Pēkšņi atkal bijām kļuvuši par diviem cilvēkiem, kuri bēga no savas būtības, lai uz galvas mestos jaunā dzīvē, kur varējām biežāk būt kopā.
GPS paziņoja, ka esam nonākuši pie galamērķa. Apstājāmies pie Eljota mājas. Ciešāk ietinos jakā, kaut gan Bleika roka manā plaukstā sniedza daudz lielāku mierinājumu.
Eljots un Beta dzīvoja burvīgā divstāvu mājā, kas atradās neilga brauciena attālumā no pilsētas. Mājas fasādes logiem bija zili slēģi. Dažos logos dega gaisma. Telpas bija koši krāsainas, un varēja redzēt, ka pa istabām skraida bērni.
Pa koka kāpnēm nonācām līdz slieksnim un atvērām tīkla durvis. Tās klusi iečīkstējās. Nospiedu zvana pogu un pakāpos atpakaļ.
Nostājusies uz balsinātās verandas, kas stiepās visapkārt mājai, es gaidīju, nemierīgi lauzīdama pirkstus. Bleiks no jauna satvēra mani aiz rokas un pievilka sev klāt. Neskaidrās balsis mājā kļuva skaļākas, un durvis atsprāga vaļā.
– Ērika! – Plati jo plati smaidīdams, Eljots iznāca pa durvīm un atrāva mani no Bleika, lai cieši apskautu.
Arī es viņu apskāvu, un uz mirkli man šķita, ka vēlreiz esmu kļuvusi par mazu meiteni. Bija tik brīnišķīgi viņu atkal redzēt. Viņš izskatījās tieši tāpat kā senāk. Neņemot vērā dažus sirmus matus viņa tumši brūnajā vaigu bārdā, viņš vēl aizvien bija tikpat izskatīgs. Būdams vidēja auguma, Eljots bija nedaudz īsāks par Bleiku, toties tikpat sportisks un slaids. Viņa tumši zilās acis staroja. Bleiks mums līdzās noklepojās.
– Bleik. – Eljots pasmaidīja un nedaudz atrāvās, lai varētu sasveicināties ar viņu, joprojām turēdams roku man ap pleciem. – Priecājos beidzot ar jums iepazīties!
– Es tāpat.
Bleika smaids izskatījās savāds. Neizprotams.
– Nāciet iekšā, – Eljots steidzās mūs aicināt.
Iegājuši priekšnamā, ieraudzījām Betu. Viņa bija uzvilkusi ikdienas drēbes. Ieraugot mūs, sieviete atplauka. Biju viņu satikusi divas reizes: viņu kāzās un kādā vasarā, kad biju iegriezusies ciemos. Pret mani Beta vienmēr bija izturējusies sirsnīgi, un man nebija nekāda iemesla viņu ne nicināt, ne ienīst. Eljots bija mīlējis manu māti, tomēr es vēlējos, lai viņš būtu laimīgs. Redzot, ka viņš pēc manas mātes nāves atkal sācis smaidīt, biju sapratusi, ka abi kopā ir laimīgi.
Betai bija gaiši brūnas acis, viņas tumšie mati bija saņemti nekārtīgā mezglā. Viņa noslaucīja rokas biksēs, atstājot uz tām baltas švīkas, kuras tikai vēl vairāk pastiprināja nevīžīgo iespaidu.
– Piedodiet! Jūs ieradāties tieši svarīgas ēdiena gatavošanas norises vidū, tāpēc es tā izskatos. – Beta paliecās, lai noskūpstītu mani uz vaiga, uzmanīdamās, lai nekur citur man nepieskartos. – Cik brīnišķīgi, ka tu beidzot esi atbraukusi, Ērika! – Viņas skatiens pievērsās Bleikam, kurš stāvēja man līdzās. – Jūs noteikti esat Bleiks?
Es atplauku. Pūlēdamās apvaldīt smaidu, noskatījos, kā viņi iepazīstas ar vīrieti, kuram pēc dažām īsām nedēļām vajadzēja kļūt par manu vīru. Gribēju, lai viņi saprot, cik laimīga esmu kopā ar Bleiku. Vēlējos, kaut Bleiks viņiem iepatiktos un viņi saprastu, cik lieliski viņš pret mani izturas.
Kamēr visi nedaudz patērzēja, mani pārņēma vēl lielāka nožēla, ka Bleiks nebija varējis iepazīties ar manu māti. Padzinu šo domu un pievērsos abām mazajām meitenēm ar brūniem matiem, kuras nu bija piespiedušās vecākiem pie kājām un ar lielām, brūnām acīm vēroja gan mani, gan Bleiku.
Pietupos, domās salīdzinādama abu mazās eņģeļu sejiņas ar tām atmiņām, ko manī gadu gaitā bija izveidojušas viņu fotogrāfijas.
Ieskatījos acīs mazākajai meitenei. – Tu noteikti esi Klēra, vai pareizi?
Viņa bikli pamāja. Basās kājas pirkstgals nemierīgi klaudzināja pa grīdu.
– Cik tev gadu? Ak jā, pagaidi, es tūlīt uzminēšu. – Izlikos, ka apdomājos. – Tu izskaties tik liela. Vai tev ir trīs gadi?
Viņa pasmaidīja un pamāja.
– Un kā sauc tevi? – Meitene, kura bija tikai dažus gadus vecāka par savu māsu, nekustīgi stāvēja Eljotam līdzās un cieši skatījās uz mani.
– Marisa, – viņa klusi atteica.
– Tas nu gan ir skaists vārds! Mani sauc Ērika. Esmu tik daudz dzirdējusi par tevi. Cik brīnišķīgi, ka beidzot varam iepazīties!
Uz mirkli atkāpusies no Eljota, viņa nostājās man priekšā, nolaida gar sāniem ar miltiem notraipītās rokas un nedaudz piešķieba galvu.
– Vai tu esi mana māsa?
Pavēru muti, lai atbildētu, taču nespēju atrast īstos vārdus.
– Tieši tā, – Beta iejaucās. – Jums un Ērikai ir viens tētis.
Marisa sarauca pieri, it kā īsti nespētu to aptvert.
– Un kur ir tava mamma?
– Debesīs, – es klusi atteicu.
– Mana zivtiņa arī ir debesīs. Mamma teica, ka viņa tur būšot laimīga.
Pasmaidīju. Abas skaistās meitenītes bija tik burvīgas.
– Es par to nemaz nešaubos.
Klēra, kura bija noslēpusies Betai aiz muguras, nu atkal iznāca ārā un ar tuklu rociņu ieķērās man plaukstā.
– Nāc paspēlēties!
Paskatījos uz pārējiem un ieraudzīju, ka viņi smaida.
Beta aši iejaucās:
– Zini, labāk vispirms ļausim Ērikai drusku atvilkt elpu. Viņa ir veikusi tālu ceļu.
Es iesmējos.
– Būs jau labi. Ko mēs spēlēsim?
– Mēs taisīsim māsu cepumus, – Klēra paskaidroja. Viņas acis mirdzēja, it kā man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē.
– Ko tad?
Klēra pavilka mani aiz rokas, un es kopā ar viņu un Betu iegāju virtuvē.
– Piedod, te viss ir tik nekārtīgs. Vispirms mēs gribējām cept cepumus, un pēc tam tos vajadzēja izveidot kā sirsniņas, un pēc tam tiem vajadzēja būt sārtiem, un tāpēc… – Beta noplātīja rokas. Viss virtuves galds bija klāts ar cukura cepumu paliekām. – Tā nu tas gadījās. Klēra pacēlās pirkstgalos, paķēra sārtu, nedaudz greizu cepumu un iespieda to man plaukstā.
– Klēra tos sauc par māsu cepumiem, jo zina, ka mēs tos cepām par godu tev.
– Ai, paldies! – Nokodu kumosiņu un teatrāli priecīgi novaidējos. – Cik gardi! Vai tos cepāt jūs?
Abas meitenes pamāja, lepnumā starodamas.
– Ak dievs, kas tad tas?
Iepletu acis. Beta satvēra mani aiz rokas un pacēla pie acīm manu briljantu gredzenu.
– Nu, ē… – Man jau tāpat bija grūti atrast īstos vārdus, un nu vēl mutē bija sārts cukura cepums. Nemaz nebiju domājusi, kā paziņot Eljotam šos jaunumus, bet nu Beta grasījās mani apsteigt. – Mēs esam saderinājušies.
Viņa klusi iespiedzās.
– Eljot, panāc šurp!
Pēc dažām sekundēm virtuvē ienāca Eljots un Bleiks.
– Ērika un Bleiks ir saderinājušies!
– Ko?