– Nu, gan jau mēs kaut ko izdomāsim. Es arī gribu nākt uz kāzām, – Eljots apņēmīgi paziņoja.
– Nopietni, tās būs pavisam nelielas. Es taču zinu, ka jums abiem nav neviena brīva brītiņa. – Negribēju, lai Eljots nāktu uz kāzām tikai tāpēc, ka justos vainīgs.
Viņam te bija sava dzīve un ģimene, kurai viņš bija vajadzīgs. Tas taču bija pilnīgi skaidrs, redzot, kā starp mums pa virtuvi tipina abas mazās meitenītes.
– Nerunā muļķības, Ērika. Gan mēs kaut ko izdomāsim. – Beta mani apskāva.
– Labi, bet tas nav obligāti. Es apzinos, ka jums tāpat pietiek, ko darīt.
Beta mani apklusināja, un mēs ķērāmies pie vakariņu gatavošanas. Bleiks un Eljots atgriezās otrā istabā, bet tikmēr Beta sāka mani izprašņāt par to, kā mēs ar Bleiku bijām iepazinušies. Klēra un Marisa pēc kārtas cienāja mani ar māsu cepumiem. Beigu beigās meitenēm izdevās aizvilkt mani uz citu istabu. Kaut gan Beta pūlējās abas atrunāt, turpmāko stundu man nācās pavadīt uz viņu kopīgās guļamistabas grīdas, kamēr citi pieaugušie pirmajā stāvā gatavoja vakariņas un sarunājās.
Dzirdēju, kā Bleiks stāsta par mūsu uzņēmumiem un dažiem saviem paziņām šajā pilsētā. Nemaz nejutos nelāgi, ka biju viņu pametusi pie Eljota un Betas, kuri viņam būtībā bija pilnīgi sveši. Bleiks prata sarunāties praktiski ar ikvienu. Būdams programmētājs, viņš tomēr bija daudz sabiedriskāks par daudziem citiem.
Kad pēc viesību spēlēšanas biju jau gandrīz pārēdusies, visa ģimene sēdās pie vakariņu galda. Meitenes, viena otru pārtraukdamas, kaut ko prašņāja, smējās un jauki draiskojās. Man nebija nekādu iebildumu. Viņu prieks aizpildīja visus neveiklā klusuma brīžus, un drīz vien es abās biju burtiski iemīlējusies.
Vakariņu gaitā Eljota meitas aizrāvās aizvien vairāk. Viņas ķiķināja, ložņāja zem galda un bieži iejaucās pieaugušo sarunās. Uz mirkli sašutis, Eljots atkal nomierinājās, apskāva abas meitas, pievilka sev klāt un piedraudēja viņām ar lāča apskāvieniem un princešu skūpstiem.
Es smaidīju. Varēja skaidri redzēt, ka šīs ģimenes mīlestība bija patiesa un neatvairāma.
Beta piecēlās, paņēma no Eljota vienu meiteni un uzcēla sev uz gurna.
– Manuprāt, ir pienācis laiks mazgāties. Atvadieties no Ērikas un Bleika.
– Nē! – Klēra iekliedzās, izberzēja acis un pieglaudās Betai pie pleca.
Beta pasmaidīja.
– Jā, ir laiks. Eljot, varbūt tu kopā ar Ēriku varētu iekurināt pagalma kamīnu? Es tikmēr nolikšu meitenes gulēt.
– Vai tu tiksi galā?
– Jā, ejiet vien, – viņa uzstāja un pamāja, raidīdama Eljotu prom.
Viņš sirsnīgi pasmaidīja un atlaida Marisu, kura tūlīt piespiedās Betai pie kājas.
Bleiks aši piecēlās.
– Es novākšu traukus. Jūs abi ejiet vien.
Mēs ar Eljotu saskatījāmies. Bija skaidrs, ka viņi abi vēlējās ļaut mums netraucēti izbaudīt šo neilgo atkalsatikšanos. Eljots pasmaidīja, paņēma savu vīna glāzi un piecēlās.
– Tas laikam bija mājiens. Nāc, iziesim ārā. Vakars ir tik jauks.
Pagalms aiz Eljota mājas bija iežogots. Tā lielāko daļu aizņēma liels rotaļlaukums, bet viss pārējais bija piemētāts ar meiteņu rotaļlietām. Apsēdos uz iekšpagalmā nolikta krēsla, bet Eljots tikmēr iekurināja mazo āra kamīnu. Tad viņš izslējās un noskatījās, kā liesmas pamazām pieņemas spēkā.
– Neticami, ka tu grasies precēties.
Iesmējos.
– Es arī nespēju tam noticēt. Jau kopš bildinājuma man ir grūti to aptvert.
– Izskatās, ka Bleiks ir lielisks puisis. Es patiešām priecājos par jums abiem.
Es pasmaidīju un pamāju.
– Man arī tā liekas.
– Vai viņš ir labs pret tevi?
Biju spiesta iesmieties.
– Viņš ir brīnišķīgs. Pavisam brīnišķīgs.
– Es tikai rūpējos par tevi. Tā arī neesmu paguvis aizbaidīt kādu no taviem puišiem. Man ir tāda sajūta, ka tagad vajadzētu atgūt zaudēto, – Eljots paziņoja.
Viņa greizais smaids liecināja, ka viņš nerunā īsti nopietni.
– Tev noteikti būs tāda iespēja, kad Klēra un Marisa būs izaugušas lielas. Viņas būs īstas skaistules.
– Ak kungs, neatgādini man par to, – Eljots paberzēja pieri.
Es atlaidos krēslā un sāku skatīties zvaigznēs. Vakars bija vēss, taču kamīns sildīja man kājas.
– Esmu priecīga, ka varējām atbraukt, – es atzinos. – Ir lieliski jūs visus satikt. Neticami, ka pagājis jau tik ilgs laiks.
– Jā. Patiesībā pat pārāk ilgs. – Eljots nopūtās, iztukšoja savu glāzi un nolika to uz galda sev līdzās.
– Es patiešām lepojos ar tevi, Ērika.
Īsu brīdi raudzījāmies viens otrā. Tad es nodūru galvu. Biju pēkšņi sakautrējusies.
– Paldies, Eljot.
– Es ik dienu skatos, kā Marisa un Klēra aug, un redzu viņās tevi. Kaut gan es tveru katru mirkli, jo zinu, ka tas nebūs mūžīgs, man no jauna nākas daudz ko atcerēties, un es ļoti nožēloju, ka nevarēju biežāk būt tev līdzās.
– Būs jau labi. – Īsti nezināju, ko teikt. Arī es biju gribējusi, lai viņš biežāk būtu man līdzās, tomēr pamazām biju samierinājusies, ka tas nebūs iespējams.
– Nē, nebūs vis. – Eljots paliecās uz priekšu, ar elkoņiem atbalstījās pret ceļgaliem un sāka vērot liesmas.
– Gribu, lai tu zinātu, ka es nekad neesmu nevienu mīlējis tā, kā mīlēju tavu māti. Viņa patiešām bija ārkārtīgi apbrīnojama sieviete. Un tu biji mazs, nevainojams viņas turpinājums. Velnišķīgi gudra un atjautīga. Es nespēju neiemīlēt arī tevi. Zināju, ka man ir ļoti paveicies ar tādu meitu. Un tad, kad viņa saslima… – Eljots skumji papurināja galvu un sakoda zobus. – Tas bija tik negaidīti. Visa mana pasaule apgriezās ar kājām gaisā. Es biju jauns, un Patrīcija bija mana dzīve. Un tad… Man kļuva briesmīgi bail, ka es varētu tev nodarīt kaut ko nelāgu. Pēkšņi man sāka likties, ka nav nekā biedējošāka, kā vien kļūt par tēvu. Man bija bail, ka es visu sabojāšu. Ka nespēšu attaisnot viņas cerības, vai saproti?
Man gribējās Eljotu mierināt, pateikt, ka viss tomēr bija beidzies labi. Tā taču bija taisnība, vai ne? Pasniedzos pēc viņa rokas. Viņš īsu brīdi cieši turēja manu plaukstu un tad to atlaida, lai no jauna pievērstos liesmām, kas sildīja mūsu kājas.
– Es tik daudzas reizes mēģināju tev piezvanīt, – Eljots klusi sacīja. – Laika gaitā es gribēju papūlēties visu izskaidrot, taču darīt to pa telefonu ir ļoti grūti. Es gribēju arī apciemot tevi, taču sagadījās tā, ka nekas neiznāca. Es zinu, tas nav nekāds attaisnojums.
– Tagad es esmu šeit. Un es visu saprotu. Grūti iedomāties, ko tev nācās pārdzīvot. Man tevis pietrūka. Jūsu abu. Tomēr man viss izdevās. Manuprāt, tieši tāpēc esmu kļuvusi citāda. Daudz neatkarīgāka, nekā būtu bijusi. – Klusi iesmējos, un viņš paskatījās