Žozefīne bija pastiepusi pirkstu, lai noslaucītu sārto kazeņu traipu, un noskūpstījusi meitu.
Ap dienas vidu viņa bija sagatavojusies.
Kodīdama aiznadzes, viņa vēl pēdējo reizi pārliecinājās, vai dokumentos nekā netrūkst, divas reizes pārskaitīja visas lapas, darbus un rakstus.
Ieslēdza radio, lai piespiestu sevi domāt par kaut ko citu, padungotu kādu dziesmu, pasmietos par labu joku, noklausītos ziņas. Viņai gadījās pārraide, kurā tika runāts par izturīgumu. Kāds psihiatrs stāstīja, ka varmācībai pakļautiem zīdaiņiem, kuri tikuši sisti, dedzināti, izvaroti, spīdzināti, ir tendence kļūt par pieaugušajiem, kuri sevi uzskata par nedzīviem priekšmetiem, kuri nav pelnījuši mīlestību. Un to cilvēku labā, kuri viņus mīl, viņi ir gatavi uz visu.
Viņa paskatījās uz savu darbu, lielo, raibo Magasin U iepirkumu maisiņu, kurā tas bija salikts, ar lūpām pieskārās lielajai, sārtajai tasei…
Decembris ar savu gandrīz balto gaismu. Nedzīvas gaismas stars šķērsoja virtuvi un apspīdēja galda kāju. Sīkie puteklīši gaismas saltajā starā kā automašīnas priekšējos lukturos…
Gandrīz četri mēneši…
Četri mēneši, kopš Irisa bija devusies valsēt mežā…
Agrāk es skaitīju dienas un nedēļas, tagad es skaitu mēnešus.
“No šiem bērniem,” uzstājīgi stāstīja balss pa radio, “izaug pieaugušie, kuriem tik ļoti ir vajadzīga mīlestība, ka viņi ir gatavi uz visu, lai tikai kāds viņiem pamestu dažas kripatiņas. Viņi ir gatavi aizmirsties, noslēpties citu iekārē, tiem neatraujami pieķerties… Lai tikai viņiem izpatiktu, lai tiktu pieņemti un beigu beigās arī mīlēti!
Šie bērni,” viņa turpināja stāstīt, “pirmie kļūst par sektu, jukušo, spīdzinātāju un izvirtuļu upuriem, vai arī, gluži pretēji, pārvēršas par apbrīnojamiem izdzīvotājiem, kuri turas stingri un spēcīgi. Vai nu viens, vai nu otrs.”
Žozefīne klausījās, ko runā radio. Viņa nemitīgi domāja par savu māsu. Pūlējās viņu saprast.
“Gatavi uz visu, lai tikai tiktu mīlēti,” vīrietis atkārtoja.
“Nav pietiekami pārliecināti par sevi, lai paliktu pie saviem uzskatiem, izteiktu šaubas, apstrīdētu otra vārdus, aizstāvētu savu teritoriju… Kad viņus mīl vai ciena, viņi nostājas aizsardzības pozā un neļauj sev kāpt uz galvas. Kad viņus neviens nemīl, viņi ir gatavi ļaut, lai visa pasaule viņus samīda…”
Viņa klausījās šajos vārdos… tie aizķērās viņas prātā, gatavi augt, kļūt aizvien lielāki. Atstāt pēdas.
Viņa mēģināja tos padzīt. Ne tagad, ne tagad! Par vēlu… Man jāpaliek divpadsmitajā gadsimtā… Divpadsmitajā gadsimtā nebija nekādu psihiatru. Tolaik tika dedzinātas raganas, kuras jaucās pa citu prātiem. Tolaik ticēja vienīgi Dievam. Ticība bija tik stipra, ka svētais Elojs nocirta savam zirgam kāju, lai varētu to labāk apkalt, un lūdza Dievu, lai tas šo kāju atkal steigšus pieaudzē klāt. Zirgs noasiņoja un nomira, un svētais Elojs par to ļoti izbrīnījās!
Un viņa atsāka, cītīgi un kārtīgi, kā skaitīdama reizināšanas tabulu:
“Divpadsmitais gadsimts bija laiks, kad tika celtas katedrāles, slimnīcas, universitātes… Tieši divpadsmitajā gadsimtā sāka veidoties jauno augstāko aprindu pazīmes. Pilsētās, kurās norisinājās progress, sīkpilsoņi vēlējās, lai viņu dēli prastu lasīt un rēķināt tāpat kā valdnieka galminieki, radās aizvien lielāka vajadzība pēc profesionāļiem rakstības, rēķināšanas, arhīva glabāšanas jomā… Jauniem, dižciltīgiem vīriešiem – un dažreiz arī kādai jaunai meitenei – vajadzēja apgūt gramatiku, retoriku, loģiku, aritmētiku, ģeometriju, astronomiju un mūziku… Tika mācīta arī latīņu valoda… skolotāji bija pieaugušie, kuriem tika maksāta arī alga. Jo prasmīgāki viņi bija, jo lielāka viņu alga, un starp skolotājiem veidojās nežēlīga konkurence, jo viņiem tika maksāts saskaņā ar sasniegumiem. Visģeniālākie, tādi kā Abelārs, piesaistīja ļaužu pūļus un izpelnījās savu kolēģu skaudību. Tieši divpadsmitajā gadsimtā ir radies sakāmvārds “Dievs ir radījis skolotājus, bet Sātans – kolēģus”.”
Viņa bija gatava stāties profesoru un viņu kolēģu priekšā.
Viņa izvēlējās plisētus svārkus, kas sniedzās pāri celim, sasēja matus ar melnu lakatiņu, lai mazinātu savu pievilcību, kļūtu garlaicīga kā gramatikas traktāts. “Dievs ir radījis skolotājus, bet Sātans – kolēģus.” Savā lietā par “Tik pazemīgu karalieni” viņa nebija minējusi ne vārda. Viņa zināja, ka kolēģi nepriecājas par šādu pacelšanos virs savas kārtas un tik lieliem panākumiem. Par viņu sačukstējās aiz muguras, izsmēja, sauca viņas grāmatu par lubu literatūru… Bija tādi, kuri apgalvoja, ka tā esot vulgaritāte visaugstākajā pakāpē. Šī iemesla dēļ viņa savu grāmatu nepieminēja. Padarīdama sevi neievērojamu. Nebilzdama ne vārda. Lai tikai neizceltos…
No dokumentu kaudzes bija izslīdējusi zila mape. Žozefīne uzsita pa tās malu, lai iebīdītu mapi atpakaļ vietā. Kad tas neizdevās, viņa mapi uzmanīgi izvilka. Tā bija nodaļa par krāsām un to nozīmi viduslaikos. Krāsas un to nozīme mājās, laulībās, bērēs, par godu mājasmātei rīkotās viesībās. Es to uz labu laimi atšķiršu un vēlreiz pārlasīšu, viņa sev sacīja. Nē, nē! Nevajag, es to visu jau tāpat zinu no galvas. Viņa atvēra mapi pie ieraksta par varavīksni. Viduslaikos to sauca par iris. No latīņu vārda iris, iridis, kas bija aizgūts no grieķu vārda Iris, Iridos, ar kuru apzīmēja dievu vēstnesi, varavīksnes iemiesojumu.
Nemiera pārņemta, viņa atkal nolika mapi.
Varbūt Irisai bērnībā bija darīts pāri…
Šī ideja atgriezās, pazibēja gan te, gan tur, modināja domas par visām sāpēm, ko viņai pašai bija nācies pārciest, par sāpēm, kas, viņasprāt, Irisai bija pagājušas garām.
Bet varbūt tās bija skārušas arī Irisu?
Varbūt viņa beigās bija sākusi uzskatīt sevi par priekšmetu, ar kuru citi var izrīkoties pēc sava prāta, varbūt viņu bija kveldējis mežonīgs prieks, dāvājot sevi vīrietim, kurš… pret viņu izturējās varmācīgi. Lika sev pieķerties. Deva pavēles.
Irisas dienasgrāmatā bija minēts šis dīvainais prieks, šī baudīšana. Tur bija stāstīts par dienām un naktīm, kad viņa bija kļuvusi par salauztu rotaļlietu… mēmu… lelli…
Tātad arī Irisa? Irisa, tāpat kā es… Mēs abas esam bijušas rotaļlietas.
Viņa padzina šo domu no prāta.
Nē! Nē! Irisa nav bijusi nekāda rotaļlieta. Irisa bija pārliecināta par sevi. Irisa bija brīnišķīga, stipra, skaista. Toties viņa, Žozefīne, jaunākā, nedrošākā, tā, kura bija gatava raudāt par katru nieku, tā, kurai vienmēr bija bail kādu apgrūtināt, bail tikt izsmietai, kaut kā izcelties…
Viņai, nevis Irisai.
Viņa aizvēra durvis aiz sevis.
Sameklēja metro karti mazajā, oranžajā plīša maciņā, ko Zoē viņai bija uzdāvinājusi Mātes dienā.
Iekāpa metro vagonā.
Cieši turēdama rokās savu septiņus kilogramus smago darbu.
Tomēr klusā balss nerimās. Un ja nu viņām abām bērnībā tiešām kāds bija darījis pāri? Kaut vai māte. Anriete Grobza, dzimusi Plisonjē.
Zvaigznes laukuma pieturā viņa pārsēdās sestās līnijas vilcienā.
Paskatījās