Cilvēks, kurš gādās, lai man būtu pieejami visi rēķini, datori, klientu pasūtījumi, sarakste ar rūpnīcām un noliktavām…
Cilvēks, kuru es uzpirkšu…
Cilvēks, kurš man pilnīgi pakļausies.
Anriete sasita cimdotās plaukstas.
No viņas kārnajām krūtīm izlauzās balts elpas mākonis un apmierināta nopūta.
Tad viņa piecēlās. Aši palocīja ceļus zilajā apmetnī tērptās Jaunavas priekšā. Pārmeta krustu. Pateicās Debesīm par palīdzību. Atraitne un bārenis, atraitne un bārenis, mans Dievs, mans Dievs, Tevi neviens nav saudzējis, bet Tu taču nāksi man palīgā, vai ne?
Viņa ieslidināja mazās kapelas ziedojumu kastītē trīs monētas pa diviem centiem. Nauda krītot klusi nošķindēja. Kāda zemu noliekusies svētule pacēla galvu. Anriete Grobza veltīja viņai īstas draudzes locekles cienīgu smaidu un izgāja, kārtodama savu lielo, pankūkai līdzīgo cepuri.
Ir cilvēki, ar kuriem kopā mēs pavadām lielu daļu savas dzīves, un kuri mums neko nesniedz. Viņi mūs nepadara gudrākus, nebagātina, nevairo mūsu sparu. Mums vēl jāpriecājas, ka viņi neatņem mums dzīvību, karājoties mums stērbelēs un sūcot mūsu asinis.
Un tad…
Ir tie, kuri mums tic, kuri mūs pazīst, kuri mums pasaka vienu vārdu, vienu teikumu, atvēl mums vienu minūti, vienu pusstundu, un pārvērš visu mūsu dzīvi. Mēs no viņiem neko negaidām, mēs viņus pazīstam, neuztveram nopietni, kad viņus satiekam, un tomēr, kad aizejam no šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem, mēs atklājam, ka viņi mūsos ir atdarījuši kādas durvis, atvēruši izpletni, iekustinājuši tās brīnumainās izjūtas, ko dēvē par ilgām, izjūtas, kas mums liek pārkāpt savas robežas un pašiem sevi pārsteigt. Mēs vairs neesam gļēvi, mēs dejojam pa ietvi, dzirksteļojam, un spējam aizsniegt debesis…
Tieši tas šodien bija atgadījies ar Žozefīni.
Viņai bija norunāta tikšanās ar savu izdevēju, Gastonu Serirjē.
Viņi nebija tuvi paziņas. Žozefīne ar viņu bija runājusi pa telefonu. Viņš ieslēdza skaļruni, lai varētu darīt vairākus darbus vienlaikus; varēja dzirdēt, kā viņš atplēš vēstules, atver un aizver atvilktnes, turpinādams sarunāties ar Žozefīni. Viņš klāstīja pārdošanas apjomu skaitļus, runāja par grāmatas izdošanu kabatas formātā, par filmu, kuras uzņemšana nekādi negribēja veikties. Tie amerikāņi, viņš lādējās, tie amerikāņi! Viņi daudz sola un neko nedod. Uz viņiem nekad nevar paļauties… toties es gan nekad jūs nepametīšu, Žozefīne! Un viņa balss attālinājās, viņš bija noliecies, lai paceltu pildspalvu vai papīra saspraudi, līgumu vai plānotāju.
Gastons Serirjē.
Viņš bija Irisas paziņa. Tieši viņam kādā vakarā, vienās no tām parīziešu viesībām, kurās visi lielās un zobojas par citiem, Irisa bija izmetusi, ka raksta grāmatu… un Gastons Serirjē, kurš no malas novēroja šo mazo Parīzes pasaulīti, kura nīkuļoja sveču gaismā, domādama, ka atrodas Visuma prožektoru ielokā, Gastons Serirjē bija pacēlis Irisas nomesto cimdu un pieprasījis, lai viņa to parāda…
Savu manuskriptu.
Lai redzētu, vai tās nav tikai tādas viesību tenkas, izaicinājums, ko metusi šī mazā, iereibusī marķīze, kuru uzturēja viņas bagātais vīrs.
Un tieši tā bija dzimusi “Tik pazemīga karaliene”. Manuskripts, ko Gastonam Serirjē bija atnesusi Irisa Dipēna. Tas bija izlasīts, pieņemts, publicēts, pārdots simtiem tūkstošos eksemplāru. No mēģinājuma bija iznācis meistardarbs.
Nākamajā dienā Irisa Dipēna bija kļuvusi par viesistabu karalieni, par televīzijas tīklu karalieni, par žurnālu karalieni. Viņa tika sveikta kā jauna zvaigzne pie rakstniecības debesu velves. Iztaujāta par viņas frizūru, par ievārījumiem, ko viņa nemaz negatavoja, par viņas mīļākajiem rakstniekiem, par dienas un nakts krēmu, par pirmo mīlestību un, Dievs vien zina, par ko vēl. Viņu aicināja uz šokolādes ražotnēm un autosaloniem, uz Kristiāna Lakruā modes skatēm un filmu pirmizrādēm.
Un tad izcēlās skandāls, viltvārde tika atmaskota, biklā māsa atguva savas autortiesības.
Gastons Serirjē uz to visu bija noraudzījies ar Parīzes tikumu pazinēja salto aci. Uzjautrināts. Gandrīz bez jebkāda pārsteiguma.
Uzzinājis par Irisas Dipēnas varmācīgo nāvi Kompjēnas mežā, viņš nebija pamirkšķinājis ne acu. Uz ko gan nebija gatavas dažas sievietes, lai izjustu lielu uzbudinājumu? Sievietes, kuras izaicināja likteni tā, it kā mestu žetonus uz kazino zaļā galda. Sievietes, kuras garlaikodamās ielaidās dēkās ar pirmo švaukstu, kas lika viņu asinīm uzkūsāt.
Gastonu vairāk interesēja jaunākās māsas maigums…
No kurienes bija nākusi viņas iztēle, kas plūda kā no pārpilnības raga? Ne jau tikai no vēstures avotiem. Viņai nevajadzēja stāstīt pasakas. Grāmatā “Tik pazemīga karaliene” bija mīlas ainas, kas precīzi sakrita ar skaistās Irisas Dipēnas nāvi. Īstus rakstniekus mēdza piemeklēt traģiskas priekšnojautas. Īsti rakstnieki atradās soli priekšā dzīvei. Un šī pieticīgā sieviete, šī Žozefīne Kortesa bija īsta rakstniece, lai gan pati to nemaz neapzinājās. Viņa bija pareģojusi savas māsas likteni. Tieši šī pretruna starp sievieti un rakstnieci bija likusi ieinteresēti iemirdzēties Gastona Serirjē saltajām, notrulinātajām acīm.
Viņš bija piedāvājis viņai satikties kādā zivju restorānā Raspēla bulvārī, vai jums garšo zivis? Jauka sakritība, jo tur, uz kurieni es jūs aicinu, pasniedz tikai zivis… Tātad norunāts, pirmdien trīspadsmitos piecpadsmit.
Žozefīne bija ieradusies precīzi trīspadsmitos piecpadsmit. Gastona vēl nebija, iepriekš brīdinātais viesmīlis aizveda viņu pie liela, ar baltu galdautu pārsegta galda. Mazs anemoņu pušķītis meta biklu ēnu uz izsmalcinātā galda klājuma.
Viņa novilka mēteli. Apsēdās pie galda un sāka gaidīt.
Ļāva skatienam slīdēt pār zāli, lai aplūkotu citus apmeklētājus. Pastāvīgie viesi uzrunāja viesmīļus vārdā un pirms sēšanās pie galda vēlējās zināt, kāds ir dienas ēdiens. Tie, kuri šeit bija pirmo reizi, izturējās stīvi un samāksloti, nebilzdami ne vārda, ļāva viesmīļiem ierādīt viņiem vietu un, mēģinādami atlocīt salvetes, izmeta tās no rokām. Pastāvīgie apmeklētāji atkrita krēslos ar visu savu svaru un iepleta elkoņus, kamēr jaunie viesi turējās stīvi un klusi, galda piederumu dāsnā klāsta un izskatīgā, modrā personāla iebaidīti.
Žozefīne vairākas reizes paskatījās pulkstenī un pieķēra sevi nopūšamies. Tu pati esi vainīga, viņa sev sacīja, Parīzē cilvēki nekad neierodas precīzi laikā, te ir pieņemts nokavēties. Vienmēr. Tu uzvedies kā nejēga.
Trīspadsmitos četrdesmit piecās viņš beidzot bija klāt. Iebrāzās pa restorāna durvīm, runādams pa mobilo telefonu. Apvaicājās, vai Žozefīne gaida jau ilgi. Atcirta savam sarunu biedram, ka par to nevar būt ne runas. Žozefīne stomīdamās attrauca, ka ne, viņa ir tikai nupat atnākusi, viņš par to nopriecājās. Viņam ļoti nepatika likt citiem gaidīt, taču viņu bija aizkavējis kāds no tiem uzmācīgajiem ļaudīm, no kuriem nekādi nevarēja tikt vaļā. Viņš notēloja, ka nopurina šo uzmācīgo cilvēku sev no piedurknes, un viņa izmocīja smaidu. Varbūt kādu dienu arī es būšu šī uzmācīgā cilvēka vietā, viņa nodomāja un saknieba lūpas, lai to nepateiktu skaļi.
Viņš izslēdza telefonu, aši uzmeta acis ēdienkartei, kuru jau tāpat zināja no galvas, un pasūtīja tieši to pašu, ko vienmēr. Žozefīnei bija pieticis laika izpētīt piedāvājumu, un viņa klusā balsī pateica, ko bija izvēlējusies. Viņš Žozefīni uzslavēja par izvēli, un viņa nosarka.
Tad