– Tur nav neviena kantora, – Viginss sacīja. – Vismaz ne tāda, ko izmantotu tik smalks kungs. Turklāt viņš neiegāja nevienā kantorī. Viņš apstājās un pameta skatienu apkārt, it kā pārbaudītu, vai neviens neseko. Ne mani, ne Billiju viņš nepamanīja. Mēs esam pārāk veikli, lai mūs tāds nepraša pamanītu! Piepeši viņš pa akmens kāpnēm noskrēja lejā tieši pie ūdens. Tur mums nebija, kur paslēpties, bet es zināju, ka notiek kaut kas interesants. Es liku Billijam pagaidīt augšā un pats nokāpu lejā, tēlojot piestātnes žurku, kas meklē darbu vai noderīgus atkritumus. Tur pie upes bija kāds vīrs. Viņa seju apspīdēja saules gaisma, kas spoguļojās upē. Es nevarēju skaidri saskatīt. Šērlija kungs piegāja viņam klāt un vairākas reizes atkārtoja, lai neko nestāsta kaut kādai viņai, jo nepatīkamie jaunumi šo "viņu" salauztu.
– Par ko bija runa? – es jautāju.
Viginss paraustīja plecus. – Nav ne jausmas.
– Kā tas vīrs izskatījās? – Mērija jautāja, un Viginss sarauca pieri.
– Es par to daudz domāju. Ja aizveru acis, tad redzu nevis viņa seju, bet tikai gaismu, kas no upes virsmas atstarojas tieši man sejā. Es to cilvēku redzēju, iekams saule mani apžilbināja, tiešām redzēju, bet nevaru atcerēties!
– Pie tā vainīgs sitiens pa galvu, – Mērija mierinādama sacīja. Viginss sāka acīmredzami satraukties. – Džons apgalvo, ka tie bojā atmiņu. Nedomā, un gan jau atmiņas atgriezīsies.
– Ja nu tas nenotiks? – viņš iesaucās, savas neveiksmes sarūgtināts.
– Tātad nenotiks, – es atbildēju. – Atradīsim svešo citādi. Vai redzēji, kas viņam mugurā?
Viginss papurināja galvu, bet Billijs sacīja: – Īss mētelis, tumša cepure ar nagu, nodilušas bikses. Bet tās drēbes neizskatījās pareizi, viņš pat nekustējās pareizi. Staigāja savādi, stīvi, it kā mēģinātu atcerēties, kā jāsper soļi.
– Viņš tēloja, – Viginss klusi noteica. – Visu tēloja.
Vai redzēji viņa seju?
– Nē, to aizsedza cepure, – Billijs vainīgi atbildēja.
– Piedod.
– Tu visu izdarīji pareizi. Iegaumēji drēbes, pamanīji gaitu. Lieliski, – Viginss drūmi novilka, un Billijs lepnumā staroja.
– Es atceros viņa balsi, – Viginss piepeši ieminējās. – Jo pēc brīža viņš teica Šērlija kungam: "Jūs abi esat mani nogurdinājuši. Spēle ir beigusies." Viņam bija izsmalcināta, klusa balss, kas nesaskanēja ar pārējo. Un tad… tad viņš iegrūda Šērlija kungu upē. Bez brīdinājuma, pat bez draudiem. Vienkārši pagrūda, it kā tas viņam būtu vienaldzīgi.
– Upes policisti izvilka Šērlija kungu no ūdens, – Billijs steigšus piebilda. – Es viņus redzēju. Tobrīd viņi brauca laivā gar krastu, un es viņus pasaucu. Šērlija kungs bija bez samaņas, bet dzīvs. Piedodiet, ka nepateicu uzreiz. Mana uzmanība bija pievērsta kaut kam citam.
– Saprotami, – Mērija piekrita.
– Svešais mani pamanīja, – Viginss piepeši klusi ierunājās. Viņa tonī ieskanējās kaut kas līdzīgs bailēm. – Neko daudz neatceros, bet viņš mani redzēja. Laikam es uzskrēju pa kāpnēm…
– Jā, un viņš tev sekoja, – Billijs apliecināja. – Panāca tevi kāpņu augšgalā, satvēra, sapurināja un nosvieda lejā. Lūdzu, piedod, ka nepaguvu laikus atskriet, – Billijs sacīja, gandrīz raudādams. – Es skrēju ļoti ātri, bet nepaspēju.
– Kas būtu noticis, ja tu paspētu? – Viginss jautāja. – Viņš nosviestu pa kāpnēm arī tevi, un mēs abi tur noasiņotu līdz nāvei. Visiem būtu vienalga, kas ar mums notiek.
– Mums nav vienalga, – Mērija iebilda. – Mēs jūs atrastu.
– Ne jau tajā vietā. Protams, jūs sāktu mūs meklēt, bet neatrastu. Nē, Billijs izglāba mūs abus, – Viginss mierināja satriekto zēnu.
– Es atvedu viņu šurp, – Billijs turpināja. – Diemžēl policisti un ārsti uzdod pārāk daudz jautājumu, – viņš piebilda, aši uzmetot skatienu Viginsam.
– Tieši tā, – es piekritu un piecēlos. – Tagad man viss jāpastāsta Holmsa kungam.
– Nē! – Viginss un Billijs vienbalsīgi iesaucās.
– Vigins, tu pats teici. Ja kāds cietīs… – Mērija iebilda.
– Runa bija par jums vai Hadsones kundzi, – Viginss apņēmīgi sacīja. – Nevis mani. Es neesmu svarīgs.
– Tu esi ļoti svarīgs, – es paziņoju.
– Ne jau tādā veidā, kā to domāju es, – Viginss iebilda. – Zinu, ka es jums nedaudz patīku, un jūs patīkat man, mēs sarunājamies. – Viņš koši piesarka. – Es iekļuvu nelaimē, bet esmu pie tā pieradis. Man uzbruka cilvēks, kuru jūs meklējat, tāpēc tagad šī ir arī mana lieta. Es gribu, lai to atrisina, un lūdzu jūs atrisināt to manā vārdā, bet nevēlos, lai to darītu Holmsa kungs. Viņš ir ļoti gudrs, bet es gribu, lai to paveicat jūs. Galu galā jūs to iesākāt, lūdzāt manu palīdzību. Tagad jums tas jāpabeidz. Jūs esat man to parādā. Vai skaidrs?
– Tas ir goda jautājums, – Mērija klusi noteica.
– Tieši tā, kundze, – Viginss atbildēja, uzlūkodams viņu.
– Labi, – Mērija piekrita. – Es esmu karavīra sieva un meita un zinu, ko tas nozīmē. Lai cik muļķīgi tas liktos, mēs turpināsim darboties pašas – bez Holmsa kunga palīdzības. Vai esi ar mieru?
Es palūkojos uz savainoto, bet apņēmīgo zēnu, viņa uzticamo pavadoni, savu draudzeni, kas apveltīta ar pārsteidzošu gribasspēku, un domāju par visu, ko varētu zaudēt.
– Jā, es esmu ar mieru.
Billijs, tikpat apņēmīgs kā vienmēr un droši vien arī juzdamies vainīgs par Viginsa ievainojumu, atrada Šērlija kungu slimnīcā. Viņš bija dzīvs, bet bez samaņas. Ārsti nedomāja, ka viņš izdzīvos, nemaz nerunājot par pamošanos. Šērlijas kundze sēdēja viņam blakus jau kopš pirmā brīža, kad uzzināja par notikušo, un gatavojās pārvest vīru mājās. Viņa atteicās ar kādu runāt par piedzīvoto un vēstulēm. Billijs paskaidroja, ka viņu sūtījām mēs, un uzkavējās tikai tik ilgi, lai atklātu, ka arī Šērlija kungam ir noslēpumi. Viens un tas pats cilvēks bija mocījis abus laulātos, un gudrais Billijs atgādināja, ka labākā atriebība būtu mīlēt vienam otru par spīti visam. Lora pamāja un piekrita. Es biju pārliecināta, ka mēs vairs nevaram viņai palīdzēt. Mums bija Viginsa liecība, notikums piestātnē, bet pēc pāris dienām mēs ieguvām arī daudz citu pierādījumu no pārējiem upuriem.
Runa vairs nebija tikai par Šērlijas kundzi un vēstulēm. Bija noticis slepkavības mēģinājums, kas skāra ne vien Šērlija kungu, bet arī Viginsu. Turklāt mēs nevarējām zināt, ko vēl izdarījis neģēlis. Kādam, kurš raksta tik baisas vēstules un spēj iegrūst neaizsargātu zēnu un vīrieti nāvē, noteikti ir ļaundarību pilna pagātne.
Pēc vairākām stundām mēs ar Mēriju sēdējām virtuvē un gremdējāmies pārdomās. Tās diemžēl nebija patīkamas. Mēs bijām atvērušas lūku, kaut gan nemaz neklausījāmies. Es neskaidri dzirdēju Džonu, kurš kādā brīdī atvēra lūku otrā pusē, žēlodamies par Holmsa kunga jauno tabaku, kas izplatīja apartamentos turku tirgus cienīgu smārdu. Un tā bija taisnība.