Taču uzreiz atvēra acis, kad tie sāka runāt par viņu. Pēkšņi ar lielu joni pāri sāka gāzties tumsa. Viņš atkal bija pie viņas, tā šausmīgā smaka nāsīs, viņš dzirdēja, ka galvā atbalsojas klusums.
Mātes balss pāršķēla klusumu, pāršķēla tumsu. Lai cik mazs būtu, viņš lieliski saprata, ko viņa saka. Viņa nožēloja, ka kļuvusi par viņa māti, jo beidzot viņiem būs pašiem savs bērns. Ja vien viņa būtu zinājusi, nemūžam nebūtu vedusi viņu mājās. Bet tēvs savā pelēkajā un gurdajā balsī teica: – Bet tagad zēns ir šeit, tāpēc mums ar to jāsamierinās. Niknais Mākonis nekustējās, un tajā brīdī dzima naids. Viņš nespēja ietērpt jūtas vārdos, bet zināja, ka sajūta ir reizē brīnišķīga un briesmīgi sāpīga.
Tā nu, kamēr tēvs krāmēja mašīnā tūristu pavardu, viņu drēbes un pārtikas bundžas, un visādas citas lietas, viņā brieda naids. Tas piepildīja visu viņa sēdekli mašīnas aizmugurē. Taču viņš neienīda māti. Kā gan viņš to varētu? Viņš mīlēja māti.
Viņš ienīda to, kas bija viņam māti atņēmis.
Ērika bija aizbraukusi uz Fjelbakas bibliotēku. Viņa zināja, ka Kristiana darbā nav. Viņš bija lieliski sevi parādījis rīta raidījumā, gandrīz līdz beigām. Kad viņam sāka jautāt par draudiem, uztraukums kļuva pārāk labi pamanāms. Bija tik sāpīgi skatīties, kā viņš koši pietvīkst un sāk svīst, ka Ērika bija izslēgusi televizoru pirms intervijas beigām.
Un te nu viņa stāvēja un izlikās, ka pārlūko plauktos grāmatas, prātodama, kā lai ķeras pie brauciena patiesā mērķa – sarunas ar Kristiana kolēģi Maiju. Tāpēc ka, jo vairāk Ērika domāja par vēstulēm, jo lielāka pārliecība radās, ka Kristianam nedraud svešinieks. Nē, vēstules šķita pārāk personiskas, vainīgais bija meklējams Kristiana dzīvē – tagadējā vai bijušajā.
Diemžēl viņš allaž ārkārtīgi negribīgi runāja par sevi. Šorīt viņa bija nolēmusi pierakstīt visu, ko kādreiz dzirdējusi par Kristianu vai viņa pagātni. Beigās Ērika sēdēja pie tukšas lapas ar pildspalvu rokā. Viņa atskārta, ka patiesībā par viņu neko nezina. Lai gan abi kopā bija pavadījuši krietni daudz laika, rediģēdami manuskriptu, un, lai gan, viņasprāt, kļuvuši labi draugi, viņš nekad nebija neko stāstījis par savu privāto dzīvi. Nekad nebija pieminējis, no kurienes ir, nedz vecāku vārdus vai viņu nodarbošanos. Nebija stāstījis, kur gājis skolā, vai jaunībā nodarbojies ar kādu sporta veidu. Viņš nerunāja par draugiem un to, vai aizvien sazinās ar viņiem. Viņa neko nezināja par viņu.
Šis fakts pats par sevi šķita aizdomīgs, jo cilvēki sarunās vienmēr atklāj dažādus sīkumus par sevi, informācijas driskas par to, kādi reiz bijuši un kāpēc kļuvuši tādi kā pašreiz. Kristiana piesardzība vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka viņš kaut ko slēpj. Jautājums tikai – vai viņam izdevies tāpat norobežoties no visiem pārējiem. Varbūt kolēģe, kas strādāja kopā ar viņu katru dienu, kaut ko izdibinājusi.
Ērika pameta šķību skatienu uz Maiju, kas rakstīja datorā. Par laimi, tobrīd viņas bibliotēkā bija vienas, tāpēc varēja netraucēti sarunāties. Beidzot Ērika bija izdomājusi taktiku. Viņa nevarēja tā uzreiz skaidri un gaiši jautāt Maijai par Kristianu, vajadzēja sākt sarunu aplinkus.
Viņa piespieda plaukstas pie krustiem, smagi nopūtās un atslīga krēslā pie letes, aiz kuras sēdēja Maija.
– Tev droši vien ir grūti. Dzirdēju, ka būšot dvīņi, – Maija teica, veltīdama Ērikai mātišķi līdzjūtīgu skatienu.
– Jā. Tur iekšā ir divi. – Ērika papliķēja vēderu, tēlodama, ka tiešām brīdi jāatpūšas. Tomēr pārāk piepūlēties ar izlikšanos nevajadzēja. Ikreiz, kad viņa apsēdās, viss ķermenis pateicībā atslāba.
– Pasēdi un atpūties.
– Paldies, – Ērika smaidīdama sacīja un turpināja: – Vai šorīt redzēji Kristianu televīzijā?
– Nē, diemžēl palaidu garām. Biju darbā. Bet ieprogrammēju DVD iekārtu, lai ieraksta. Vismaz man tā šķiet. Neprotu rīkoties ar visiem šiem modernajiem aparātiem. Vai viņam labi gāja?
– Neapšaubāmi. Lieliski, ka grāmatai pievērsta tik liela uzmanība.
– Jā, es ar viņu ļoti lepojos, – Maija teica, priekā starodama. – Man nebija ne jausmas, ka viņš ir rakstnieks, līdz uzzināju, ka iznāks grāmata. Un kāda grāmata! Atsauksmes ir brīnišķīgas.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.