– Trīs jau ir arestēti, – kapteinis atgādināja, – burtiski iekalti važās un tiks nodoti Ņujorkas varas iestādēm.
– Vai nav iespējams, ka te ir arī citi kaujinieki? – jautāja admirālis.
– Ja ticam pulkvedim Skotam-Hopkinsam, parasti Īru republikāņu šūniņu veido četri vai pieci kaujinieki, tātad ir pilnīgi iespējams, ka te palicis vēl pārītis, taču viņi tagad turēsies zemāk par zāli. Operācija ir izgāzusies, un tas nav sasniegums, ar ko dižoties Belfāstā. Un es varu apliecināt, ka cilvēks, kurš piegādāja ziedus uz valdes priekšsēdētājas kajīti, jau ir pametis kuģi pirms izbraukšanas no ostas. Iespējamie līdzzinātāji diez vai pievienosies mums atpakaļceļā.
– Es iztēlojos kaut ko varbūt vēl bīstamāku par Renkinu un īriem, – sacīja Džailss, pieredzējis politiķis, Bristoles doku apgabala pārstāvis parlamentā.
– Kas tev prātā? – noprasīja Emma, raudzīdamās brālim tieši acīs.
– Ceturtā vara. Neaizmirstiet, ka cerībā uz pozitīvām atsauksmēm braucienā saaicinājāt žurnālistus. Tagad viņiem būs ekskluzīvs materiāls.
– Tiesa, taču neviens ārpus šīm sienām nezina, kas pagājušonakt patiesībā noticis, turklāt ielūgumu pieņēma tikai trīs žurnālisti, no Telegraph, Mail un Express.
– Precīzi trīs žurnālistu par daudz, – secināja Noulss.
– Express ir atsūtījis ceļojumu korespondentu, – Emma skaidroja, – kurš jau pusdienlaikā ir pamatīgi iereibis, tādēļ es parūpējos, lai viņa kajītē allaž būtu vismaz divas pudeles viskija un džina. Mail sponsorē divpadsmit biļetes, tātad diez vai ir ieinteresēti sacelt ažiotāžu. Taču Dereks Hārts no Telegraph jau ošņājas apkārt un uzdod jautājumus.
– Kolēģi viņu dēvē par Nelokāmo, – teica Džailss. – Vajadzēs viņam pasniegt kādu iespaidīgu sižetu, lai puisim ir nodarbošanās.
– Kas var būt iespaidīgāks par ”Bakingemas” uzspridzināšanu un nogremdēšanu pirmajā kuģojumā?
– Iespējamā Lielbritānijas nogremdēšana, kur roku pieliks leiboristu valdība. Mēs grasāmies paziņot par pusotra miljarda mārciņu aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda, lai mēģinātu apturēt sterliņa lejupslīdi. Telegraph redaktors labprāt vairākas lapas aizpildīs ar šiem jaunumiem.
– Lai tā būtu, – Noulss sacīja. – Bet uz spēles ir likts pārāk daudz, tādēļ es uzskatu, priekšsēdētāj, ka mums jāsagatavojas visļaunākajam. Ja mūsu amerikāņu politiķis nolems publiski paust savu viedokli, Hārta kungs no Telegraph uzodīs patiesību vai, nedod Dievs, Īru republikāņu armija realizēs kādu rezerves plānu, šis būs ”Bakingemas” pirmais un pēdējais reiss.
Atkal iestājās ilgs klusums. Beidzot ierunājās Dobss:
– Mēs apsolījām pasažieriem, ka šīs būs neaizmirstamas brīvdienas.
Neviens nesmējās.
– Noulsa kungam ir taisnība, – piekrita Emma. – Ja kāds no trim variantiem materializēsies, mums nepalīdzēs ne bezmaksas braucieni, ne džina pudeles. Mūsu akciju cena nakts laikā nokritīsies līdz nullei, kompānijas rezerves izsīks un biļešu rezervācijas tiks atceltas, ja potenciālajiem pasažieriem radīsies kaut mazākās aizdomas par to, ka blakus kajītē uzturas īru kaujinieks. Mūsu klientu drošība ir pats svarīgākais. Tādēļ es ierosinu katram no jums atlikušo dienas daļu pavadīt, vācot informāciju un apliecinot pasažieriem, ka viss ir kārtībā. Es būšu savos apartamentos. Ja uzzināsiet kaut ko būtisku, varēsiet man izstāstīt.
– Nav prātīga doma, – stingri iebilda Džailss. Emma izskatījās pārsteigta. – Valdes priekšsēdētājai būtu jāatpūšas uz sauļošanās klāja un jābauda skaistais laiks. Tādējādi mēs patiešām parādīsim, ka uztraukumiem nav pamata.
– Lielisks priekšlikums, – piemetināja admirālis.
Emma palocīja galvu un jau grasījās piecelties, lai dotu zīmi, ka sapulce ir beigusies, kad kompānijas sekretārs Filips Vebsters norūca:
– Un pārējie punkti darba kārtībā?
– Lai paliek, – Emma attrauca, stāvēdama kājās.
– Tikai vēl viens jautājums, priekšsēdētāj, – sacīja Džailss. Emma apsēdās. – Es esmu kļuvis par valdības locekli, tātad man ir pienākums atkāpties no kompānijas direktora amata, jo cilvēks nedrīkst gūt ienākumus, kamēr kalpo Viņas Majestātei. Pieņemu, ka tas izklausās mazliet pompozi, taču tā jārīkojas ikvienam ministram. Turklāt es pievienojos valdei tikai tāpēc, lai būtu drošs, ka majors Fišers nekļūst par tās vadītāju.
– Paldies Dievam, viņš vairs nav valdes loceklis, – noteica admirālis. – Citādi tagad jau visa pasaule zinātu, kas ir noticis.
– Iespējams, ka tieši tādēļ viņš nemaz netiecās iekļūt valdē, – Džailss ieminējās.
– Tādā gadījumā viņš turēs mēli aiz zobiem, jo negribēs, ka viņu arestē kā teroristu līdzdalībnieku.
Emma nodrebēja, negribēdama noticēt, ka Fišers būtu nolaidies tik zemu. ”Bet Džailss ir iepazinis viņu skolā un armijā, un Fišers pildīja lēdijas Virdžīnijas uzdevumus, tātad nebūtu jābrīnās, ka majora mērķis nebija atbalstīt manus plānus.” Viņa pievērsās brālim.
– Lai pabeigtu sapulci uz priecīgākas nots, es vēlētos ierakstīt protokolā manu pateicību Džailsam par atbalstu kompānijai tik kritiskos brīžos. Diemžēl līdz ar viņa aiziešanu valdē būs vakantas divas vietas, jo atkāpusies arī mana māsa doktore Greisa Beringtone. Varbūt ir kādi priekšlikumi par kandidātiem, kas varētu abus aizstāt? – Viņa lūkojās uz pārējiem, kas sēdēja pie galda.
– Ja es drīkstētu paust ierosinājumu, – sacīja admirālis, piesaistot kolēģu uzmanību. – Beringtonu kuģniecība ir Anglijas dienvidrietumu firma ar senām vietējām saitēm. Mūsu valdes priekšsēdētāja ir Beringtone, tādēļ varbūt ir lietderīgi pievērsties nākamajai paaudzei un uzaicināt mūsu pulkā Sebastjanu Kliftonu, lai turpinātu ģimenes tradīciju.
– Viņam ir tikai divdesmit četri gadi! – Emma protestēja.
– Mūsu mīļotajai karalienei bija apmēram tikpat daudz, kad viņa kāpa tronī, – atgādināja admirālis.
– Vecais ūpis Sīdriks Hārdkāsls uzskatīja Sebastjanu par pietiekami labu un pieņēma par privātsekretāru Fārtingu bankā, – piebilda Bobs Bingems, piemiegdams Emmai ar aci. – Un manā rīcībā ir informācija, ka nesen jauneklis paaugstināts par vadītāja vietnieku īpašumu nodaļā.
– Un es jums varu konfidenciāli izstāstīt, – piezīmēja Džailss, – ka Sebastjans atbild par ģimenes akciju portfeli jau kopš brīža, kad es ieņēmu valdības ministra posteni.
– Tad jau man tikai atliek oficiāli izvirzīt Sebastjana Kliftona kandidatūru Beringtonu kuģniecības valdes locekļa amatam.
– Atzīstos, ka es esmu apmulsusi, – Emma noteica.
– Tad jau šī būs pirmā reize, – attrauca Džailss, mazliet gaisinot spriedzi.
– Vai mēs varam balsot, priekšsēdētāj? – jautāja Vebsters. Emma palocīja galvu un atslīga krēslā. – Admirālis Samerss ir izteicis priekšlikumu par Sebastjana Kliftona iecelšanu Beringtonu kuģniecības valdē, – turpināja