Bija skaidri manāms, ka atkal esmu izvēlējies aplamu tematu. Mārnijas vaibsti it kā sastinga, seja kļuva gluži bāla, un viņa, cik spēdama, izlikās pilnībā nodevusies ēdiena baudīšanai. Viņa lēnām novietoja karoti blakus šķīvim. – Tagad es dzīvoju tuksnesī. – Viņa izmocīja smaidu – kokainu un stīvu; tas man lika atcerēties klaunu, kas Gilam piederēja agrā bērnībā. – Tur nav okeāna.
Muļķīgā kārtā es turpināju: – Es arī reiz daudz kuģoju. Kad biju vēl zēns, Keipkodā. – Gils pat nepacēla galvu. Es apēdu karoti zupas, taču garšu nejutu. Lēnām noriju. – Varbūt kādu dienu mēs kopā varētu izbraukt okeānā?
– Varbūt, – Mārnija atteica tonī, kādu Diāna lietoja, kad viņas sacītais skaidri nozīmēja “nemūžam”.
Mārnija lēnām atbīdīja krēslu un pieskārās Džoenas rokai. – Vai drīkstu? – viņa vaicāja un paņēma vectēva karoti. Džoena pamāja, un Mārnija apsēdās krēslā, kuru kopēja bija atbrīvojusi. Kad Mārnija sāka vectēvu barot, viņa mutes kaktiņš, ko paralīze nebija skārusi, pacēlās smaidā. Un atkal jau mani satrieca tas, cik ļoti Mārnija atšķīrās no savas māsas. Neskatīdamās uz mani, viņa sacīja: – Vai tu, lūdzu, varētu sagatavot paplāti Diānai? Kad būsim pabeiguši, es gribētu viņai to aiznest.
Es sagrozījos krēslā. – Viņa neko neēdīs. Esmu jau pūlējies, taču nespēju piespiest, lai viņa ēd.
Viņa raudzījās manī. Abu māsu acis bija biedējoši līdzīgas. – Ja neiebilsti, es tomēr vēlētos pamēģināt.
– Ceru, ka tev paveiksies. – Es pamāju ar galvu. Viens no iemesliem, kālab es Mārniju paaicināju, bija tieši tas, ka Diāna pamazām izdēdēja un mūsu jau tā daudzcietušais dēls bija tam liecinieks. Es piecēlos. – Gil, ja esi paēdis, laiks mazgāties. Varbūt pēc tam mēs varētu paskatīties beisbola spēli uz lielā ekrāna manā kabinetā.
Mans bērns, kuru es ņēmu rokās, tiklīdz viņš ieraudājās, kad vēl bija zīdainis, kas labprāt sēdēja somā man uz muguras, tiklīdz pats spēja taisni noturēt galvu, un kura pirmais vārds bija “tētis”, spēji atrāvās no manis. Es nolaidu roku gar sāniem. Pat man pašam bija saklausāma nedrošība manā balsī. – Ej nomazgājies, Gil. Pēc īsa brīža es aiziešu un paraudzīšos, kā tev sokas. – Gils klusām un līganām kaķa kustībām izslīdēja no krēsla. Šādu manieri viņš bija piesavinājies pēc negadījuma nakts. Es noskatījos, kā viņš aiziet. – Sagatavošu paplāti Diānai, – es sacīju un gāju uz virtuvi, neparaudzījies uz Mārniju, lai neredzētu viņas sejas izteiksmi.
Mārnija
Es uzmanīgi nesu paplāti augšup pa kāpnēm uz bēniņiem, kur bija iekārtota Diānas studija. Tā atradās mājas pagalma pusē, un no tās pavērās skats gan uz tālāk viļņojošo okeānu, gan uz māršu. Milzīgie logi ielaida telpā daudz gaismas. Reiz tā bija mūsu mātes studija, bet īsi pēc tam, kad mēs ar Diānu pārcēlāmies dzīvot šajā mājā, māsa darbistabu pārņēma savā ziņā. Atšķirībā no mammas, kura piecieta manu klātbūtni, kad gleznoja, Diāna allaž aizslēdza durvis, ļoti skaidri likdama noprast, ka mana atrašanās tur nav vēlama. Maniem vārgajiem gleznošanas mēģinājumiem tika atvēlēts šķūnītis, kur karstais gaiss un mitrums neveicināja labu iznākumu. Audums pievilga, bet krāsas kļuva pārāk biezas, lai ar tām kaut ko varētu iesākt. Un var jau būt, ka tieši tāds arī bija Diānas nolūks no paša sākuma.
Paplāti turēdama uz vienas rokas, ar otru pieklaudzināju pie durvīm. Atbildes nebija. Es piespiedu ausi pie raupjajām koka durvīm un uzmanīgi ieklausījos. Viss bija kluss. Arī pēc atkārtota klauvējiena neviens neatsaucās. Noliku paplāti zemē, tādējādi aizņemot vietu starp durvīm un kāpnēm. Ja māsa vēlēsies ieiet, viņai paplāte noteikti būs jāpaceļ; ja viņa jau atradās studijā, tad nevarēs iznākt no tās, nepaņēmusi manu nesumu. Varbūt, ka tas piespiedīs viņu apēst kaut kumosu. Es atcerējos, kāda viņa izskatījās pludmalē, un zināju, ka man noteikti jāpamēģina.
Lai kādas arī būtu manas jūtas pret Diānu, viņa tomēr bija mana māsa. Var jau būt, ka galu galā asinis patiešām ir biezākas par ūdeni. Vai arī es joprojām pūlējos iegūt mīlestību – kā biju darījusi visu savu mūžu.
Lēnām kāpu lejup, apstājos kāpņu laukumiņā un paraudzījos pa logu. Dienā no turienes bija saskatāms okeāns, taču šai līdzīgās naktīs logs kalpoja par rāmi bezmēness absolūtās tumsas gleznai. Es nodrebinājos, jo zināju, kas atrodas ārā, un jau grasījos aizgriezties, kad tālumā pamanīju oranžu atblāzmu. Ugunskurs krastmalā. Es nojautu, kas pie tā sēž.
Drīz es nonācu foajē; mani vilināja mājas pagalma pusē dzirdamie beisbola spēles trokšņi. Nostājusies uz sliekšņa, es redzēju Kvinna muguru. Vieta viņam blakus bija tukša. Uz kafijas galdiņa viņam priekšā bija noliktas divas lielas bļodas ar popkornu. Abas pilnīgi neskartas.
Es devos pie sētas puses durvīm, priekšnamā pretēji paradumam atvēru galda atvilktni un izņēmu lukturīti, lai apgaismotu taku uz okeānu. Ieslēgusi uguntiņu, es devos turp, kur redzēju plīvojam trīsstūraino dzeltenīgo liesmu. Manas kājas labi atcerējās šo ceļu.
Naktī sajūta pludmalē bija vēl ļaunāka. Dienas gaismā vismaz varēja skaidri saskatīt, kur okeāna viļņi sitas pret krastu, un turēties no ūdens pa gabalu. Naktī es redzēju vien ūdeņainas ēnas un saklausīju nemitīgo viļņu pļāpāšanu, kas mazliet līdzinājās statiskās elektrības sprakšķiem vectēva kadiljakā. Nebija redzams, kur viļņu pirksti pārkāpj robežas, lai satvertu manas pēdas un aizrautu sev līdzi.
Kājas slīdēja smagajās smiltīs. Pa kāpas augšpusi nonākusi pie savas māsas ugunskura, es biju jau aizelsusies. Diāna sēdēja pie uguns, rokām apskāvusi ceļgalus, un man prātā atausa tie tālie laiki, kad tā sēdējām mēs abas kopā un runājām par visu ko.
– Ko tu gribētu, kad būsi pieaugusi?
Diānas blondie mati ugunskura liesmu mirgā vizēja kā zelts, un es gandrīz pateicu: “Būt tikpat skaista kā tu.”
Taču pat es zināju, cik muļķīgi tas būtu. Cilvēks vai nu jau piedzima skaists, vai arī tā nenotika.
– Zini, es gribētu kļūt par mākslinieci.
Māsa paraudzījās uz mani, viņas acīs atspīdēja ugunskura liesmas, un es piepeši nobijos no tā, ko viņa varētu pateikt. Ja viņa sacīs, ka es to nevarēšu, man tas nemūžam arī neizdosies. Taču viņa gluži vienkārši paraudzījās ugunī un atteica: – Es arī. Mums varētu būt sava studija, un mēs abas gleznotu. Mēs būtu viena komanda. Un mēs allaž būtu kopā. Tieši tā, kā solījāmies, kad bijām mazas.
Es pamāju ar galvu. Baidījos cerēt pārāk daudz, tomēr biju apmierināta ar viņas sacīto. Toreiz es apsēdos, aptvēru ceļgalus ar rokām un ļāvos sapņiem.
Tagad es stāvēju un lūkojos uz savu māsu. Tās tālās sarunas atbalsis vijās ap mums kā ugunskura dūmi. – Tev ir jāēd, – es teicu.
– Es neesmu izsalkusi.
Par spīti ugunskura dotajam siltumam, es nodrebinājos un ar plaukstām paberzēju augšdelmus. – Es uznesu paplāti augšā pie tavas studijas. Tev taču garšo gliemeņu zupa.
– Man negribas ēst. Un es neesmu viena no taviem mazajiem audzēkņiem, kurus tu it viegli vari pierunāt darīt to, kas tev vajadzīgs.
– Tev ir jāēd. Tu neizskaties… labi.
Diānas acīs uzzibsnīja liesmas. Viņa klusējot mani nopētīja. – Un tu izskaties… noplukusi.
– Ai, ai… – es noteicu