– Atvainojiet, – sacīja Džailss. – Es negribēju traucēt.
– Nekādu problēmu, – vīrietis attrauca. Viņam piemita ne ar ko nesajaucamais dienvidnieku akcents. Grāmata joprojām palika atvērta. – Patiesībā es allaž jūtos mazliet apmulsis, – viņš piebilda, – par to, cik maz mēs zinām par jūsu valsts vēsturi, turpretī jūs esat visnotaļ labi informēti par mūsējo.
– Tieši tāpēc mēs vairs nevaldām pār pusi pasaules, – Džailss noteica, – bet jūs, šķiet, grasāties to darīt. Interesanti, vai divdesmitā gadsimta otrajā pusē cilvēku ratiņkrēslā varētu ievēlēt par prezidentu? – Viņš palūkojās uz grāmatu.
– Šaubos. – Amerikānis nopūtās. – Kenedijs sakāva Niksonu televīzijas debatēs. Ja diskusija būtu jāklausās radiopārraidē, uzvarētu Niksons.
– Tad neviens neredz, ka cilvēks svīst.
Amerikānis iepleta acis.
– Jūs esat lieliski informēts par Amerikas politiku.
– Redziet, es esmu parlamenta loceklis. Un jūs?
– Es esmu štata Pārstāvju palātas deputāts no Betonrūžas.
– Un, tā kā noteikti neesat daudz vecāks par četrdesmit gadiem, jūsu nākamais mērķis ir Vašingtona.
Renkins pasmaidīja.
– Tagad ir mana kārta uzdot jautājumu. Kā sauc manu sievu?
Džailss atskārta, ka ir sakauts, un atbildēja:
– Rozmarija.
– Tad nu esam noskaidrojuši, ka šī tikšanās nebūt nav nejauša, ser Džails. Kā varu jums palīdzēt?
– Mums jāaprunājas par iepriekšējo nakti.
– Mani tas nepārsteidz, jo acīmredzot jūs esat viens no nedaudzajiem uz šī klāja, kurš zina, kas patiesībā notika.
Džailss palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās.
– Kuģis bija kļuvis par teroristu uzbrukuma mērķi, taču mums, par laimi…
Amerikānis atvēcinājās.
– Detaļas es negribu zināt. Sakiet, kā es varu palīdzēt!
– Mēģiniet pārliecināt savus tautiešus uz šī kuģa, ka to patiešām satricināja Karaliskās flotes zalves. Ja tas izdotos, es pazīstu kādu, kas jums būtu ārkārtīgi pateicīgs.
– Jūsu māsa? – Vairs nebrīnīdamies, Džailss pamāja ar galvu. Renkins turpināja: – Pirmīt es redzēju viņu uz augšējā klāja pēc skata absolūti bezrūpīgu. Manuprāt, tā nerīkotos atbildīga valdes priekšsēdētāja, kura nemaz neaizraujas ar sauļošanos. Tobrīd es sapratu, ka radušās nopietnas problēmas.
– Mana vaina. Bet mēs grasāmies…
– Kā jau teicu, atsvabiniet mani no detaļām. Gluži tāpat kā viņu… – Renkins pievērsās portretam uz grāmatas vāka. – Mani neinteresē virsraksti rītdienas avīzēs. Es jau pietiekami ilgi esmu politikā, tādēļ izpildīšu jūsu lūgumu. Taču tas nozīmēs, ka jūs esat man pakalpojumu parādā, ser Džails. Gan pienāks laiks to pieprasīt, – viņš piebilda un atsāka lasīt ”Rūzvelta dzīvi”.
– Vai mēs jau esam dokos? – jautāja Sebastjans, kopā ar Samantu pievienojies ģimenei pie brokastu galda.
– Pirms vairāk nekā stundas, – Emma paskaidroja. – Lielākā daļa pasažieru jau ir nokāpuši krastā.
– Tev šī ir pirmā vizīte Ņujorkā, – Samanta sacīja, kad Sebastjans apsēdās viņai blakus, – un mums ir tikai trīsdesmit sešas stundas līdz braukšanai atpakaļ uz Angliju, tādēļ mēs nedrīkstam zaudēt ne sekundi.
– Kāpēc kuģis paliks ostā vien trīsdesmit sešas stundas? – Sebastjans interesējās.
– Naudu var nopelnīt tikai tad, ja kustas, turklāt par dokiem jāmaksā šausmīga nauda.
– Vai atceraties savu pirmo ceļojumu uz Ņujorku, Kliftona kungs? – jautāja Samanta.
– Protams, – izjusti atbildēja Harijs. – Mani arestēja par slepkavību, kuru nebiju pastrādājis, un pusgadu pavadīju Amerikas cietumā.
– Man ļoti žēl, – Samanta novilka, atcerējusies visu, ko Sebastjans bija stāstījis. – Piedodiet tādu netaktiskumu! Nevajadzēja atgādināt jums par tik nepatīkamiem notikumiem.
– Nekas, – attrauca Harijs. – Un pielūko, lai Sebastjanu nearestē, jo es negribu, lai tā kļūst par ģimenes tradīciju.
– Noteikti, – Samanta apsolīja. – Es jau esmu ieplānojusi iešanu uz Metropoles mākslas muzeju, Centrālparku, ”Sardi” restorānu un Frika muzeju.
– Tas bija Džesikas iemīļotākais muzejs, – noteica Emma.
– Kuru viņa ne reizi neapmeklēja, – Sebastjans piebilda.
– Nepaiet ne diena, kad es neilgotos pēc viņas, – Emma turpināja.
– Un es nožēloju, ka nepaguvu labāk iepazīt viņu, – atzina Samanta.
– Es allaž uzskatīju, ka nomiršu ātrāk par savu jaunāko māsu, – piezīmēja Sebastjans. Iestājās ilgs klusums. Tad viņš, nepārprotami vēlēdamies mainīt tematu, sacīja: – Tātad uz naktsklubiem neiesim?
– Tādām vieglprātībām nav laika, – Samanta attrauca. – Bet tētis sagādāja mums divas biļetes uz teātri.
– Ko jūs skatīsieties? – painteresējās Emma.
– ”Hallo, Dollij!”
– Un tā nav vieglprātība? – Harijs iebilda.
– Tētim arī Vāgnera ”Nībelungu gredzens” liekas mazliet par modernu, – paskaidroja Sebastjans un pavaicāja: – Kur ir tēvocis Džailss?
– Viņš kuģi pameta viens no pirmajiem, – Emma teica. Viesmīlis tobrīd ielēja viņai otru kafijas porciju. – Mūsu vēstnieks aizveda viņu uz Apvienotajām Nācijām, lai varētu mierīgi apspriest viņa uzrunu pēcpusdienas sesijā.
– Varbūt arī mums vajadzētu apmeklēt ANO? – prātoja Samanta.
– Diez vai, – Sebastjans attrauca. – Kad es pēdējoreiz klausījos tēvoča runu, viņš piedzīvoja sirdstrieku un tāpēc nekļuva par Leiboristu partijas vadītāju.
– Nekad agrāk tu par to neesi stāstījis!
– Tu vēl daudz ko nezini par mūsu ģimeni, – atzina Sebastjans.
– Starp citu… – Harijs iesāka. – Es piepeši atcerējos, ka vēl neesmu tevi apsveicis ar ievēlēšanu valdē.
– Paldies, tēt. Es esmu izlasījis pēdējās sapulces protokolu un nespēju vien sagaidīt… – Sebastjans ieraudzīja nemieru mātes sejā. – …tikšanos ar kolēģiem, īpaši jau ar admirāli.
– Tā būs unikāla. – Emma joprojām bažījās, ka tā būs pēdējā valdes sēde viņas vadībā. ”Ja patiesība nāks gaismā, es būšu spiesta atkāpties.” Atmiņas par to satraukumu pilno rītu uz jūras gan pamazām izplēnēja, un viņa jutās mierīgāka, jo ”Bakingema” bija Ņujorkas ostā. Viņa palūkojās ārā pa logu. Cik vien tālu varēja saskatīt, neredzēja nevienu preses okšķeri, kas