GELBMENAI, KURA ZINA ŠO NOSLĒPUMU.
Pirmā nodaļa
Mucinieku sala, pirms astoņpadsmit gadiem…
Viņš stāvēja virtuves pustumsā un prātoja, kuru no meitenēm ir iekārojis. Pirms stundas abas bija iemigušas pie ieslēgta televizora. Tagad abas gulēja ciešā, veselīgā miegā – kā jau pusaudzes.
Abas bija īstajā vecumā – divpadsmit, varbūt trīspadsmit gadu vecas, tieši uz sievietības sliekšņa. Tas viņam patika. Šķīstas. Nevainīgas. Jaunavīgas. Viņas bija mazpilsētas meitenes, kurām trūka pilsētas ielās gūtas atjautības; meitenes, kuras var iebiedēt, lai turētu muti. “Ja tu kādam to pateiksi, es atgriezīšos, nogalināšu tavus vecākus un pēc tam tevi pašu.”
Kotedža atradās nomaļus no viesnīciņas galvenās ēkas, kurā tobrīd notika kāzu ballīte. Viesnīca "Rītausmas rags" piederēja mazākās meitenes vecmāmiņai, un tur strādāja arī draudzenes mamma. Tovakar abām pieaugušajām sievietēm bija darba pilnas rokas. Ne tēva, ne brāļa nebija nevienai no meitenēm – tikai vecmāmiņa un mamma. Uztraukumam nebija pamata.
Viņš vēroja meitenes kopš brīža, kad ieradās viesnīcā. Abas bija palīdzējušas gatavoties kāzu ballītei, izkārtojušas saliekamos krēslus un novietojušas uz galdiem ziedu kompozīcijas. Kad sākās svinības, meitenes pameta pasākuma vietu, lai ļautos izklaidēm, kādu laiku spēlēja galda tenisu, tad iegāja kotedžā, lai skatītos televizoru.
Augumā garākā meitene bija skaistākā un slaidākā no abām, turklāt ar garām kājām, bet tas varētu radīt problēmas. Ja viņa pretotos, kā dažas to darīja par spīti draudiem, tad apgāztu kādu priekšmetu, saceltu troksni, kas piesaistītu uzmanību. Tomēr viņa bija mīlīga un sapņaina, tāpēc tik valdzinoša. Vēl pievakarē viņa ar acīm redzamu sajūsmu kārtoja muļķīgos rotājumus un pēcāk tikpat aizrautīgi pievērsās kompozīcijām uz bāra letes. Pieaugušie smaidīja un ļāva viņai apčubināt ziedus.
Mazākā nebija tik skaista, tomēr viņas attieksme un pašapziņa intriģēja. Kad viņš ieradās viesnīcā, meitene stāvēja aiz reģistratūras letes, pasniedza viņam numuriņa atslēgu un pieauguša cilvēka nosvērtībā un pārliecībā iepazīstināja ar uzturēšanās noteikumiem. "Vēlākos gados šī meitene neizbēgami kļūs par vienu no tam nešpetnajām sievietēm, kas allaž runā pavēles formā," viņš pie sevis nodomāja. "Vīriešu nīdēja. Jāparāda, kur ir viņas vieta."
Vīrietis tumšajā virtuvē nosprieda, ka ar šo meiteni nebūs grūti tikt galā. "Sitiens ar vienu roku, ar otru saspiedīšu krūškurvi, lai viņa nespētu iekliegties. Tomēr šo nebūs tik viegli iebiedēt. Varbūt nāksies viņu nogalināt, lai skuķēns nepalaistu muti."
Beigu beigās visu izlēma liktenis. Virtuvē, basajām pēdām pakšķot un žāvājoties, samiegojusies ienāca mazākā meitene, lai padzertos.
Viņa nenojauta vīrieša klātbūtni līdz brīdim, kad viņš ar plaukstu aizspieda meitenei muti un aizstiepa tumsā.
Otrā nodaļa
SVĒTUPE, ASTOŅPADSMIT GADUS VĒLĀK
– Tu joprojām sēro, Medlina. – Doktors Viljams Flemings nolaida saliktās rokas uz galda. Ārsta profesionāli raižpilnais skatiens bija maigs un sirsnīgs. – Kopš vecmāmiņas nāves pagājuši nepilni trīs mēneši. Jūs bijāt ļoti tuvas. Viņa bija tavs vienīgais tuvais cilvēks. Viņas nāve tev bija liels trieciens. Nevajadzētu pieņemt nopietnus lēmumus, kas varētu ietekmēt tavu turpmāko dzīvi, kamēr tava psihe ir tik nestabila.
Aiz loga Arizonas skaidrajās pavasara debesīs kvēloja saule. Kondicionēšanas sistēma Viljama kabinetā bija noregulēta gluži vai uz maksimumu. Medlina Čeisa šķita nosalusi līdz kaulam. Viņasprāt, nebija godīgi vainu novelt uz gaisa kondicionētāju. Tas bija Viljams, no kura plūda saltums. Viņa jutās kā lamatās; tā bija tik pazīstama sajūta. "Man jātiek prom – pēc iespējas ātrāk," Medlina secināja.
Viņa sakrustoja kājas un iekārtojās ērtāk polsterētajā ādas krēslā. Medlina bija uzaugusi vecmāmiņas mazās, bet veiksmīgās un modernās viesnīciņas vadītājas kabinetā un zināja, kā jāizskatās lietišķai sievietei. "Īditas Čeisas vairs nav, un tagad, kā jau vecmāmiņas viesnīcu biznesa vienīgā mantiniece, vadītāja esmu es."
– Ja tu pazītu mani tik labi, kā tev šķiet, tad zinātu, ka es pilnībā apzinos to, ko daru, – viņa sacīja. – Mans lēmums ir galīgs. Mēs vairs netiksimies.
Viljams noņēma elegantās brilles titāna rāmjos, nolika tās uz galda, smagi nopūtās un ar ķermeņa valodu lika skaidri saprast, ka, pat vīlies Medlinā, vēlas būt pacietīgs un saprotošs.
Medlinas uzmanību uz mirkli piesaistīja Viljama rokas. "Viens no viņa plusiem," viņa nodomāja. Viens no daudzajiem, kurus pirms mēneša, kad sākās viņu attiecības, Medlina bija uzskaitījusi elektroniskās tabulas pozitīvo īpašību kolonnā. Viljama rokas bija gludas, manikirētas un, tāpat kā viņš pats, nebija biedējoši lielas vai spēcīgas. Kad viņš runāja, tās bieži graciozi izliecās. Tās bija tāda cilvēka rokas, kuram patīk lasīt dižpārdokļus ar literāru vērtību, pusdienot stilīgos restorānos un apmeklēt laikmetīgās mākslas muzejus. Maigas, neagresīvas rokas.
Rokas lieliski saderējās ar nelielo augumu. Medlina todien bija apāvusi augstpapēžu kurpes, un tad viņi bija vienāda garuma. Vēl viņai patika tas, ka Viljama trenētais ķermenis nav masīvs un pārlieku muskuļains.
Viņa pat bija nospriedusi, ka abi būtu saderīgi arī gultā. Vismaz kādu brīdi viņa tā domāja. Parasti attiecības ātri beidzās, ja tajās ienāca sekss. Viljams uzstāja uz seksuālu tuvību. Tomēr Medlina šajā ziņā nekad nesteidzās, jo zināja, ka sekss viņai ir attiecību beigu sākums. Visvairāk viņai patika iepazīt otru cilvēku. Tas bija attiecību posms, kurā viņa varēja ļauties sapņiem, iztēloties, ka ir satikusi īsto vīrieti, ar kuru varētu veidot kopīgu ģimeni.
– Tu nevēlies pārtraukt mūsu attiecības, Medlina, – Viljams ierunājās tik autoritatīvi, it kā stāvētu auditorijas priekšā. Viņš arī strādāja uz pusslodzi kā pasniedzējs vietējā koledžā. – Kā jau tev paskaidroju, mēs esam ideāli saderīgs pāris.
Medlina iesmējās. Viņa nespēja apvaldīt smieklus. Vai nu jāsmejas, vai jāpaķer tuvākais smagais priekšmets un jāmet Viljama galvas virzienā. Tomēr viņa bija lietišķa sieviete un zināja, ka allaž jāsaglabā vēss prāts, tāpēc iesmējās. Patiesībā tas nebija smieklīgi. Viņa klajā ironija bija satriecoša. Galu galā Viljams taču bija psihoterapeits, kas specializējās pāru terapijā.
– Tu man to saki jau veselu mēnesi, – Medlina atbildēja. – Tomēr tu maldies. Patiesībā es iešu vēl tālāk un teikšu, ka tu man meloji.
– Tas ir smieklīgi, lai neteiktu, ka aizvainojoši!
– Domāju, ka tevi interesēja tikai nauda, kuru es ieguldītu pāru terapijas izpētes projektā, vai ne? Cik saprotu, nav viegla dzīve tiem, kuriem nepieciešams finansējums. Bet… vai tu tiešām domāji, ka, tevis savaldzināta, es ieguldīšu naudu tavā projektā? Vai tiešām tu tā domāji?
– Acīmredzot tevi kaut kas nomāc, Medlina. Varbūt nomierinies un izstāsti man, kas noticis? Divatā taču mēs varam to nokārtot.
"Par vēlu," viņa nodomāja. Medlinu bija pārņēmusi tā nesatricināmā apņēmība, kādu viņa izjuta reizēs, kad secināja, ka darbinieka prasmes vairs neatbilst Svētupes viesu namu tīkla biznesa kultūrai. Laimīgā kārtā labu darbinieku atlaišana Svētupē bija retums. Tomēr bija gadījumi, kad tas izrādījās nepieciešams. Pārrunās pirms atlaišanas viņas mērķis bija sniegt padomu un panākt, ka darbinieks vai darbiniece iesniedz atlūgumu, lai izmantotu karjeras izaugsmes iespējas. Šo pārrunu galvenais likums bija – neko nepaskaidrot. Ja sāksi izskaidrot iemeslus, kāpēc vēlies kādu atlaist no darba, noteikti ieslīgsi argumentu un pretargumentu duelī. Visu var ātri sabojāt. Šī bija tikai viena no neskaitāmajām gudrībām, ko Medlina bija iemācījusies no savas vecmāmiņas.
Atšķirība starp nespējīga darbinieka atlaišanu un atbrīvošanos no doktora Viljama Fleminga bija faktā, ka darbinieks atstātu uzņēmumu ar jauku atlaišanas pabalstu un pārliecību, ka aiziet no darba Svētupes viesu namu tīklā pēc paša vēlēšanās. Viljamam Flemingam viņa