Es lēnām tuvojos, baidīdamās, ka jebkura negaidīta kustība varētu pamudināt zēnu aizbēgt. Ceļgaliem krakšķot, es notupos pie viņa un pieskāros viņa rokai. – Gil? Es esmu tava tante Mārnija. Ierados ciemos. – Viņš paraudzījās uz mani, un mūsu acis atkal sastapās. Skatiens netika novērsts. – Es esmu atbraukusi, lai ar tevi kopā pavadītu kādu laiku un mēs varētu iepazīties. Tev, manam māsasdēlam, ir jau deviņi gadi, bet mēs līdz šim brīdim nemaz nebijām tikušies. Ir grūti tam noticēt, vai ne?
Viņš tikai lūkojās uz mani, un es redzēju sapratni viņa acīs. Arī es raudzījos uz zēnu un vēlējos, lai viņš ierunājas, un vienlaikus atcerējos vārdus, ko viņa tēvs bija sacījis man pa telefonu: “Viņš nerunā. Nav tā, ka Gils nespētu. Viņš sāka runāt jau gada vecumā. Taču tagad viņš klusē. Kopš avarēja Diānas jahta, viņš nav pateicis ne vārda. Ne viens, ne otrs to vispār nepiemin.”
Kādu mirkli es pastāvēju, tad pavirzījos uz krēsla pusi, lai apsēstos. Likās, viņš vēlētos lielāku telpu starp mums. Galu galā es biju viņa mammas māsa. – Es Arizonā esmu mākslas skolotāja. Mācu bērnus apmēram tavā vecumā. Vai tu to zināji? – To, ka šiem bērniem ir īpašas vajadzības, es nepieminēju. Un arī negaidīju, ka viņš atbildēs. – Man ienāca prātā, ka atlikušo vasaras daļu mēs varbūt varētu gleznot abi kopā. Mēs varētu doties uz māršu, zīmēt doku un dažādus putnus vai dabu. – “Tikai ne okeānu. Es nemūžam negleznotu okeānu.” Es norādīju uz milzīgu ozolu pagalmā mājas priekšā. – Šis koks bija mans pirmais gleznošanas objekts. Toreiz man laikam bija kādu seši gadi, un tas, ko biju uzzīmējusi, līdzinājās trakai brūnai govij ar neiedomājamu zaļu cepuri galvā. – “Bet šis pats koks, tavas mammas uzzīmēts, lika man raudāt aizgrābtībā. Tas bija tik skaists!” – Un tādu es to nemaz nebiju vēlējusies attēlot. – Iesāņus es paraudzījos uz viņu un pamanīju, ka zēna lūpas mazliet sakustas. – Arī tu varētu pamēģināt. Un pēc tam mēs varbūt varētu atainot māju vai tavu tēti, vai šūpoles. Un tavu degunu vai kāju pirkstus. Varbūt pat tavu nabu… – Apklususi es atkal slepus paskatījos uz Gilu, un viņa smaids man likās kā īsta balva. Tad es ieskatījos viņam sejā un arī pasmaidīju. Un kādu mirkli mūsu smaidi šķita ļoti līdzīgi.
– Skatos, jūs sākat iedraudzēties.
Gila smaids izplēnēja, kad viņš pagriezās un ieraudzīja šīs balss īpašnieku.
Uz augšējā pakāpiena, it kā gaidīdams uzaicinājumu doties tālāk, stāvēja gara auguma vīrietis, ļoti tievs, smilšu blondiem matiem, kuros saule bija ieskūpstījusi gaišākas šķipsnas tāpat kā mazajam zēnam.
– Atvaino, ka nebiju te, kad ieradies. Es strādāju siltumnīcā un tavu mašīnu pamanīju tikai pirms dažām minūtēm. Iedomājos, ka vispirms tu vēlēsies sasveicināties ar Gilu.
Piecēlusies es ar sveicienam pastieptu roku devos viņam pretī. – Tad jau tu noteikti esi Kvinns. Cik jauki ar tevi beidzot iepazīties!
Man pretī pastieptā roka bija spēcīga un stingra, pirkstu ādu raupjāku darīja sacietējušas tulznas. Jūrnieka roka. Savu delnu es atrāvu mazliet par ātru. Viņa acīs kaut kas pazibēja, un man ienāca prātā, ka viņš laikam meklē manā sejā kādu līdzību ar Diānu. Un ne jau tikai fizisku līdzību. Pēc neliela klusuma viņš sacīja: – Paldies, ka atbrauci.
Tobrīd Gils bija uzcēlis kājas uz krēsla un apskāvis ceļgalus. Es atskārtu, ka tieši tādā pozā bija ieraudzījusi arī viņa māti pie okeāna. – Man patika parunāties ar Gilu, – es sacīju un mazliet saviebos, jo apzinājos, ka “parunāties” nebūt nav pats piemērotākais vārds šajā situācijā.
Kvinns saņēma mani aiz elkoņa un bīdīja uz durvju pusi. – Es esmu pagatavojis zupu ar gliemenēm. Pēc tik gara ceļa tu noteikti esi izsalkusi. Varbūt tagad mēs visi varētu ieiet iekšā, paēst, un tu mums pastāstītu par Arizonu.
Gils noslīdēja no krēsla. Viņa kustības bija zaglīgas un veiklas, gluži kā ņiprai ķirzaciņai, kas vēlas nemanāmi ieslīdēt pa durvīm. Likās, ka viņš baidītos tikt notverts.
Kad durvis ar insektu tīklu bija aizcirtušās, Kvinns uzsauca nopakaļ: – Nomazgājies! Un pēc tam, lūdzu, pasaki Džoenai, lai ved vectēvu pie galda.
Es apstājos pie durvīm. – Kā vectēvs jūtas? – Kopš aizbraukšanas nebiju redzējusi savas mammas tēvu, taču, kā jau pieklājas paklausīgai mazmeitai, biju viņam zvanījusi katru sestdienu piecus gadus, līdz trieka bija laupījusi viņam spēju sarunāties. Vēlākos gados es sūtīju vēstules, kuru skaits pamazām saruka, jo atbildes man sūtīja tikai viņa kopēja Džoena, kura vēstīja par vectēva veselības stāvokli, kas allaž šķita nemainīgs. Viņš bija vecs, ratiņkrēslam piesaistīts vīrs, kurš nespēj parunāt. Tikai viņa leģendārā spītība lika turēties pie dzīves, kura jau vairs nemaz nezināja, ko ar večuku iesākt. Galu galā viņš bija Meitlends.
Kvinns atvēra man durvis. – Joprojām viss pa vecam. Viņš ļoti daudz laika pavada kopā ar Gilu. Manuprāt, viņi sniedz viens otram zināmu mierinājumu.
Pārsteigta es paraudzījos uz viņu, nejaudādama aptvert, kā divi cilvēki, kas nespēj sarunāties, var uzturēt kaut kādas attiecības. – Vectēvs nekad nav sevišķi interesējies par bērniem. Viņš necieta troksni, ko radījām mēs ar Diānu.
Es jau atkal pasmaidīju par savu muļķīgo kļūdu, bet Kvinns paspieda manu elkoni. – Nē, tur ir kaut kas cits. Starp viņiem ir izveidojusies kāda īpaša saikne. Un es to tikai atbalstu. Gils nevēlas atrasties savas mātes tuvumā un ir sācis izvairīties arī no manis. Laikam jau tāpēc, ka reiz biju precējies ar Diānu. Man liekas, ka viņam lietderīgāk sēdēt kopā ar vectēvu nekā vienam klaiņot pa pludmali. Apmēram pirms gada Diāna prātoja par vectēva ievietošanu kādā aprūpes iestādē, bet acīmredzot jau ir atmetusi šo ieceri. Viņa ar mani nerunā, tālab es nezinu iemeslu. Visādā ziņā man šķiet, ka šeit viņam ir labāk.
Palocījusi galvu, es Kvinnam pa priekšu iegāju savas bērnības mājā. Nekas daudz tur nebija mainījies. Joprojām gaisā vēdīja tā pati vecā koka un mēbeļu tīrīšanas līdzekļa citronu smarža. Un mūžīgais, neizgaisināmais, tik ļoti apnicīgais sāļā ūdens aromāts. Kokvilnas mēbeļdrānas un paklāji bija mājīgi izbalojuši un padiluši, taču spilgtām gleznām rotāto sienu dēļ likās tikpat kā nemanāmi. Pāri priekštelpai paraugoties uz ēdamistabu, es redzēju rindu rindām izvietotus akvareļus zeltītos rāmjos. Tajos bija attēlotas gan okeāna dažādās sejas, gan māja, gan metāla krēsli tās priekšā. Vairākās bija redzams gaišmatains zīdainis un pēc tam arī paaudzies puisēns, kurā es pazinu Gilu. Bija pat daži darbi, kuros iemūžināts Kvinns jaunākos gados – zvejas laivā, okeānā, raugoties kaut kur tālumā.
Kā nojauzdams, ka vēlos kaut mirkli pabūt viena, Kvinns atvainojās un sacīja, ka aizies pēc manām mantām uz automašīnu, lai pēc tam tās uznestu manā vecajā guļamistabā. Vectēvu es varēju satikt viņa istabā. Pamājusi es turpināju pētīt akvareļus. Kā allaž biju savas māsas talanta apburta. Lai gan arī pati biju vēlējusies darboties šajā jomā, jau ļoti sen es vairs māsu neapskaudu. Savas mātes acīs es allaž biju otra labākā, un šī apziņa pamazām izdeldēja visus manus skaudības krājumus.
Tehnikas