Džekpots. Deivids Baldači. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Deivids Baldači
Издательство: KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Современная зарубежная литература
Год издания: 1997
isbn: 978-9984-35-847-5
Скачать книгу
faili ir skaidri atzīmēti. Mēs, protams, pasūtām vietējo un arī dažus nacionālos laikrakstus. Uz kartotēkas atvilktnēm atzīmēti publicēšanas datumi.

      – Liels jums paldies!

      Tiklīdz sieviete aizgāja, Lūena, paņēmusi rokās Līzu ar visu pudelīti, sāka pētīt kartotēkas uzrakstus. Viņa nolika Līzu zemē un uzjautrināta vēroja, kā meita pieveļas pie skapja, noliek pudelīti zemē un mēģina piecelties. Atradusi lielāko laikrakstu, Lūena sāka pētīt pēdējo sešu mēnešu filmiņas. Vienā acumirklī pārmainījusi Līzai autiņbiksītes un sagaidījusi atraudziņu, viņa ielika mikrofilmu aparātā pirmo rullīti. Lūena paņēma klēpī Līzu, kura rādīja burtus uz ekrāna un čaloja, un pēc neilgiem meklējumiem laikraksta titullapā atrada vajadzīgo sižetu. Divu collu virsraksts vēstīja: "Loterijā laimēti četrdesmit pieci miljoni dolāru." Lūena aizgūtnēm lasīja. Piepeši viņa saklausīja lietusgāzes plīkšķus. Pavasaros lietus parasti atnāca negaisu veidā. It kā par atbildi viņas domām nodārdināja pērkons, un šķita, ka visa māja sagrīļojas. Lūena bažīgi pievērsās Līzai, bet izskatījās, ka mazā neliekas traucēties. Tad Lūena izņēma no somas segu, izklāja uz grīdas, nolika uz tās dažas rotaļlietas un novietoja Līzu tur, atsāka lasīt par loteriju un pierakstīja dažas piezīmes bloknotā, bet pēc tam ķērās pie nākamā mēneša filmiņas. Nacionālā loterija notika katra mēneša piecpadsmitajā datumā. Viņa pārlūkoja visus laikrakstus no sešpadsmitā līdz divdesmitajam datumam un pēc divām stundām, ieguvusi pēdējo sešu laimētāju sarakstu, satina pēdējo filmiņu un ielika atvilktnē, bet pēc tam apsēdās un aplūkoja savas piezīmes. Galvā pulsēja, un sagribējās tasīti kafijas. Lietus gāza pamatīgi. Ar Līzu rokās viņa atgriezās bibliotēkā un, paņēmusi no plaukta dažas bērnu grāmatas, rādīja mazajai zīmējumus un lasīja. Pēc divdesmit minūtēm Līza aizmiga. Lūena ielika viņu sēdeklī un nolika sev blakus uz galda. Istabā valdīja klusums un bija silti. Juzdama, ka uzmācas snaudiens, viņa sargājoši pārlika Līzai roku un maigi paspieda mazo kājiņu. Pēc kāda laika viņa sajuta pieskārienu plecam un uztrūkusies ieraudzīja bibliotekāri.

      – Man žēl jūs modināt, bet mēs slēdzam.

      Brīdi apmulsusi, Lūena palūkojās apkārt. – Ak vai! Cik pulkstenis?

      – Mazliet pāri sešiem, dārgā.

      Lūena steigšus kravājās. – Piedodiet, ka es te aizmigu!

      – Tas nekas. Man tikai žēl, ka vajadzēja jūs modināt. Jūs abas ar meitu izskatījāties tik mierīgas!

      – Vēlreiz paldies par palīdzību. – Lūena pacēla galvu un klausījās, kā pa jumtu bungo lietus.

      Sieviete uz viņu paskatījās. – Kaut es varētu jūs aizvest! Bet es pati braucu ar autobusu.

      – Viss kārtībā! Ar autobusu mēs esam labi paziņas.

      Piesegusi Līzu ar mēteli, Lūena aizskrēja uz pieturu un gaidīja, kamēr pēc pusstundas, bremzēm čīkstot un durvīm atveroties un nošņācoties, autobuss piebrauca un apstājās. Pietrūka desmit centu, bet vadītājs, smagnējs melnādains vīrietis, kuru viņa pazina pēc izskata, vajadzīgo pielika pats un pamāja, lai kāpj iekšā.

      – Mums visiem šad un tad ir nepieciešama palīdzība, – viņš sacīja. Lūena smaidīdama pateicās. Pēc divdesmit minūtēm Lūena ieradās "Pirmā numura autostāvvietā" – vairākas stundas pirms savas maiņas.

      – Hei, meitenīt, kā tad tik drīz? – ar mitru lupatu slaucīdama lamināta leti, jautāja Lūenas pāriniece Beta, ļoti ģimeniska būtne.

      Trīssimt mārciņu smags automašīnas šoferis vērtējoši uzlūkoja Lūenu pār kafijas tases malu – pat tāda, lietū izmirkusi, viņa atstāja uz šo vīrieti pamatīgu iespaidu. Kā vienmēr.

      – Viņa ir atnākusi tik agri tāpēc, ka negrib palaist garām sastapšanos ar lielo, veco Frenku, – šoferis sacīja, tik plati smaidīdams, it kā mēģinātu aprīt pats savu apaļo seju. – Viņa zina, ka es esmu agrajā maiņā, un alkst pabūt kopā ar mani.

      – Tev taisnība, Frenk, bez iespējas regulāri redzēt tavu veco, lielo, derdzīgo ģīmi Lūenai noteikti salūstu sirds, – ar kokteiļa salmiņu bakstīdama zobus, piebalsoja Beta.

      – Sveiks, Frenk! Kā klājas? – Lūena jautāja.

      – Šobrīd gluži labi, – atteica Frenks. Viņa sejā vēl aizvien bija sastindzis smaids.

      – Beta, vai vari brītiņu pieskatīt Līzu, kamēr es pārģērbjos uniformā? – Lūena jautāja, slaucīdama seju un rokas dvielī, un tad atviegloti konstatēja, ka meitiņa ir sausa un izsalkusi. – Tūlīt es sagatavošu viņai pudelīti ar auzu tumi. Tad viņa gulēs, lai gan nesen jau diezgan ilgi nogulēja.

      – Protams, es varu paņemt savās rokās šo skaisto mazulīti. Nāc šurp, mīlulīt! – Beta paņēma Līzu un piespieda pie krūtīm, bet meitene čalodama bikstīja Betai aiz auss aizsprausto pildspalvu. – Patiešām, Lūena, tev vēl bija vairākas brīvas stundas. Kas noticis?

      – Es esmu samirkusi, un no drēbēm man tīrs ir tikai formastērps. Turklāt es jūtos nelāgi par prombūtni vakarvakarā. Hei, vai no launaga ir kaut kas atlicis? Ak, es nevaru atcerēties, ka šodien būtu ēdusi.

      Beta uzmeta Lūenai neapmierinātu skatienu un uzlika plaukstu uz sava pilnīgā gurna. – Ja vien tu par sevi rūpētos kaut uz pusi tik labi kā par šo bērnu! Ak kungs, bērniņ, pulkstenis ir jau gandrīz astoņi!

      – Nešķendējies, Beta, es gluži vienkārši aizmirsu, tas ir viss.

      – Protams, Dveins atkal ir nodzēris tavu naudu, vai ne? – Beta noņurdēja.

      – Tev tas suņabērns jāpamet, Lūena, – Frenks īgni sacīja. – Bet vispirms ļauj man viņu pārmācīt. Tu esi pelnījusi labāku par šo kranci!

      Pārinieces zīmīgi ieplestās acis skaidri liecināja, ka viņa ir vienisprātis ar Frenku.

      Lūena dusmīgi saviebās. – Paldies jums abiem par pūlēm izlemt manu dzīvi, bet… tagad atvainojiet.

      Vēlāk vakarā Lūena apsēdās attālākajā stūrī ar maltīti, ko Beta viņai bija sarūpējusi. Pēc tam, atstūmusi šķīvi malā, viņa iemalkoja tasi svaigas kafijas. Atkal jau lija, un vienmuļā bungošana pa ēdnīcas skārda jumtu izklausījās nomierinoša. Savilkusi ciešāk ap pleciem plāno svīteri, Lūena palūkojās pulkstenī aiz letes. Līdz maiņas sākumam vēl palikušas divas stundas. Parasti viņa ēdnīcā ieradās agrāk, lai mēģinātu nostrādāt virsstundas, taču menedžeris to sevišķi negribēja ļaut, jo tādējādi zaudēja peļņu. "Jā, par manu peļņu gan tu neraizējies," Lūena tūlīt atcirta, bet tam nebija jēgas. Tomēr menedžeris atļāva Lūenai ņemt meitu līdzi; ja to nedrīkstētu, viņa nemaz nevarētu strādāt. "Un viņš maksā skaidrā naudā. Protams, tādējādi viņš izvairās no nodokļiem, taču es nopelnu pārāk maz, lai vēl kaut ko atvēlētu valdībai. No maniem grašiem valstij tāpat nebūtu izdevies gūt ienākumus, jo es visu mūžu dzīvoju krietni zem nabadzības sliekšņa."

      Līza snauda savā sēdeklī viņai iepretim. Lūena aizmigušo meitiņu ievīstīja sedziņā ciešāk. Viņa bija iedevusi Līzai drusku no savas porcijas; pie cietās pārtikas mazā pierada ātri, bet iegrima miegā, netikusi galā ar burkānu biezeni. Lūena uztraucās, ka meitiņa nedabū pienācīgi izgulēties un uzturēšanās katru nakti zem letes trokšņainā, piesmēķētā tālbraucēju autostāvvietā Līzu varētu nelāgi ietekmēt. Lūena bija lasījusi avīzēs un redzējusi televīzijā, ka tamlīdzīgi apstākļi var pazemināt pašcieņu un izraisīt vēl citas nepatikšanas. Šie nakts murgi bija atņēmuši Lūenai krietni daudz miega. Un tas vēl nebija