Ko lai dara, laiks ir nauda.
– Te ir tik kluss, vai ne? – Tifānija atkārtoja, nesagaidījusi Dakotas atbildi.
– Ko? – Dakota atvaicāja.
– Tu gribēji teikt "ko, lūdzu"? – Tifānija noprasīja.
Uz mirkli iestājās klusums.
– Ko? – Dakota vēlreiz pavaicāja un pāršķīra lapu.
Tifānija nicīgi nosprauslojās.
Viņa atvēra jaunu vēstuli. Tā bija no ārkārtīgi izsmalcinātās Svētās Anastasijas privātskolas, kurā Dakotai nākamgad bija jāuzsāk mācības. Tifānija zināja, ka nevarēs pavadīt savu meitu arī uz šo jauno pasauli. Vida trīs vecākās meitas no viņa pirmās laulības, Dakotas trīs vecākās pusmāsas, visas bija mācījušās Svētās Anastasijas skolā. Tifānijai gan šķita, ka tas par šo skolu neko labu neliecina, tomēr tai patiešām bija žilbinoša slava (būtu dīvaini, ja par tādu naudu tā nebūtu, nolādēts), un Vids bija gribējis sūtīt Dakotu turp jau bērnudārza vecumā. Tifānijai šķita, ka tā darīt būtu muļķīgi, ja tepat netālu atradās lieliska, neliela privātskola. Viņi bija vienojušies par kompromisu – mācību uzsākšanu jaunajā skolā no piektās klases.
Oktobrī bija paredzēts informācijas rīts. Pēc diviem mēnešiem. To vajadzēja obligāti apmeklēt visiem skolēniem un abiem vecākiem. Obligāti. Vēstules teksts bija tik uzmācīgs, ka Tifānija saniknota to aši aizvēra. Šāda informācijas dienas apmeklēšana viņā bija atmodinājusi neviltotu pretestību un pat zināmu nemieru. Aptverot, ka tās ir bailes, viņu pārņēma riebums pret sevi. Dusmas. Viņa aizcirta datoru, nevēlēdamās pat domāt par kaut ko tādu. Šī taču bija svētdiena. Brīva diena. Priekšā bija vesela gara nedēļa.
– Vai tā ir laba grāmata? – viņa pajautāja Dakotai.
– Ko? – Dakota atvaicāja. – Es gribēju teikt, ko, lūdzu?
Tifānija noteica:
– Es tevi mīlu, Dakota.
Ilgs klusuma brīdis.
– Ko?
Noblīkšķēja ārdurvis. Atsitoties pret sienu, tās bija atstājušas pēdas, jo Vids ikreiz, ienākot mājā, atgrūda durvis vaļā tā, it kā būtu cēli pārradies no episka ceļojuma.
– Kur jūs esat, sievietes? – viņš sauca.
– Tur, kur tu mūs atstāji, riekstiņ! – Tifānija atsaucās.
– Es neesmu nekāds riekstiņš! Kāpēc tu mani visu laiku tā sauc? Tas taču ir bezjēdzīgi! Tagad paklausieties, man ir jaunumi! – Viņš ienāca pa durvīm, vicinādams saritināto avīzi kā diriģenta zizli un izskatīdamies sparīgs. – Es nupat uzaicināju kaimiņus pie mums uz dārza viesībām. Uz ielas nejauši satikos ar Ēriku.
– Vid, Vid, Vid, – Tifānija atbalstīja galvu plaukstā. – Kāpēc tev vajadzēja tā rīkoties?
Ērika un Olivers bija visnotaļ jauki, taču tik sasodīti kautrīgi un nopietni. Ar viņiem nebija viegli. Viņus vislabāk vajadzēja aicināt ciemos kopā ar citiem, lai brīdī, kad šāda nopietnība kļūtu nogurdinoša, viņus varētu nodot kādam citam.
– Tu apsolīji, ka mēs vismaz vienu svētdienu varēsim atpūsties, – Tifānija sacīja.
Nākamajā nedēļā viņai bija tik daudz darba: otrdienas vakarā bija paredzēta kāda īpašuma izsole, trešdien tiesā bija gaidāma ķilda ar vietējo pašvaldību par zemes plānošanas un vides aizsardzības jautājumiem, un krāsotājs, flīzētājs un elektriķis (tas gan bija Vids) gaidīja viņas turpmākās norādes. Viņai bija nepieciešama atelpa.
– Ko tu tur runā? Tieši to mēs arī darām! Atpūšamies šajā skaistajā dienā! – Vids iebilda, izskatīdamies neviltoti apmulsis. – Kur gan vēl var atpūsties tik labi kā dārza viesībās? Es piezvanīšu Drago. Sagādāšu cūku. Jā, un atnāks arī viņu draugi. Vai atceries to čellisti? Klementīne. Klementīne un viņas vīrs. Kā viņu sauca?
– Sems, – Tifānija atteica, kļūdama možāka. Sems viņai bija iepaticies. Viņš līdzinājās tiem neliela auguma plecīgajiem, gaišmatainajiem sērfotājiem, ar kādiem viņa bija bieži satikusies pirms iepazīšanās ar Vidu, un vēl viņš bija jautrs un bezrūpīgs. Viņi bija tikušies tikai vienu vienīgu reizi, pirms gada, kad Ērika un Olivers savās mājās bija sarīkojuši nelielu Ziemassvētku ballīti. Tas bija tik dīvains vakars. Ne Vids, ne Tifānija vēl nekad nebija apmeklējuši kaut ko tādu. Visi viesi bija stāvējuši kur nu kurais un sarunājušies tik klusu, it kā atrastos bibliotēkā vai baznīcā. Kāda sieviete pat bija dzērusi tēju.
– Kur ir ēdamais? – Vids bija nemitīgi un pārāk skaļi čukstējis Tifānijai. Olivers un Ērika tikmēr pārlieku bieži un nemierīgi slaucīja jau tāpat tīrās virtuves virsmas ar trauku lupatām, kā vēlēdamies nepārprotami likt manīt, ka viesi gan ir ļoti nekārtīgi, taču viņi paši spēs tikt ar visu galā. Iepazinušies ar Klementīni un Semu, Vids un Tifānija bija atviegloti uzelpojuši. Vids, kuram ļoti patika klasiskā mūzika, uzzinājis, ka Klementīne ir čelliste, nopriecājās tik ļoti, ka tas jau izskatījās gandrīz mulsinoši, taču tad Tifānija un Sems sāka runāt par politiku un patīkami izstrīdējās. (Viņš bija pārāk bažīgs, taču to varēja piedot.)
– Kā jums liekas, vai mēs varētu pasūtīt picu? – Sems kādā brīdī bija pačukstējis, un Vids bija ierēcies smieklos, kaut gan pēc tam viņiem visiem bija nācies viņu atturēt, lai viņš nepaņemtu mobilo telefonu un patiešām nepasūtītu picu. Klemetīne savas somiņas dzīlēs atrada šokolādes tāfelīti un slepus sadalīja to visai četrotnei, kamēr nabaga Ērika un Olivers cītīgi spodrināja savas virtuves mēbeles. Sajūta bija tāda, it kā viņi visi būtu nonākuši neapdzīvotā salā un darījuši visu, kas bija viņu spēkos, lai izdzīvotu.
– Viņiem ir divas mazas meitiņas, – Vids turpināja.
– Es atceros, viņi teica, ka viņiem esot mazi bērni, – Tifānija piekrita. – Ar jaukiem, mīļiem vārdiņiem.
– Es neatceros viņu vārdus, – Vids pārtrauca. – Un vispār, vai zināt, Dakota varēs ar viņām paspēlēties, vai ne, Dakota? – Viņš cerīgi paskatījās uz Dakotu.
– Paklau, pie durvīm kāds ir, – Dakota atteica, neatraudama skatienu no grāmatas. Bārnijs, kļuvis modrs, pacēla galvu, ko bija nolicis uz viņas rokas, nolēca zemē un sāka skraidīt apkārt, priecīgi vaukšķēdams. Bārnijam viesi patika gandrīz tikpat ļoti kā Vidam.
Kāds atkal un atkal bungoja pa ārdurvīm, nelikdamies ne zinis par durvju zvanu.
– Paklau, tu taču neuzaicināji viņus ciemos jau uzreiz, ko? – Tifānija noprasīja. – Kuš, Bārnij. Vid, vai tu tā izdarīji?
Vids stāvēja pie pieliekamā un ņēma ārā produktus.
– Protams, ka ne, – viņš izklaidīgi atteica, tomēr kaut kas tāds būtu pilnīgi iespējams.
Tifānija devās atvērt durvis. Bārnijs satraukti skraidīja šurpu turpu viņai priekšā tā, ka viņa gandrīz paklupa. Uz lieveņa stāvēja Harijs, vecais vīrs, kurš dzīvoja kaimiņu mājā, ģērbies savās ierastajās, vecajās, pelēkajās uzvalka biksēs (varbūt tās bija saglabājušās kopš viņa kādreizējā darba?) un baltā pogājamā kreklā ar sadzeltējušu apkaklīti. Virs augšējās pogas spurojās balti krūšu apmatojuma kušķi.