Lai cik ļoti Tifānija arī censtos un kādus jautājumus uzdotu, viņai tomēr nekādi neizdevās neko noskaidrot.
– Viss ir kārtībā, – Dakota nerimās atkārtot līdz šim nedzirdētā robota balsī.
– Ar viņu viss ir kārtībā, liec to bērnu mierā! – Vids iejaucās. To dzirdot, Tifānijai gribējās kliegt. Ar Dakotu nekas nebija kārtībā. Viņai bija desmit gadi. Desmitgadīgam bērnam nevajadzētu pieklājīgi uzsmaidīt savai mātei.
Tifānija bija apņēmusies sašķaidīt šo sasodīto stikla lodi, kurā Dakota bija ieslēgusies. Pat tad, ja viņa to bija tikai iztēlojusies.
Jau gandrīz izgājusi uz ielas, viņa pamanīja Oliveru, kurš arī vilka ārā savu atkritumu kasti, kaut gan viņam tā tik ļoti negrabēja.
– Labrīt, Oliver! – viņa uzsauca. – Kā klājas? Tas lietus nu gan ir briesmīgs, vai ne?
Nolādēts. Ikreiz, satiekoties ar kaimiņiem pēc dārza viesībām, viņas vēdera muskuļi tagad saspringa kā pilates vingrinājuma laikā.
Olivers viņai vienmēr bija paticis. Viņš bija tik vienkāršs un pieklājīgs; nedaudz muļķīgs, ar melniem matiem un brillēm, gluži kā pieaudzis Harijs Poters. Bija grūti neievērot, ka viņam ir ļoti maza galva, gluži kā zirnis. Tur nu neko nevarēja līdzēt, tomēr Tifānija nolēma, ka vajadzētu pateikt Ērikai, lai viņa nopērk Oliveram vecmodīgas brilles melnos rāmjos, vienā rāvienā pārvēršot savu vīru par piemīlīgu hipsteru. (Vidam bija milzīga galva. Viņam nederēja neviena beisbola cepure, kaut gan viņš kaut ko tādu nemūžam nenēsātu.)
– Kā klājas, Tifānij? – Olivers atsaucās, glīti pavilka atkritumu kasti un klusi nolika to vietā, kamēr Tifānija elsdama stīvēja savējo pāri ietves malai. – Vai nevajag palīdzēt?
– Nē, nē, būs jau labi. Cik mīļi, ka tu tā piedāvājies man palīdzēt! Nav gadījies dzirdēt, ka Vids tā darītu! Uf. Šodien būšu pietiekami daudz izvingrojusies! – Tā nebija taisnība. Viņa gatavojās vēlāk doties uz sporta klubu. – Ko tu šādā laikā dari mājās? Izliecies par slimu, lai nebūtu jāiet uz darbu?
Viņa pagājās tuvāk, lai varētu ērtāk parunāties, un pamanīja, ka Olivers pārbijies uzmet skatienu viņas krūtīm un tad ar acīm izmisīgi ieurbjas viņai pierē, it kā tā būtu īpaša pārbaude. Jā, vecīt, es esmu īsts pārbaudījums, taču tu ar to ikreiz tiec galā.
– Un es patiešām esmu slims. Neesmu atveseļojies pēc nelielas gripas. – Olivers pielika pie lūpām dūri un noklepojās.
– Kā klājas Ērikai? – Tifānija painteresējās. – Pēdējā laikā viņa gandrīz nav redzēta.
– Viss kārtībā, – Olivers atteica tik strupi, it kā tas būtu personiskas dabas jautājums.
Mīļo pasaulīt, kopš dārza viesībām visas sarunas ar Ēriku un Oliveru šķita tik saspringtas un grūtas, it kā viņa runātu ar savu bijušo puisi, ar kuru vairs nebūtu kopā. Savas vainas dēļ. Savas neuzticības dēļ.
– Jā, mēs neesam tik bieži redzējušies kopš… – viņa atsāka. – Kā tad klājas Klementīnei un Semam?
Olivers noklepojās.
– Labi, – viņš atteica, tad sarauca pieri un pār Tifānijas plecu paskatījās kaut kur tālumā.
– Un kā tad klājas…
– Vai zini, izskatās, ka Harijs jau labu laiku nav izstūmis savu atkritumu kasti, – Olivers viņu pārtrauca. Tifānija pagriezās un ar skatienu nomērīja tukšo vietu uz ielas pretī mājai, kurā dzīvoja Harijs. Dakota viņu bija iesaukusi par Spļāvēja kungu, jo viņš bija paradis ar riebumu spļaut virsū visam, kas viņam derdzās, piemēram, Dakotai. Dažreiz viņš mēdza paskatīties uz Tifānijas skaisto meitu un nospļauties, it kā jau viņas eksistence vien šķistu aizvainojoša.
– Viņš to nestumj ārā katru nedēļu, – Tifānija paskaidroja. – Manuprāt, viņš nerada pārāk daudz atkritumu.
– Jā, zinu, – Olivers piekrita, – tomēr man ir tāda sajūta, ka es viņu neesmu redzējis jau vairākas nedēļas. Es šorīt teicu Ērikai: vai tikai nevajadzētu piedauzīt viņam pie durvīm un pārliecināties, vai ar viņu viss kārtībā.
Tifānija no jauna pagriezās pret Oliveru.
– Viņš droši vien sāks kliegt un lamāties.
– Droši vien, – Olivers drūmi piekrita. Viņš patiešām bija jauks puisis. – Man vienkārši ir tāda sajūta, ka jau ilgu laiku nav dzirdēta neviena lamuvārdu straume.
Tifānija lūkojās uz Harija nožēlojamo deviņpadsmitā gadsimta sākumā no sarkaniem ķieģeļiem būvēto māju. Tā allaž izskatījās diezgan nomācoši: no logu rāmjiem lobījās krāsa, izbalējušo, sarkano dakstiņu jumtu vajadzēja salabot. Reizi mēnesī pie Harija ieradās dārznieki, lai nopļautu zālienu un apgrieztu dzīvžogus, tāpēc māja gluži neizskatījās pamesta novārtā, taču jau kopš brīža, kad viņi bija te apmetušies un Harijs bija ieradies sveikt savus jaunos kaimiņus, pieprasīdams, lai viņi kaut ko izdara ar savu ozolu, šī māja bija likusies nožēlojama un vientuļa.
– Kad es īsti viņu redzēju pēdējo reizi? – Tifānija apvaicājās, mēģinādama atcerēties kādu nepatīkamu atgadījumu. Harijs dažas reizes bija nostājies pagalmā pie savas mājas, sakliedzis uz Dakotu un viņu saraudinājis, un Tifānija bija zaudējusi savaldīšanos un sakliegusi uz Hariju, pati vēlāk par to kaunēdamās, jo viņš taču bija vecs vīrs, kurš droši vien sirga ar vecuma vājprātu, tāpēc viņai būtu vajadzējis izturēties pieklājīgāk un būt savaldīgākai. Kad kāds no viņiem bija izdarījis kaut ko aplamu un sadusmojis Hariju?
Tad viņa atcerējās.
– Tev taisnība, – viņa lēni sacīja Oliveram, nenovērsdama acis no mājas. – Es jau labu laiku neesmu viņu redzējusi.
Patiesībā viņa precīzi zināja, kad pēdējo reizi bija redzējusi Hariju. Dārza viesību rītā. Pirms tām nolādētajām, murgainajām dārza viesībām, ko viņa vispār nemaz nebija gribējusi rīkot.
9. nodaļa
Bija iestājies klusums. Uzreiz pēc tam, kad Vids bija izgājis no istabas, vienmēr kļuva īpaši kluss. Gluži kā mirklī, kad mūziķu grupa pārstāj spēlēt un iestājas klusums, kas šķiet apdullinošs. Varēja dzirdēt kā tikšķ pulkstenis. Ja Vids atradās istabā, pulksteņa tikšķēšanu nekad nevarēja sadzirdēt.
Tifānija sēdēja pie ēdamistabas galda, savā portatīvajā datorā lasīdama jaunākās elektroniskā pasta vēstules un ēzdama grauzdiņu ar rauga pastu. Vids bija izgājis ārā uz piebraucamā ceļa pēc avīzes, pukodamies par to, ka viņam katru dienu nākoties meklēt avīzi pa visu dārzu, un draudēdams atteikties no abonēšanas.
– Lasi to avīzi elektroniski, kā to dara visi pārējie, – Tifānija vienmēr aizrādīja; Vids lielākoties ļoti labprāt izmēģināja kaut ko jaunu, taču bija arī ārkārtīgi lojāls un nesatricināmi uzticīgs zināmiem paradumiem, personiskas dabas rituāliem, precēm un cilvēkiem.
– Kad tētis iziet no istabas, viss ir tik kluss, vai ne? – Tifānija uzrunāja Dakotu, kura uz sāniem gulēja uz platās erkera loga palodzes, saritinājusies trīsošās rīta gaismas četrstūrī gluži kā kaķis. Bārnijs, viņu mazais šnaucers, bija iekārtojies Dakotai blakus, uzlicis purnu un ķepas uz Dakotas rokas un aizvēris acis, tā, ka varēja redzēt vienīgi viņa platās, kuplās uzacis. Bārnijs bija suns, kurš snauda kā kaķis.
Dakota,