– Jā, – es rāmi noteicu, apsēžoties viņam pretī.
– Kāpēc gan ne?
Smaids pagaisa, kad Viginss saprata, ka es noteikti nejokoju.
– Jūsu lieta, – viņš atkārtoja, vērojot mūs abas.
– Mūsu lieta, – Mērija apstiprināja. – Mūsu kliente, kas jāsargā. Mūsu pienākums, kas jāizpilda.
Kādu brīdi Viginss pētīja viņas sejas izteiksmi, līdz saprata, cik nopietni viņa to uztver. Zēns pamāja un nokoda milzīgu kūkas gabalu.
– Labi, – viņš piekrita. – Tikai būs viens noteikums.
– Kāds? – es jautāju.
– Ja viena no jums iekļūs nepatikšanās vai cietīs, es tūlīt pat vērsīšos pie Holmsa kunga, – viņš paziņoja.
– Protams, – Mērija steigšus piekrita. Mēs bijām drosmīgas, tomēr ne jau muļķes.
– Tātad… kāds darbs jums ir padomā? – Viginss lietišķi painteresējās.
– Ir jāseko diviem cilvēkiem, – Mērija sacīja, sniedzot viņam papīru. Viginss, kaut arī ielaspuika, prata lasīt un rakstīt. Nezinu, kur viņš to apguvis. Domāju, ka par to bija dārgi jāmaksā. Tomēr viņš bija apņēmies izmantot un paplašināt šīs zināšanas.
– Lora Šērlija un viņas vīrs. Šeit uzrakstīta viņu adrese, vīra darbavieta un viss pārējais. Ikviens, kas apmeklē viņu namu, jebkādā veidā sazinās ar viņiem un tiekas… Mums nepieciešams viņu vārds un apraksts.
Vienalga, cik nenozīmīgas ir šīs tikšanās.
– Jūs gribat tādu nieku vien! – Viginss uzjautrināts noteica, lasot sarakstu.
– Vai tu to visu spēsi? – es jautāju, vērojot zēnu.
– Tas nav nekas tāds, ko desmitiem reižu neesmu darījis Holmsa kunga uzdevumā, – viņš nicīgi noteica, salocīja papīru un ielika to kabatā. – Vai novērot arī kalpotājus? – viņš jautāja. Par to es nebiju iedomājusies.
– Pagaidām nē, – es vilcinoties noteicu. Viss bija sarežģītāk, nekā sākumā šķita. Lora Šērlija noteikti katru dienu runāja ar neskaitāmiem cilvēkiem, un tiem bija atkal savi paziņas. Vēl arī vīra draugi un darbabiedri… Kā lai tiem visiem izsekojam?
– Ja vien nepamani kaut ko svarīgu sarunās ar kalpotājiem… – es piebildu.
– Kā viņš zinās, kas ir svarīgi? – Mērija šaubīdamās jautāja.
– Viginss zinās, – es pārliecināta noteicu. – Holmsa kungs tic viņa spējām. – Tā bija taisnība. Es bieži biju dzirdējusi Holmsa kungu sakām, ka reiz Viginss pārvaldīs Skotlendjardu… vai vazās to aiz deguna.
Viginss neapzināti iztaisnoja muguru.
– Divas reizes dienā sūtiet pie manis Billiju pēc ziņojumiem, – Viginss sacīja. – Viņš mācēs mūs atrast. Vai es jau esmu pieminējusi Billiju? Viņš bija mūsu pāžs. Vairāk par viņu stāstīšu vēlāk. Viņa dzīve ir atsevišķa stāsta vērta.
Neviens nenojauta, kur Neregulārās armijas zēni pavada naktis. To nenojauta pat Holmsa kungs. Viņi rūpīgi sargāja savu mītni, jo nebija zināms, kas varētu viņiem naktī uzbrukt – policisti, baznīcas kalpi, noziedznieki.
– Ja kaut kas notiks, es atnākšu pats.
Viginss pamāja Mērijai, palocīja galvu manā virzienā un devās prom.
– Apbrīnojams zēns, – Mērija noteica, vērojot durvis, aiz kurām bija nozudis palīgs.
– Tādi ir visi Neregulārās armijas puikas, – es sacīju, novācot traukus. Piepeši mani pārņēma dusmas, ka tik ass prāts un laba sirds tiek izšķiesti veltīgi. – Kas tā par pasauli, kurā Viginss, Billijs un viņiem līdzīgie dzīvo no rokas mutē uz ielas, bet daudz sliktāki zēni saņem izglītību, pajumti un vecākus?
– Tā ir pasaule, kurā tu pieņem Billiju, Holmsa kungs maksā par darbu Viginsam, bet Viginss rūpējas par noklīdušiem zēniem, – Mērija saudzīgi atgādināja, pasniedzot man tējas tasi. Viņa papliķēja man pa plecu, un es nopūtos. Protams, viņai bija taisnība. Citi bija pievīluši zēnu uzticību. Mēs to nedarīsim.
– Kas notiks tagad? – Mērija jautāja.
– Jāgaida. – Es nopūtos un apsēdos. – Holmsa kungs šo laiku ļoti necieš.
– Jāatzīst, ka es viņu saprotu.
Drīz pēc tam Mērija devās prom, lai gādātu pati par savu namu un vīru. Es pavadīju pēcpusdienu, cepot kūkas; neviena cita nodarbošanās nedāvāja tādu mieru. Un visu dienu līdz pat naktij es dzirdēju, kā Holmsa kungs soļiem mēro istabu otrajā stāvā. Es nezināju, ar ko viņš nodarbojas, bet viņa nemiers papildināja manējo.
Man jāatzīst, ka nākamās divas dienas bija aizraujošas. Doktors Vatsons pavadīja daudz laika ar Holmsa kungu, tāpēc Mērija varēja viesoties pie manis. Mēs sēdējām pie virtuves galda, logos iespīdēja saule, mums priekšā bija tējas tases, un mēs kalām plānus. Loras Šērlijas nelaime bija mūs aizkustinājusi, tomēr galvenais virzītājspēks bija sajūsma, ko radīja iespēja dzīties kaut kam pakaļ. Mēs izdomājām desmitiem dažādu veidu, kā notvert šantāžistu, un katrs nākamais bija muļķīgāks par iepriekšējo. Mēs lasījām vēstuli, meklējām pavedienus, izteicām pavisam neticamus secinājumus, spriežot pēc tintes krāsas vai traipa stūrī. Mēs runājām, plānojām un – pats svarīgākais un saviļņojošākais – domājām.
Man patika nama saimnieces darbs; tas sagādāja vairāk prieka nekā vienkārši nama īpašnieces loma. Mērijai patika būt precētai ar Džonu. Tomēr nekas no tā visa neradīja augsni prāta darbībai, kamēr vīrieši traucās pa Londonas ielām. Toties tagad mums bija nodarbošanās. Mēs nekavējām laiku ar izšūšanu un cepšanu – mēs centāmies atrisināt sarežģītu mīklu. Pirmoreiz daudzu gadu laikā es jutu, kā joņo domas, darbojas prāts, raisās iztēles ainas. Es jutos dzīva – neticami, kvēli dzīva.
Virtuves ventilācijas lūka divas dienas netika vērta vaļā. Mēs dzirdējām, kā Džons un Holmsa kungs augšstāvā staigā, reizēm aizcērt durvis, šad tad priecīgi iesaucas. Holmsa kungs neēda maltītes, ko viņam nesu, un visu nakti istabā dega gaisma – kā jau vienmēr, kad viņš izmeklēja kādu lietu. Jebkurā diennakts laikā pienāca telegrammas, kurās bija izmantoti viņa dažādie izdomātie vārdi. Tomēr tagad mani neinteresēja viņa lieta, jo es biju pilnīgi pārņemta ar savējo.
Billijs divas reizes dienā ziņoja mums par Viginsa un pārējo zēnu panākumiem. Mēs izsvērām katru vārdu, meklējot kaut ko neiederīgu. Lora viesojās pie šuvējas, iegriezās pie sava tēva jurista, apmaksāja cepurnieka rēķinu. Šērlija kungs devās uz darbu un atgriezās mājās. Viņš pusdienoja lētā vietējā restorānā kopā ar trim tikpat godīgiem un neizteiksmīgiem vīriem. Kalpotāji šķita pavisam parasti. Vienai no istabmeitām bija pielūdzējs. Zābaku tīrītājs tika atpazīts kā zēns, kurš aizbēdzis no iepriekšējās darbavietas. Tās bija sīkas nepilnības Šērliju nevainojami godīgajā dzīvē, bet ar to pietika, lai mēs aizrautos ar dažādiem minējumiem.
Protams, pienāca mirklis, kad Holmsa kunga apartamentu durvis tika atrautas vaļā neparasti sparīgi un viņš noskrēja lejā pa kāpnēm un sauca: – Ātri, Vatson! Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli!
Brīdī, kad Džons patraucās mums garām un izsteidzās ārā pa durvīm, atvainojoties