Iepriekšējā vakarā viņi dzīvojamajā istabā sēdēja visi trīs. Logi bija vaļā, vējš uzvēdīja smiltsērkšķu smaržu, savā traukā mazgājās putni, Toms spēlēja mutes harmonikas, un Adrians viņu pavadīja ar ģitāru. Viņa šuva un klausījās. Un aizvēra acis, lai ilgāk saglabātu laimes sajūtu.
– Tu esi laimīga, es dzirdu, – Adrians sacīja, pat nepagriezdamies atpakaļ.
– Tev taisnība, – viņa smaidīdama atbildēja.
Aiziedams Adrians atstāj savu ģitāru Toma istabā. Ejot gulēt, Toms ņem ģitāru un mutes harmonikas sev līdzi gultā. Drīz vien viņam tur būs vesels orķestris.
Viņa aptur automašīnu līdzās Tomam.
– Sveiks.
– Kaut kas ir atgadījies.
Stella jūt, ka viņai sastingst sirds.
– Kas?
– Vai tad tev neviens nav zvanījis?
Ieiedama auditorijā, viņa bija telefonu izslēgusi un pēc tam aizmirsusi to atkal ieslēgt.
– Mans telefons bija izslēgts.
– Tas nebija prātīgi darīts.
– Runā, Tom, runā!
Stella ar kreiso roku uzsit pa durvīm.
– Suzona negrib neko stāstīt. Viņa jau stundu raud virtuvē.
Pārslēgusi pirmo ātrumu, viņa vēl izdzird, kā Toms nosauc pakaļ: man vienreiz ir apriebies! Apriebies! Dari taču kaut ko, nolādēts!
– Kā tev sviežas, vecīt?
– Labi. Un tev?
– Tāpat.
Milans labu brīdi klusē. Viņš virpina pirkstos paša tīto cigareti. Viņa pirksti ir resni un neveikli, to gali ir plakani, it kā tos kāds būtu apstrādājis ar veseri. Viņam vairs nav nagu, tikai miesas pauguriņi, melni no netīrumiem, zemes un metāllūžņu skaidām. Viņa skatiens ir pievērsts četrstūrainajam vēdlodziņam. Viņš ir apmeties vienā istabā ar Adrianu, kāda Kolenkūras ielas nama sestā stāva dzīvoklī bez lifta. Viņi dzīvo šaurībā, uzmanīgi aprēķinādami katru savu kustību. Desmit kvadrātmetru telpa, uz grīdas divi matrači, elektriskā plītiņa, mazs ledusskapis, duša. Tualete atrodas kāpņu laukumiņā.
– Mums vajadzētu visu uzkopt, – Milans paziņo, – logs ir pavisam netīrs. Man nepatīk. Tas man uzdzen skumjas.
Adrians noliek somu un atkrīt uz sava matrača. Pie sienas viņš ir saspraudis Stellas fotogrāfijas, viņš apgalvo, ka tā ir Tilda Svintone, aktrise, no kuras viņš jūk vai prātā. Milanam labāk patīk Monika Beluči. Man patīk sievietes, kurām ir kārtīga miesa uz kauliem, bet tā tava Tilda ir pavisam izbadējusies.
– Vai gribi kafiju? – viņš noprasa.
– Labprāt, – Adrians atsaka.
Milanam pat nav jāpieceļas. Viņš nemēdz izdarīt liekas kustības. Viņš ir mūrnieks. Vienmēr tikai noliekties, satvert ķieģeli, iztaisnoties, nolikt ķieģeli vietā. Četras kustības, no kurām sāp mugura. Brīvajos brīžos viņš izstaipās, pakarājas pie stieņa, kas iestiprināts starp durvju stenderēm, vai arī nesteidzīgi atguļas uz grīdas un ar plati atvērtām acīm skatās griestos.
– Kā paviesojies?
– Viss beidzās pārāk ātri.
Milans nezina, kurp Adrians dodas. Viņš noprot, ka runa ir par kādu sievieti. Kādu dienu viņš no Adriana jakas noņēma gaišu matu un aplūkoja gaismā. Viņš nav uzdevis nevienu jautājumu. Viņš gaida, kad Adrians pats visu pastāstīs.
Adrians nav bildis ne vārda.
– Bija atnākusi Vanesa, viņa tevi meklēja.
Adrians neatbild.
– Tev vajadzētu viņai pateikt, ka esi aizņemts, citādi viņa tevi nekad neliks mierā.
– Gan jau viņa beigās pati visu sapratīs.
– Uz to tu vari nepaļauties! Viņa tevi meklē.
– Tev pašam vajadzētu viņai pievērsties.
Milans pieceļas, piepilda tējkannu ar ūdeni, lai uzvārītu kafiju. Ar piedurkni noslauka loga rūti.
– Es viņas acīs esmu tikpat caurspīdīgs kā stikls! – viņš iesmejas. – Viņa dzīvo pasakā, kurā tu esi viņas skaistais princis.
Ūdens sāk vārīties, Milans paņem Nescafe trauku, ieber katrā tasē pa divām karotēm kafijas, pielej karsto ūdeni, visu apmaisa un iedod vienu tasi Adrianam.
– Pirmkārt, kāpēc tu esi tik noslēpumains?
– Es esmu nevis noslēpumains, bet gan diskrēts, – Adrians atbild. – Man nepatīk runāt par savu privāto dzīvi.
– Pat ar mani?
Adrians neatbild. Viņš pieliek tasi pie lūpām, atraujas un saviebjas. Dzēriens ir pārāk karsts.
– Tu man neuzticies?
Milana balss skan mazliet saspringti. Var manīt vieglu pārmetumu. Adrians zina, ka viņa klusēšana ir aizvainojoša, tomēr tas ir kaut kas stiprāks par viņu, viņš nespēj nevienam uzticēties. Tikai Edmonam Kurtuā, kurš zina viņa Parīzes adresi.
– Vai tu esi traks? – viņš atcērt.
– Tātad tas ir tikai tāds ieradums, – Milans secina.
– Jā, tā varētu sacīt. Ieradums.
– Bēdīgi.
Vajag nekavējoties apslāpēt šo iespējamo strīdu.
– Mēs taču tāpat labi sadzīvojam, – Adrians aizrāda.
– Tikai tu man neko nestāsti.
– Man labāk patīk paturēt visu pie sevis. Es gribētu, lai tas būtu noslēpums.
– Viņa ir precējusies?
– Jā, tieši tā.
Viņa ir precējusies ar nelaimi, Adrians nodomā. Un es gribu viņu izglābt. Milanam ir dokumenti. Viņam ne no kā nav jābaidās. Viņš apmeties šajā mazītiņajā dzīvoklītī tikai tāpēc, ka viņam nav naudas, lai apmestos citur. Viņš negrib dzīvot priekšpilsētā. Es gribu redzēt Eifeļa torni, viņš saka, es par to sapņoju, kad biju vēl bērns un dzīvoju Permā, man tas nozīmēja brīvību. Perma atrodas četrsimt kilometru attālumā uz ziemeļiem no Aramilas. Savulaik viņi ir dzīvojuši vienā Krievijas apgabalā.
– Vai viņai patika tā Nīla Janga dziesma?
Adrians pasmaida. Viņš ir nomierinājies, jo Milans ir sācis runāt par kaut ko citu.
– Jā.
– Gribi, es tev iemācīšu vēl kādu?
– Labprāt.
– Tu nu gan varētu nākt pie prāta! Precēta sieviete!
Milans nogroza galvu. Kaut ko tādu viņš tiešām nespēj saprast. Parīzes ielas ir pilnas ar brīvām sievietēm. Kāda joda pēc viņam vajadzīga precēta sieva?
Adrians aizver acis.
Viņš