– Tikai vienreiz. Drīzāk man izdotos pastaigāties pa Mēnesi nekā tur laimēt.
– Jums ir pilnīga taisnība. Faktiskā varbūtība šomēnes ir viens pret trīsdesmit miljoniem.
– Tā jau es domāju. Labāk tad piedalīties momentloterijā. Tad vismaz var gadīties izdevība tikt pie divdesmit dolāriem. Es vienmēr apgalvoju, ka nav jēgas naudu izmest bez jēgas, īpaši, ja iznākums tāpat ir skaidrs.
Džeksons aplaizīja lūpas un atbalstīja elkoņus pret galdu. – Ko jūs atbildētu, ja es sacītu, ka varu krasi uzlabot jūsu izredzes laimēt loterijā? – Viņš cieši raudzījās uz Lūenu.
– Kā, lūdzu? – Lūena jautāja. Tā kā Džeksons klusēja, viņa aplūkoja telpu, kā sagaidīdama kaut kur ieraudzīt novērošanas kameru. – Kāds tam sakars ar darbu? Es, mister, neesmu te nākusi piedalīties spēlītēs.
– Ja es varētu jūsu izredzes samazināt uz viens pret vienu, – ignorēdams viņas šaubas, Džeksons turpināja, – vai tad jūs piekristu?
Lūena vairs nespēja savaldīties. – Vai tas ir kāds liels joks? Es nesaprotu, ko domāt. Varbūt Dveins nolēmis paākstīties? Labāk sakiet, pie joda, kas te notiek, vai arī es patiešām kļūšu traka!
– Tas nav joks.
– Muļķojiet kādu citu, man tur nav daļas. – Lūena piecēlās no krēsla. – Es tur nepiedalos! Vai nu soliet simt dolāru dienā, vai arī nekas nesanāks, – viņa sacīja, dziļai nepatikai jaucoties ar vēl dziļāku vilšanos par to, ka viņas plāni par lieliskajiem ienākumiem strauji izgaist. Paņēmusi Līzu un somu, viņa pagriezās uz iešanu.
Džeksona balss mierīgais tonis panāca viņu no muguras. – Es garantēju, Lūena, ka jūs laimēsiet loterijā. Es garantēju, ka jūs laimēsiet vismaz piecdesmit miljonus dolāru.
Neraugoties uz to, ka prāts lika skriet no šīs vietas prom, cik tik kājas nes, Lūena apstājās un lēni pagrieza seju uz viņa pusi.
Vīrietis nebija pakustējies. Viņš vēl arvien sēdēja aiz rakstāmgalda, rokas salicis sev priekšā. – Vairs nekāda Dveina, nekādu naktsmaiņu, nebūs vairs jāuztraucas par pārtiku un tīrām drēbītēm jūsu meitai. Jūs varēsiet dabūt visu, ko vēlēsieties. Varēsiet doties visur, kur vēlēsieties. Varēsiet kļūt par to, par ko vēlēsieties. – Viņa balss tonis palika nemainīgi mierīgs un stingrs.
– Vai nedomājat man pateikt, kā jūs to varat izdarīt? – "Vai viņš pieminēja piecdesmit miljonus dolāru? Visuvarenais Kungs!" Lūena atspiedās ar plaukstu pret durvīm, lai noturētu līdzsvaru.
– Man vajadzīga atbilde uz jautājumu.
– Uz kādu jautājumu?
Džeksons izpleta rokas. – Vai jūs vēlaties būt bagāta?
– Vai jūs esat traks? Es esmu stipra, tāpēc… Ja kaut ko mēģināsiet, es speršu jums pa resno galu tā, ka aizriposiet un jums paliks tikai puse to smadzeņu, kas bija dienas sākumā.
– Vai tas man jāsaprot kā "nē"? – viņš jautāja.
Lūena pārmeta matus uz vienu pusi un pārlika Līzas sēdekli no labās rokas kreisajā. Meitenīte lūkojās no viena uz otru, it kā piedalīdamās satrauktajā sarunā. – Pie velna, jūs man neko tamlīdzīgu garantēt nevarat. Tāpēc es eju prom un zvanu uz trakomāju, lai nāk jūs savākt.
Tobrīd Džeksons, palūkojies pulkstenī, piegāja un ieslēdza televizoru.
– Pēc minūtes notiks nacionālā loterija. Varēs laimēt tikai vienu miljonu, tomēr ilustrācijai noderēs. Saprotiet, man tur nav nekāda labuma, es izmantoju to demonstrēšanas nolūkos, lai mazinātu jūsu pilnīgi saprotamo skepticismu. – Lūena pagriezās un lūkojās uz ekrānu. Sākās izloze, un tika iedarbināta bumbiņu ierīce. Džeksons viņu vēroja. – Laimīgie numuri pēc kārtas būs astoņi, četri, septiņi, vienpadsmit, deviņi un seši. – Izvilcis no kabatas papīru un zīmuli, viņš pierakstīja numurus. Papīru viņš pasniedza Lūenai.
Valdot smieklus, viņai izlauzās skaļš spurdziens. Taču tas tikpat spēji apklusa, jo pirmais nosauktais numurs bija astoņi. Pēc tam ātri sekoja četri, septiņi, vienpadsmit, deviņi un seši. Nobālējušu seju Lūena lūkojās papīra lapiņā un pēc tam laimīgajos skaitļos uz ekrāna.
Džeksons televizoru izslēdza. – Ticu, ka tagad jūsu šaubas par manām spējām ir izkliedētas. Varbūt varam atgriezties pie mana piedāvājuma?
Lūena atbalstījās ar muguru pret sienu. Šķita, ka āda uz kauliem vibrē un dūc, it kā ķermenī mitinātos miljons bišu. Viņa lūkojās uz televizoru. Nebija redzami vadi vai kaut kas tāds, kas palīdzētu izskaidrot viņa pareģojumu. Nekāda videomagnetofona. Tā varēja būt vienīgi tiešraide. Viņa krampjaini norija siekalas un raudzījās vīrietī.
– Pie joda, kā jūs to darāt? – Vārdi izskanēja klusi un bailīgi.
– Tas jums nav jāzina. Lūdzu, tikai atbildiet uz jautājumu! – Džeksons mazliet paaugstināja balsi.
Mēģinādama nomierināt satrauktos nervus, viņa dziļi ievilka elpu. – Jūs man jautājāt, vai es nevēlos iesaistīties kaut kādās aplamībās. Tad es jums skaidri un gaiši pasaku, ka ne. Es nepelnu daudz, bet neesmu noziedzniece.
– Kurš tad apgalvo, ka notiek kaut kas pretlikumīgs?
– Piedodiet, bet… vai jūs domājat, ka garantija laimēt loterijā nav pretlikumīga? Man ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir krāpšana. Vai uzskatāt mani par dumju tikai tāpēc, ka es strādāju maz atalgotus darbus?
– Patiesībā es par jūsu saprātu esmu pavisam augstās domās. Tāpēc jau jūs esat šeit. Taču kāds šo naudu laimēs, Lūena. Kāpēc lai tā nebūtu jūs?
– Tāpēc, ka tas ir nepareizi.
– Un kam jūs nodarīsiet pāri? Turklāt, ja to neviens neatklās, tad tur nebūs nekā slikta.
– To zināšu es.
Džeksons nopūtās. – Tas ir ļoti cēli. Tomēr – vai jūs tiešām gribat pavadīt visu atlikušo mūžu kopā ar Dveinu?
– Viņam ir arī savas labās īpašības.
– Tiešām? Vai jūs papūlētos tās uzskaitīt?
– Ejiet ellē! Laikam man vajadzēs stūrēt taisnā ceļā uz policijas iecirkni. Tur strādā viens mans draugs. Rādās, ka viņam būs interesanti to visu dzirdēt. – Lūena pagriezās un satvēra durvju rokturi.
Šo brīdi Džeksons bija gaidījis. Viņš turpināja vēl skaļākā balsī. – Tātad lai Līza uzaug mežā, riebīgā treilerā? Ja jūsu meita būs mantojusi mātes izcilo skaistumu, tad zināmā vecumā jaunekļi sāks par viņu interesēties, viņa pametīs skolu, varbūt sadabūs bērnu, un riņķa dancis sāksies no jauna. Tāpat kā jūsu māte? – Viņš brīdi klusēja. – Tāpat kā jūs? – Džeksons pavisam mierīgi piebilda un līdzjūtīgi uzlūkoja viņu. Lūena lēni apgriezās, viņas acis bija ieplestas un mirdzēja. – Tas ir neizbēgami! Es runāju taisnību, un jūs to zināt. Kāda nākotne jums un Līzai būs kopā ar Dveinu? Protams, var gadīties, ka viens vīrietis aiziet un atnāk nākamais, bet jūs dzīvosiet nabadzībā, nomirsiet nabadzībā, un jūsu meitenīte tāpat. Tur nekas nevar mainīties. Tas, protams, ir netaisnīgi, bet tikpat kā neizbēgami. Jā, ļaudis, kas nav bijuši jūsu stāvoklī, teiktu, ka jums vienkārši jāsakravājas un jāiet prom. Ņemiet savu meitu un ejiet tik prom! Tikai viņi jums nepateiks, ko darīt tālāk. Kur ņemt naudu autobusam, motelim un ēdienam? Kas pieskatīs jūsu bērnu, kamēr meklēsiet darbu un tad,