Nāras sauciens. Kamilla Lekberga. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Kamilla Lekberga
Издательство: Jumava
Серия:
Жанр произведения: Современные детективы
Год издания: 2008
isbn: 978-9934-11-833-3, 978-9934-11-838-8
Скачать книгу
dziļi respektēju situāciju tavā ģimenē, – viņš beidzot teica. – Bet, ja nesagatavosimies šonedēļ paredzētajam iepirkuma konkursam, varam klapēt ciet uzņēmumu. Visiem kaut kas jāupurē.

      Kennets pie sevis prātoja, ko Ēriks būtu kādreiz upurējis. Un nebija tik traki, kā Ēriks pareģoja. Viņš mierīgi būtu sagatavojis visus dokumentus pirmdien. Apgalvojums, ka uzņēmums ir uz bankrota robežas, bija pārspīlēts. Visticamāk, Ērikam tikai vajadzēja ieganstu, lai tiktu laukā no mājas. Bet kāpēc viņam vajadzēja vilkt šurp arī Kennetu? Atbilde bija pašsaprotama: tāpēc ka viņš varēja.

      Pēc tam katrs pievērsās saviem darbiem un brīdi strādāja klusēdami. Viņu birojs bija viena liela telpa, tāpēc nebija iespējams aizvērt durvis, lai norobežotos. Kennets slepus uzmeta skatienu Ērikam. Viņš izskatījās citāds. To bija grūti noformulēt, taču Ēriks nez kāpēc neizskatījās tik cienīgs kā allaž, saguris. Mati nebija tik nevainojami sasukāti kā allaž, un krekls mazliet sagumzīts. Nē, viņš šodien nebija savā elementā. Kennetam ienāca prātā, ka vajadzētu pajautāt, vai mājās viss kārtībā, taču atturējās. Tā vietā viņš maksimāli nosvērtā balsī jautāja:

      – Vai redzēji vakar jaunumus par Kristianu?

      Ēriks satrūkās. – Jā.

      – Šausmīgi. Saņemt draudus no kaut kāda ķertā, – Kennets teica nevērīgā, gandrīz bezrūpīgā tonī. Taču sirds strauji dauzījās.

      – Hmm… – Ēriks nenovērsa skatienu no datora ekrāna. Taču nepieskārās ne klaviatūrai, ne pelei.

      – Vai Kristians tev kaut ko ir teicis? – Tas bija kā piespiest sevi pārtraukt knibināt kreveli. Viņš negribēja par to runāt, un arī Ēriks acīm redzami negribēja to apspriest. Tomēr Kennets nespēja apklust. – Vai ir?

      – Nē, viņš man nekad neko nav teicis par draudiem, – Ēriks atbildēja, sākdams šķirot dokumentus uz sava galda. – Bet viņš bija ļoti aizņemts ar grāmatu, tāpēc mēs pēdējā laikā reti tikāmies. Un es domāju, ka vairums cilvēku vēlētos ko tādu paturēt pie sevis.

      – Vai mums nevajadzētu aprunāties par to ar policiju?

      – Kā tu zini, ka Kristians to jau nav izdarījis? – Ēriks turpināja bezmērķīgi šķirstīt dokumentu kaudzes.

      – Taisnība. Pilnīga taisnība… – Kennets brīdi apklusa. – Bet ko policija var darīt, ja vēstules ir anonīmas? Iespējams, tās sūta kāds trakais.

      – Kā lai es zinu? – Ēriks teica nolamādamies, jo bija sagriezies ar papīru. – Velns! – Viņš iebāza savainoto pirkstu mutē.

      – Domā, draudi ir nopietni?

      Ēriks nopūtās. – Kāpēc mums par to jāspriedelē? Es jau tev teicu – man nav ne jausmas. – Viņš mazliet pacēla balsi, un pie pēdējiem vārdiem tā notrīsēja. Kennets izbrīnīts paskatījās uz viņu. Ēriks nudien nebija savā ādā. Vai tam bija kāds sakars ar uzņēmumu?

      Kennets no sākta gala neuzticējās Ērikam. Vai viņš bija pastrādājis kādas muļķības? Taču viņš uzreiz atmeta šo domu. Kennets pārāk labi pazina firmas grāmatvedību, viņš būtu pamanījis, ja Ērikam būtu ienācis prātā izdarīt kādus neprātīgus finanšu gājienus. Iespējams, tam bija kāds sakars ar Luīsi. Nebija skaidrs, kā abiem bija izdevies tik ilgi nodzīvot kopā. Visi, izņemot Ēriku un Luīsi, redzēja, ka šis pāris izdarītu sev lielu pakalpojumu, ja pateiktu viens otram ardievas un ietu katrs savu ceļu. Taču tā nebija Kenneta darīšana. Viņam pietika savu raižu.

      – Man tikai ienāca prātā, – Kennets teica.

      Viņš atvēra Excel failu ar jaunāko mēneša pārskatu. Taču domas klīda pavisam citur.

      Kleita aizvien smaržoja pēc viņas. Kristians to piespieda pie deguna, ieelpoja mikroskopiskās, audumā iespiedušās parfīma paliekas. Ikreiz, kad viņš aizmiga ar šo aromātu nāsīs, varēja viņu pavisam skaidri iztēloties. Tumši mati, kas sniedzās līdz viduklim un kurus viņa parasti valkāja bizē vai savītus pakausī mezglā. Tāda frizūra varēja izskatīties vecmodīga vai pat vecmeitīga, taču ne viņai.

      Viņa bija kustējusies kā dejotāja, lai gan sen pametusi dejotājas karjeru. Viņa apgalvoja, ka nav bijusi pietiekami ambicioza. Ne jau talanta trūkuma dēļ, viņai trūka vajadzīgās apņēmības izvirzīt dejošanu pirmajā vietā, upurēt mīlestību, laiku, smieklus un draugus. Viņa pārāk stipri mīlēja dzīvi.

      Tāpēc viņa bija pametusi dejošanu. Taču, kad viņi iepazinās, un līdz pat pašām beigām viņas ķermenis aizvien kustējās lokanajā dejotājas ritmā. Viņš varēja sēdēt un skatīties uz viņu stundām ilgi. Skatīties, kā viņa pārvietojas pa māju, to uzkopjot un dungojot, kamēr kājas kustējās tik graciozi, it kā viņa peldētu gaisā.

      Viņš atkal piespieda kleitu pie sejas. Cik atsvaidzinošs un vēss pret drudžaini karsto ādu šķita audums, tas aizķērās aiz neskūtā vaiga rugājiem. Pēdējoreiz viņa šo kleitu bija uzvilkusi vasaras saulgriežu vakarā. Zilā kleita izcēla viņas acu krāsu, un tumšā bize uz muguras mirdzēja tikpat spoži kā spīdīgais audums.

      Tas bija pasakains vakars. Vieni no retajiem saulgriežiem, kas bija izgadījušies brīnišķīgi saulaini, un viņi sēdēja dārzā, ēda siļķi ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem. Viņi bija gatavojuši maltīti kopā. Bērniņš gulēja savos ratos, pār kuriem rūpīgi bija nostiepts moskītu tīkls, lai neviens kukainis netiek iekšā. Bērns bija pasargāts.

      Garām aizplīvoja bērna vārds, un viņš satrūkās, it kā rokā būtu iedūries kaut kas ass. Viņš piespieda sevi atcerēties norasojušās alus glāzes un draugus, kas pacēla glāzes par godu vasarai un mīlestībai, un viņiem abiem. Viņš domāja par zemenēm, ko viņa iznesa lielā bļodā. Atcerējās, kā viņa bija sēdējusi pie virtuves galda un tās tīrījusi, un kā viņš bija viņu ķircinājis par netīrību un to, ka katra trešā vai ceturtā zemene nokļuva viņas mutē, nevis bļodā. Lielajā bļodā, kas vēlāk tika celta priekšā draugiem kopā ar putukrējumu, kas apbārstīts ar cukura drumstalām, kā viņu bija mācījusi vecmāmiņa. Viņa atbildēja uz viņa zobošanos ar smiekliem, tad pievilka tuvāk un noskūpstīja ar lūpām, kas garšoja pēc gatavām zemenēm.

      Viņš sāka šņukstēt, sēdēdams ar kleitu rokās. Viņš nespēja tam pretoties. No asarām uz auduma parādījās mazi, tumši plankumiņi, un viņš tās aši aizslaucīja ar krekla piedurkni, negribēdams nosmērēt kleitu, sabojāt to nieciņu, kas vēl bija palicis.

      Kristians rūpīgi ielika kleitu atpakaļ čemodānā.Tas bija viss, kas palicis no viņiem. Vienīgais, ko viņš spēja paturēt. Viņš aiztaisīja čemodānu un iestūma to atpakaļ kaktā. Viņš negribēja, lai Sanna to atrod. Viņam sametās šķērmi, iedomājoties, ka viņa to atver, ieskatās iekšā un pieskaras kleitai. Viņš zināja, ka tas ir slikti, taču viņš bija izvēlējies Sannu viena vienīga iemesla dēļ: viņa izskatījās pilnīgi citāda. Viņai nebija lūpu, kas garšo pēc zemenēm, un viņa nekustējās kā dejotāja.

      Taču izrādījās, ka ar to nav diezgan. Pagātne tik un tā bija viņu panākusi. Tikpat nenovīdīgi kā tā bija panākusi viņu, sievieti zilajā kleitā. Un tagad viņš neredzēja izeju.

      – Pieskatīsi kādu brīdi Leo? – Paula lūkojās uz māti Ritu, taču tad uzmeta vēl cerīgāku skatienu Melbergam. Drīz pēc dēla piedzimšanas viņa ar dzīves draudzeni Juhannu bija sapratušas, ka Ritas jaunais vīrietis ir ideāla aukle. Melbergs nespēja atteikt.

      – Nu, mēs grasījāmies… – Rita ierunājās, taču Melbergs viņu pārtrauca ar dedzīgu atbildi:

      – Bet