Tāpēc viņa savāca savas mantas, vairākas reizes pārbaudīja, vai ir paņēmusi videokameru un planšeti, uzrakstīja zīmīti, atstāja to māsu postenī un devās uz izeju. Iepriekšējā vakarā viņa priecājās, ka ir te ieradusies… tagad priecājās, ka tiek prom.
Viņa jau sēdēja automašīnā un brauca ārā no stāvvietas, kad, palūkojusies atpakaļskata spogulī, ieraudzīja skriešus tuvojamies Ivonnu un Šīlu. Viņa nobremzēja. Protams, ka viņa nobremzēja.
Abas māsiņas aizelsušās smaidīja.
Elizabete atvēra logu un sacīja: – Ceru, ka vismaz kāds drīz ieradīsies un jūs nomainīs.
– Noteikti, – Ivonna atbildēja. – Doktors Fraunfelters sacīja, ka visu nakti strādājis pilsētā, tikai tagad braucis šurp. Ievainojumi lielākoties nav bīstami, vecā misis Smita apmaksājusi helikopterus, kas smagāk cietušos nogādā Portlendas slimnīcā.
Vērtjūfolsai ir paveicies. Mums visiem ir paveicies.
– Izņemot misteru Kuku, – Šīla piebilda.
“Kas noticis ar kauliem?”
– Interesanti, kā vecajam bezdelim klājas? – Ivonna ieminējās. Šīla iedunkāja viņai pa sāniem. Virsmāsa savilka nogurušu smaidu un secināja: – Laikam nogurums liek sevi manīt.
– Paldies, ka parūpējāties par mani. – Elizabete nospieda akseleratora pedāli, un dzinējs ierūcās.
– Kā gan citādi, mīļā? – Ivonna atbildēja.
– Piesargiet roku, – Šīla sacīja.
Elizabete palocīja plaukstu un juta, kā diegi nostiepjas.
– Sargāšu.
– Un turieties tālāk no krasta! – Ivonna uzsauca, kad logs jau bija aizvērts. – Brauciet pa taisnāko ceļu uz viesnīcu, tomēr izvēlieties iekšzemes ceļus. Visvairāk noteikti cietusi piekrastes automaģistrāle. – Elizabete pamāja, bet Ivonna neatlaidās: – Brauciet uzmanīgi! Vai degvielas pietiks?
Vēlreiz pamājusi, Elizabete atlaida sajūgu.
“Vai atradi kaulus?”
Kad automašīna izkustējās no vietas, Ivonna atkāpās un vēl pēdējo reizi iesaucās:
– Piezvaniet, kad būsiet galā… pēc iespējas ātrāk. Jūsu tēvs uztrauksies!
Elizabete palocīja galvu, pamāja ar roku un nospieda akseleratora pedāli. “Ja es netikšu pēc iespējas ātrāk laukā no stāvlaukuma, man būs jākliedz. Labi, kliegšu es tā vai tā, tomēr nevēlos to darīt abu medmāsu klātbūtnē. Viņas to nav pelnījušas. Viņas ir jaukas sievietes, kas katru dienu aprūpē trakus, izbiedētus ļautiņus. Mani viņām nav jāaprūpē. Es pati tikšu galā ar savām bailēm un neprātu. Jau agrāk es esmu to darījusi. Un darīšu atkal. Būtu labāk, ja man… nebūtu jārunā.”
Izgriezusi automašīnu uz lielceļa, viņa vēlreiz pavēcināja roku, tomēr atpakaļskata spogulī neielūkojās.
Ivonna un Šīla atgriezās ēkā.
Virsmāsa novilka savu darbinieka karti gar elektronisko lasītāju. Noskrapstēja slēdzene, un viņa atvēra durvis.
– Nezinu, ko Čārlzs Beners ir pateicis savai meitai, bet tas viņu ir pārbiedējis līdz nāvei.
– Varbūt viņa redzēja Mistijas rēgu? – Šīla ieminējās.
23
– Vai vēl kaut kas nepieciešams, kundze? – Miklošs Korngolds vaicāja, raižpilni noskatīdamies, kā Mārgarita lēnām, collu pa collai, sēdās karalienes Annas stila krēslā līdzās gultai.
– Nē, Mikloš, tikai kāds brīdis vienatnē.
– Es būšu ārpusē. Ja esmu jums nepieciešams, sauciet.
– Noteikti.
Miklošs bija divdesmit vienu gadu vecs un runāja ar izteiktu ungāru akcentu. Viņam bija zelta zobs, spalvainas krūtis un kaulaini pleci. Arī viņš bija viens no Mārgaritas projektiem – trūcīgs imigrants, kuru viņa pieņēma darbā un atbalstīja. Paldies Dievam, ka viņa bija puisi pieņēmusi.
Jo ģeneratori ar strāvu apgādāja tikai būtiskākās viesnīcas sistēmas.
Lifts tajās neietilpa, bet Mārgarita nespēja uzkāpt vai nokāpt pa kāpnēm. Tam būtu vajadzīga Džošvas Toresa un viņa spēcīgo roku palīdzība vai arī četri no viņas plecīgākajiem padotajiem. Džošva iekāpa helikopterā un aizlidoja pie sievas, bet viesnīcas strādnieki bija aizņemti darbos. Tā nu Mārgaritai nācās ilgstoši uzturēties vai nu viņas ceturtā stāva apartamentos, vai arī lejasstāvā. Viņa bija izvēlējusies palikt augšā, un Miklošs bija viņas sabiedrotais.
Viņa noskatījās, kā puisis salutēja, pacēlis sveicienā divus pirkstus pie deniņiem. Tad viņš izgāja no istabas un aizvēra durvis. Mārgarita nopūtās.
“Jāpaguļ. Jāatlaižas uz muguras, jāaizver acis. Nav spēka runāt ar kādu, uzklausīt, mierināt divdesmit četras stundas bez pārtraukuma.”
Tad viņa paraudzījās pulkstenī. Bija nedaudz pāri trijiem pēcpusdienā, viņa ne mirkli nebija atpūtusies kopš mirkļa, kad iepriekšējās dienas pievakarē sākās zemestrīce. Kā gan viņa to būtu varējusi? Viņa bija atbildīga par mazo kūrortviesnīcu un ikvienu tās viesi. Pat tad, kad kļuva skaidrs, ka cunami nespēs viņiem nodarīt ļaunu, viesi tomēr baidījās.
Baidījās arī viņa. Cilvēki nezin kāpēc gaidīja, ka deviņdesmit vienu gadu vecā sieviete aukstasinīgi stāsies nāvei ceļā.
Viņa to nespētu. Vienīgais, kas viņu biedēja, bija veids, kādā viņai pienāktu gals. Tomēr viņai vairs nebija tik daudz spēka, lai sīksti turētos pie dzīvības, tāpēc viņa atlaidās un ieklausījās, kā pamazām viss noklust, un priecājās par šo brīdi.
Kamēr personāls rosījās, veicot pirmos uzkopšanas darbus, gatavoja sviestmaizes un pasniedza viesiem dzērienus, Mārgarita bija izvilkusi savu rāciju. Viņa neko nekad nemeta projām. Jo īpaši gadījumā, ja tas bija veids, kā sazināties ar apkārtējo pasauli. Jau pēc divām stundām stāvlaukumā piezemējās pirmais helikopters, lai nogādātu viesus Portlendā, viesnīcu numuriņos, kurus viņai bija izdevies sarunāt lūdzoties vai pieglaimojoties. Vairāki no viesiem atstāja stāvlaukumā automašīnas, un viņa bija apsolījusi, ka tās tiks nogādātas likumīgajiem īpašniekiem, tikko ceļi būs atvērti satiksmei.
Evakuācija izmaksāja veselu bagātību, izkampjot brangu kumosu nebaltām dienām veidotajos uzkrājumos, bet – vai Mārgaritai bija kāda cita iespēja? Visur mētājās stikla lauskas, tās zvīguļoja, vilināja, gaidīja, kad varēs pārgriezt kādu pirkstu vai iedurties pēdā. Ikreiz, kad zeme iedrebējās, no sienas novēlās vēl kāda glezna vai apgāzās kāds galds. “Pret viesnīcu varētu uzsākt tiesas procesu, bet es nepieļaušu, ka viešņa, kurai ir vairāk matu nekā smadzeņu, precīzāk, Aurora Tomsone, pievāc to, kas pieder man.”
Uz galda iečerkstējās rācija.
Tik ilgs nu bija Mārgaritas alktais klusuma brīdis.
Viņa nebija lietojusi rāciju kopš ceļgala operācijas, tomēr regulārie zemestrīces pēcgrūdieni lika noprast, ka nepieciešams kaut kas stabilāks par spieķi. Mārgarita piecēlās no krēsla, piekliboja pie galda,