– Tas būs varen jautri! – Gabija turēja Kristianu rokas attālumā un veltīja viņam starojošu skatienu.
Kristians, joprojām nespēdams paelpot parfīma mākonī, varēja vienīgi māt ar galvu.
– Lāšs Ēriks un Ulla Lēna no viesnīcas bija vienkārši fantastiski, – viņa turpināja. – Cik burvīgi cilvēki! Un bufetes galds izskatās brīnišķīgi. Perfekta vieta, kur atvērt tavu spožo grāmatu. Nu, kāda ir sajūta?
Kristianam beidzot izdevās izrauties, un viņš paspēra soli atpakaļ. – Jāatzīst, ka mazliet nereāla. Tik ilgi strādāju pie šī romāna, un tagad… te nu tas ir. – Viņš uzmeta skatienu grāmatu kaudzēm uz galda pie izejas. Uz katra eksemplāra muguriņas viņš varēja salasīt savu vārdu un nosaukumu “Nāra”. Viņš juta, ka kuņģis apmet kūleni. Tas tiešām notika.
– Lūk, ko mēs esam iecerējuši, – Gabija teica, vilkdama viņu aiz piedurknes līdzi. Kristians nepretodamies sekoja. – Sākumā būs tikšanās ar žurnālistiem, kas jau sapulcējušies, lai viņiem ir iespēja klusi un mierīgi aprunāties ar tevi. Mēs esam ļoti apmierināti ar mediju atsaucību. Žurnālisti no Göteborgs Posten, Göteborgs Tidningen, Bohusläningen un Strömstads Tidning – visi ir ieradušies. Nav neviena no nacionālajām avīzēm, bet tas nekas, ņemot vērā šodienas jūsmīgo recenziju Svenska Dagbladet.
– Recenzija? – Kristians pārjautāja pa ceļam uz nelielu paaugstinājumu blakus skatuvei, kur notiks saruna ar presi.
– Vēlāk izstāstīšu, – Gabija sacīja, iestumdama viņu pie sienas noliktā krēslā.
Viņš mēģināja atgūt kontroli pār situāciju, bet jutās it kā būtu ierauts veļas žāvētājā bez cerībām uz glābiņu. Redzot, ka Gabija jau attālinās, pamezdama viņu vienu, šī sajūta pieņēmās spēkā. Palīgi skraidīja apkārt un klāja galdus. Neviens nepievērsa viņam uzmanību. Kristians atļāvās uz brīdi aizvērt acis. Viņš domāja par savu grāmatu “Nāra” un daudzajām pie datora pavadītajām stundām.
Simtiem, tūkstošiem stundu. Viņš domāja par viņu, par Nāru.
– Kristians Tīdels?
Balss izrāva no pārdomām, un viņš pacēla skatienu. Vīrietis, kas stāvēja viņa priekšā, bija pastiepis sveicienam plaukstu un izskatījās, ka gaida viņa reakciju. Tāpēc viņš piecēlās kājās un sarokojās.
– Birgers Jānsons, Strömstads Tidning. – Vīrietis nolika uz grīdas lielu kameras somu.
– Ā, mjā, lūdzu. Lūdzu, sēdieties, – Kristians aicināja, nezinādams, kā uzvesties. Viņš ar skatienu meklēja Gabiju, bet manīja tikai viņas spilgti rozā kostīmu plivināmies kaut kur pie ieejas.
– Jūsu grāmatai nudien ir milzīga publicitāte, – Jānsons teica, skatīdamies apkārt.
– Jā, tā šķiet, – Kristians sacīja. Tad abi vīrieši apklusa un nervozi saknosījās.
– Varbūt sāksim? Vai arī jāgaida pārējie?
Kristians neizpratnē skatījās uz žurnālistu. Kā lai viņš zina? Viņš nekad agrāk neko tādu nebija darījis. Bet izskatījās, ka Jānsons visu uztver vienā mierā, jo nolika uz galda un ieslēdza diktofonu.
– Tātad, – viņš teica, pievērsdams Kristianam caururbjošu skatienu. – Šis ir jūsu pirmais romāns, pareizi?
Kristians prātoja, vai viņam jāsaka vēl kas, ne tikai jāapstiprina šis apgalvojums. – Jā, tā ir, – viņš nokrekšķinājies atbildēja.
– Man ļoti patika, – Jānsons sacīja skarbā tonī, lai tas neizklausītos pēc komplimenta.
– Paldies, – Kristians atbildēja.
– Ko jūs gribējāt ar šo romānu teikt? – Jānsons pārbaudīja diktofona kaseti, vai viss tiek kā nākas ierakstīts.
– Ko es ar to gribēju teikt? Nudien nezinu. Tas ir romāns, stāsts, par kuru domāju un kas prasījās laukā.
– Sasodīti nomācošs stāsts. Varētu pat teikt – drūms, – Jānsons teica, pētīdams Kristianu, it kā censtos ielūkoties viņa dvēseles dziļākajos kaktos. – Vai tas ir jūsu viedoklis par sabiedrību?
– Es nezinu, vai tas ir mans viedoklis par sabiedrību, ko centos paust ar grāmatas starpniecību, – Kristians atbildēja, izmisīgi meklēdams kādu gudru domu. Viņš nekad agrāk nebija domājis par savu rakstīšanu šādās kategorijās. Šis stāsts bija dzīvojis kopā ar viņu tik ilgi, bijis viņa galvā, un beidzot viņš bija jutis vajadzību izlikt to uz papīra. Bet vai tam bija kāds sakars ar viņa uzskatiem par sabiedrību? Šāda doma nebija ienākusi prātā.
Beidzot Gabija ieradās viņu glābt, atvezdama vēl citus žurnālistus, un Jānsons izslēdza diktofonu, kamēr visi sasveicinājās un sasēdās ap galdu. Tas aizņēma vairākas minūtes, un Kristians izmantoja šo brīdi, lai sakopotu domas.
Pēc tam Gabija pievērsa visu uzmanību sev.
– Laipni lūdzu uz sarunu, kas veltīta jaunai superzvaigznei pie literatūras debesīm – Kristianam Tīdelam. Mēs visi izdevniecībā ārkārtīgi lepojamies, ka varējām izdot viņa pirmo romānu “Nāra”. Mēs domājam, ka tas iezīmē garas un brīnišķīgas rakstnieka karjeras sākumu. Kristians vēl nav redzējis nevienu atsauksmi. Tāpēc es ar lielu prieku varu tev, Kristian, teikt, ka šodien Svenska Dagbladet, Dagens Nyheter un Arbetarbladet publicētas fantastiskas recenzijas.
Ļaujiet man nolasīt dažus citātus.
Viņa uzlika lasāmās brilles un pasniedzās pēc papīru kaudzītes, kas gulēja priekšā uz galda. Atsevišķas frāzes uz baltajām lapām bija iekrāsotas ar rozā flomāsteru.
– “Lingvistiski virtuozs sniegums, kas attēlo vienkāršo cilvēku nožēlojamo stāvokli, nezaudējot kopainu.” Tā raksta Svenska Dagbladet, – Gabija ar galvas mājienu paskaidroja Kristianam. Tad viņa pievērsās nākamajai atsauksmei. – “Patīkami un sāpīgi lasīt Kristiana Tīdela grāmatu, jo viņa lakoniskā proza izgaismo sabiedrības viltus solījumus par drošību un demokrātiju. Viņa vārdi griežas kā nazis miesā, muskuļos un sirdsapziņā, un tāpēc es drudžaini turpināju lasīt un kā faķīrs meklēt arvien jaunas mokošas, bet brīnišķīgi attīrošas sāpes.” Tā raksta Dagens Nyheter, – Gabija teica, noņemdama brilles un pasniegdama atsauksmju kaudzīti Kristianam.
Neticēdams savām ausīm, viņš paņēma recenzijas. Viņš bija dzirdējis vārdus, un uzslavas bija patīkamas, bet, godīgi sakot, nesaprata, par ko šie kritiķi runā. Kristians tikai bija uzrakstījis par viņu, izstāstījis viņas stāstu. Atbrīvojis vārdus un visu pārējo, kas saistīts ar viņu, lavīnā, kura reizēm bija izsūkusi pēdējos spēkus. Viņa mērķis nebija pateikt kaut ko par sabiedrību.Viņš gribēja tikai pateikt kaut ko par viņu. Taču viņš norija iebildumus. Neviens tāpat nesaprastu, un varbūt labāk atstāt visu, kā ir. Viņš nemūžam nespētu paskaidrot.
– Cik brīnišķīgi, – Kristians teica, dzirdēdams, ka vārdi bezjēdzīgi atraujas no lūpām.
Sekoja vēl vairāk jautājumu. Vēl vairāk slavinošu vārdu un komentāru par grāmatu. Un viņš saprata, ka nespēj jēdzīgi atbildēt ne uz vienu jautājumu. Kā lai apraksta to, kas bija piepildījis vissīkākos viņa dzīves kaktiņus? To, kas nebija tikai stāsts, kas bija arī izdzīvošana. Sāpes.