņu piespiestu, – viņš atgādināja man par manu bezpalīdzību.
Ja viņš tā nebūtu darījis, man nebūtu bijusi vajadzīga viņa palīdzība. Es būtu nokļuvusi vietējās ziņās. Tā tas ir ar Maiku.
– Nekas, – es to atmetu. – Esmu izlēmusi pati, – es lepni izteicos, pacēlusi zodu uz augšu. Vislabāk tādiem cilvēkiem kā viņš neizrādīt vājumu. Viņš to var sajust jūdzes attālumā.
– Nāc, Klopfer, – Maiks pasmaidīja, metot roku Lizai ap plecu, kura, šķiet, mūs nemaz nedzirdēja, ieurbusies savā viedtālrunī. Nikolete aktīvi sarunājās ar Krisu. Un šis puisis bija vienīgais, kurš nedomāja, ka ir pietiekami gudrs, lai tiktu pie manis. – Tu esi kā nabaga klibs pīlēns. Es nekādi nevaru noticēt, ka tu kaut ko esi izdarījusi. Nekādu aizvainojumu, labi? Nekādu apvainojumu pret sievietēm.
Es biju aizmirsis, kāds viņš var būt āksts. Viņš ir jauks puisis, bet pārāk daudz runā. Viņš arī ir kretīns. Agrāk viņš bija vēl sliktāks. Līza ir paveikusi labu darbu ar viņu, bet nepietiekami.
– Atstāj viņu mierā, Maiks, – nopriecājās Līza, raustīdama viņu plecā. Izrādījās, ka viņa visu bija dzirdējusi. – Es tev par to neteicu, lai uztrauktu Eileenu. Tagad viss ir kārtībā, un psihopāts ir prom, – Liza pasmaidīja, tad atkal viņu iebakstīja. – Un noslēgsim šo tēmu, – viņa labi prata viņu aizbāzt.
– Kādēļ, pie velna, tu vispār gāji uz randiņu ar puisi no iepazīšanās vietnes? – Nikolete nopriecājās. – Tev paveicās, citādi tu būtu turējusies līdzi. Vai tu neskaties televīziju un nezini, kā tas ir? – Es neesmu skatījusies televīziju jau divus gadus. Viss, kas tev vajadzīgs, ir internetā.
– Puiši, beigsim par to runāt. Jā, es kļūdījos. Es visiem veltīju daudznozīmīgu skatienu, un tikai Maiks turpināja mani izsmiet.
– Ja tev kaut kas būs vajadzīgs, Klopfer, laipni lūdzam, – teicu, – es ņemšu vērā, bet nedomāju, ka izmantošu. – Es negribu, lai kaut kas atgadītos ar manas draudzenes draudzeni,» un viņš atkal uzjautrināja Līzi, kura jau bija zaudējusi pacietību ar viņa jokiem.
– Ak, Maiks, tu esi tik labs pret mani, – es pasmaidīju. – Es noteikti izmantošu tavus pakalpojumus, ja man radīsies kāda ķibele,» pēc tam visi smējās, un tikai Maiks sēdēja ar akmeņainu seju.
– Es neesmu tavs izsaukuma puisis, Klopfer, – Maiks pievēra acis, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Es tikai piedāvāju palīdzību, jo man ir apnicis no sievietēm, kuras domā, ka visu var izdarīt pašas. Tu nevari darīt tādus niekus.
Paldies viņam, bet šāds varonīgums alkohola reibumā mani nemaz neiespaido.
– Viņa jau tev pateicās, – Liza nopriecājās. – Kas, pie velna, ar tevi nav kārtībā? Tu esi ņurdošs glābējs. Atkāpies no viņas, – Lizbeta bija zaudējusi savaldību, un tagad viņa beidzot bija piespiedusi Maiku klusēt.
Liza pārgāja pie meiteņu lietām, un mums ar Nikolu bija ļoti interesanti to klausīties. Es jau sen nebiju tā smējies. Vakars izvērtās jautrs, man tiešām negribējās atgriezties tukšajā dzīvoklī. Tas ir skumjš un auksts, un pats galvenais – vientuļš. Es jūtos tā, it kā neesmu radīta vientulībai. Tā nav mana lieta.
Gadījās sēdēt ar muguru pret durvīm, lai gan man nepatīk tā sēdēt, bet šodien nācās, jo visi galdi bija aizņemti. Aiz manis skaļi atvērās durvis, un es strauji pagriezos no aiz pleca, lai gan parasti tā nedaru. Ja es pagrieztos katru reizi, kad kāds ienāktu, es varētu sagriezt galvu.
– Sūdi, – es strauji pagriezu galvu atpakaļ un ātri uzvilku korsetes galvā. Kādēļ, pie velna, viņš šeit ieradās, turklāt ne viens pats? Nav jau tā, ka viņam patika mūsu pieticīgais uzņēmums, ka viņš atveda savu draugu vai kāds viņš tur bija. – Velns! – Līza uzreiz saprata un koncentrēja skatienu uz vīrieti, no kura slēpos.
– Viņš skatās, – brīdināja mani Liza, jo viņa varēja skatīties atklāti, neslēpjoties. – Neesiet pagrieziena virzienā. Varbūt viņš šeit ir tikai izklaidēties, – viņa ieraudzīja bailīgo izteiksmi manā sejā un centās mani nomierināt. Tāpat kā ellē es nomierināšos, kamēr viņš ir šeit.
Velnišķīgi, vai man tiešām šovakar varētu noderēt Maiks? Es nezinu. Varbūt Līzei ir taisnība, un tas nav tas, kas man šķiet. Viņš taču nevarēja zināt, ka es esmu šeit.
– Par ko, pie velna, tu runā? – Maiks atnāca pie prāta, kamēr viņš runāja ar Krisu. – Klopfer, kāpēc tu izskaties kā spoks? – Nepalaidīs garām nevienu mirkli, lai mani izsmietu. Es sēdēju kā paralizēts, tad paņēmu pudeli, ieliju sev pilnu šāvienu tekilas un izdzēru to vienā malā. Tagad man tā bija vajadzīga.
– Šeit ieradās viņas draugs, – teica draudzene, liekot man noapaļot acis. – Tas psiho, precīzāk sakot. Tātad, tu to dabūji, kovboju? – Velns, tas bija viss, kas man šobrīd bija vajadzīgs. Tieši tad es sapratu, ka man tas nemaz nebija vajadzīgs.
Līza neuzkrītoši norādīja uz viņu ar pirkstu, un Maiks sāka skatīties uz viņu ar asarojušām acīm, tad vēl vairāk tās atvēra un paskatījās prom. Kas noticis? Es neatceros šo viņa sejas izteiksmi.
– No kurienes tu viņu pazīsti? – Maiks pēc iespējas klusāk man jautāja, pievēršot man draudīgu, bet vienlaikus nobijušos skatienu. Tas ir pārsteigums. No kā Maiks Deiviss varētu būt nobijies? Es ceru, ka tas nepaliks noslēpums.
– Vai jūs abi viens otru pazīstat? – Pretjautājums, kas lika viņam sakustēties un atkal mest īsu skatienu. Man nebija ne jausmas, ko viņš dara aiz manas muguras, un tas mani biedēja. Man nepatīk atrasties tumsā.
Liza un pārējie puiši sēdēja klusumā un uzmanīgi klausījās mūs. Visiem kļuva mežonīgi interesanti, kā mūsu mīļais Maiks pazina manu psihi. Godīgi sakot, arī man bija ļoti ziņkārīgi.
– Personīgi es nezinu, – arī klusi sacīja Maiks, hipnotizējot mani ar savu skatienu. – Bet es zinu, kas viņš ir. Tu, Klopfer, nemaz nenojautā, kādā tu esi iekūlies. Kādēļ tu, kur nu vēl, blēdies, esi bijis tajā apkurinātajā mājaslapā? – Viņa skarbais tonis un skarbie vārdi man pa mugurkaulu pāršalca. Es jau tā esmu gļēva, un tagad mani pārņēma panika. Labi, mierīgi, Klopfer.
– Kas viņš ir? – es klusu pajautāju. Zinu, ka viņš ir cilvēks un vīrietis, bet viņš acīmredzot domāja ko citu.
– Viņam ir daudz vārdu, – Miks liktenīgi teica, izvelkot no paciņas vēl vienu cigareti. Viņš to ātri aizdedzināja, bet Līza to ātri izrāva no viņa un nodzēsa uz pelnu trauka.
– Daudz vārdu? Piemēram, velns? – šie jautājumi nāca kā no zila gaisa. Nu, tādu jautājumu nav. Viņš runā muļķības.
– Ja viņš ir velns, – iejaucās Lizbeta, atkal atskatoties man aiz muguras. – Cilvēkiem nav no kā baidīties. Viņš ir tāds… – Lizbeta pasmaidīja, paskatoties uz psihi aiz manis. Man šķiet, viņa laikus saprata, ka pārāk daudz runā sava puiša priekšā, un apstājās.
– Vai tu esi iznākusi no prāta? – Maiks viņai nopriecājās, satverdams viņas