– Man tur jānokļūst pēc iespējas ātrāk. – Viņš nespēja nomierināties, jo nezināja, kas viņu sagaidīs Vērtjūfolsā.
– Kāpēc tāda steiga? – Viviana ļauni pasmīnēja. – Tu vēlies apraudzīt savu draudzeni?
– Kopš apprecēšanās ar tevi es neesmu gulējis ne ar vienu citu sievieti, – viņš dievojās.
– Tad tā ir tava problēma, – Viviana atcirta.
– Kā tu nesaproti? – Bredlijs salika plaukstas kā lūgšanā.
– Nav runa par seksu vai naudu, bet gan…
– Jā, jā, zinu. Esmu to jau dzirdējusi. Tai pilsētai pieder tava sirds, tā ir tava mūza. – Viviana to nekad nebija sapratusi un nesapratīs. – Es apsolu, ka jau rīt no rīta ķeršos pie darba. Noskaidrošu, kas viņiem nepieciešams…
– Kā? Mēs nevaram sazināties!
– Es palūgšu Sarkanajam Krustam sarakstu ar lietām, kas nepieciešamas zemestrīces skartajās vietās, un mēs kaut ko aizvedīsim. Mēs varam glābt Vērtjūfolsu un vienlaikus celt tavu publicitāti. Pats redzēsi. – Viņa tuvojās Bredlijam un papliķēja viņam vaigu. – Es centīšos to izdarīt, cik ātri vien spēju. Bet pagaidām ej un nolaid tvaiku. Es arī tā darīšu.
22
Elizabete pamodās agri. Tik agri, ka, saģērbusies un piegājusi pie loga, lai paraudzītos uz Onermauntinas aprūpes centra apkārtni, viņu pārsteidza krēsla. Saule joprojām slēpās aiz meža, kas cieši un draudīgi ieskāva aprūpes centra ēku.
Savādi. Vēl vakar viņa domāja, ka mežs ir lekna un zaļa paradīze, vieta, kur savvaļas dzīvnieki klaiņo brīvībā, kur viņa var ieelpot svaigu gaisu un patverties no ziņkārīgiem skatieniem un ļaunām mēlēm. Tagad mežs likās pārdabisks, milzīgs un tumšs, vampīru un goblinu mājvieta.
“Kas notika ar kauliem?”
Viņa neticēja tam, ka vampīri un goblini eksistē. Nekad nebija ticējusi, pat bērnībā. Viņa ticēja tikai faktiem, zinātnei, mūžīgajai zemeslodei – visam, kas tagad mainījās viņas acu priekšā.
Kā jau tam bija jābūt. Un viņa to labi zināja.
Tomēr zināt un pieredzēt bija divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Apzināties, ka viņas tēvs ir slepkava, un dzirdēt viņu taujājam par kauliem bija visai biedējoši. Biedējošs izrādījās arī mežs.
“Vai atradi kaulus?”
Tēva jautājuma atbalss lika Elizabetei nodrebēt, un viņa salēcās, kad aiz muguras ierunājās Ivonna:
– Jau esat pamodusies! Droši vien pēdējai grūdiens jūs pamodināja.
– Jā, – viņa atbildēja. “Labāk samelot nekā atzīties, ka neesmu spējusi pat aizdarīt acis, kad tēvs bija atgriezies savā palātā.”
Ivonna viņu nopētīja un secināja:
– Apģērbs gan izskatās lieliski.
– Visas drēbes ir dzīvoklī. Nezinu, kad varēšu tās atgūt.
Elizabete bija pārsteigta, ka runā tik mierīgi, jo pēdējās pāris stundas gulēja vaļā acīm, uzvilkusi segu līdz pat zodam, un vērās uz durvīm – bailēs, ka tēvs varētu atgriezties… vai arī istabā ienāktu mātes rēgs.
Iespējamā mātes parādīšanās uztrauca Elizabeti vairāk nekā Ivonnas vai tēva klātbūtne.
– Skaistas kurpes, – Ivonna noteica, – tikai laikam nav sevišķi ērtas?
– Bija skaistas līdz vakardienas pēcpusdienai, kad ar tām noskrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, lai nofilmētu cunami. – Elizabete palūkojās uz apskrambātajām “Tory Burch” sandalēm.
– Jūs tiešām esat dīvaina meitene, – Ivonnai izspruka, viņa samulsa un aprāvās.
– Zinu, – Elizabete attrauca un palūkojās gaitenī, kur bija manījusi kādu sakustamies.
Viņām tuvojās sirms, klibs, vecam basetam līdzīgs vīrietis baltā mētelī.
– Kas viņš ir? – Elizabete vaicāja. – Kāds no pacientiem?
Virsmāsa pagriezās un priecīgi iesaucās:
– Dakter! Jums tomēr izdevās!
Elizabete nezināja, priecāties vai raudāt. Ārsta vēders nokarājās pāri bikšu siksnai, mati bija savēlušies, it kā putni tajos būtu vijuši ligzdu, un rudās ūsas dīvaini kontrastēja ar sirmajiem matiem. Viņas tēvs izskatījās veselāks nekā šis vīrs.
– Sveika, Ivonna. Jā, man izdevās. Pāris reižu gan nācās izmest līkumu. – Viņa balss ieskanējās kā fagots – dobja un sērīga.
– Doktors Fraunfelters ir pensijā, tomēr turpina praktizēt gan pansionātā, gan šeit, Onermauntinā. Tā sakot, ja ne viņš, tad kurš gan cits te strādātu, – Ivonna paskaidroja.
– Tas tāpēc, ka apdrošināšana maz maksā un ir pārāk liela birokrātija? – Elizabete apvaicājās.
– Tieši tā, – Ivonna sacīja un atkal pagriezās pret ārstu.
– Dakter, šī ir…
– Es zinu, kas viņa ir, – Fraunfelters pārtrauca virsmāsu un nopētīja Elizabeti no galvas līdz kājām. – Vai nu tu esi Mistijas rēgs, vai arī Mistijas meita. Manuprāt, tu esi viņas meita.
– Elizabete Benere, – viņa vēsi stādījās priekšā.
– Priecājos iepazīties, Elizabete Benere. – Ārsts satvēra viņas plaukstu, saspieda, tomēr neatlaida.
“Laikam nebūtu pieklājīgi izraut roku no viņa tvēriena,” Elizabete nosprieda.
– Vai jūs pazināt manu mammu?
– Pazinu. Kad viņa šeit dzīvoja, es biju viņas ārsts. Skaista sieviete gan miesā, gan dvēselē. – Doktors Fraunfelters saspieda viņas pirkstus. – Čārlzam bija paveicies.
Ko gan Elizabete būtu varējusi piebilst? “Un tad viņš Mistiju nogalināja?”
– Daži gan nepiekristu, ka viņai bija paveicies, – viņa izvairīgi noteica.
– Domāju, ka viņa nebija tik inteliģenta kā Čārlzs, tomēr attiecībās izturējās gudri. Kā zeme. Cieta kā klints. Viņa dievināja Čārlzu un tevi. Tev vajadzētu to atcerēties, pirms apsūdzi tēvu tik nelietīgā noziegumā, – doktors Fraunfelters paskaidroja, un viņa plakstiņi nolaidās pār blāvi zilajām acīm.
– Vai zini, ka es palīdzēju tev nākt pasaulē?
– Nē, to es nezināju, – Elizabete sacīja, un piepeši viņai kļuva neērti no šī vīra, it kā viņš būtu redzējis viņu apakšveļā.
Ārsts nelikās to manām un pievērsās Ivonnai:
– Kā Čārlzs pārcieta zemestrīci?
– Izbaudīja ik sekundi.
– Nu, protams. – Viņš pasmaidīja.
– Doktors Fraunfelters bija cietuma ārsts gandrīz visu laiku, ko tavs tēvs pavadīja ieslodzījumā, – virsmāsa klāstīja. – Viņi pavadīja daudz laika kopā un viens otru ļoti labi pazīst.
“Kaulus neatradi?”
Ārsts paraustīja plecus un noteica:
– Mēs runājām vienā valodā. Reta parādība tādā