Oktāvijai un Čačai, abām manām tik uzmanīgajām lasītājām, Nadīnei, Dominikai, Sārai, Korīnai, Sofijai, Glorijai, Paskālei, Beatrisei, Melisai, Natālijai, Silvijai, Marinai, Virdžīnijai, Karolai, Magdai, Lilo, Lisei, Marī, divām chicas ar alta vijoli!
IKVIENS SAVĀ TUMSĀ TIECAS PĒC GAISMAS.
Sēdēdama pie sarkanā Kangoo stūres, viņa noskatās, kā garām aizšaujas Burgundijas uzkalni, tilti, ciemi. Pazib kāda pazīstama lauku saimniecība, dīķis, vēja šūpota, balta sēta. Pie Morē uzņēmuma saritinājies guļ svītrains kaķis.
Viņa varētu vadīt automašīnu, pat neatvērdama acis. Šo ceļu viņa zina no galvas. Viņa regulāri brauc uz Lionu. Viņa palūdz, lai Žoržs viņai aizdod savu auto. Un palūdz Žilī brīvu dienu. Viņa neko nepaskaidro.
– Atrēķini šo laiku no mana atvaļinājuma.
Žilī atbild: neraizējies. Žoržs pasniedz viņai atslēgas. Tā, it kā abi zinātu, ka viņai jānokārto kāds rēķins. Raudzīdamās uz garām slīdošo ainavu, viņa sev vaicā, kāds gan izrādīsies Lisjēns Plisonjē. Viņa skaļi izrunā:
Lisjēns Plisonjē. Mans tēvs… Lisjēns Plisonjē.
Noteikti ir jābūt arī Plisonjē kundzei, Lisjēna atraitnei. Vai viņa vēl ir dzīva? Vai viņa ir zinājusi, ka vīrs viņu krāpj?
Ja Adrians mani krāptu…
Viņa negrib par to domāt.
Viņa nezina, kur viņš dzīvo, pie kā viņš dzīvo un vai vispār strādā. Adrians viņai atnes pa naudas žūksnim, ko noglabā ziepju kārbā zem vannas istabas izlietnes. Vienmēr vienu un to pašu summu. Viņš apgalvo, ka būs labāk, ja viņa nezinās, no kurienes šī nauda uzradusies. Tad piebilst, ka reiz viņi atkal būs kopā. Arī Leonī domā, ka viņa atkal būs kopā ar Lisjēnu. Kādu dienu.
Stella aptur automašīnu pie stopzīmes. Tā ir jauna valdības iegriba – visur izvietot šādas ceļazīmes. Parasti neviens tās neievēro un turpina ceļu, izraisot avārijas. Un nāvi.
Nogaidījusi, kamēr garām pabrauks mopēds, viņa atsāk ceļu. Ir tik jocīgi atklāt ģimeni, kurā nav neviena pazīstama cilvēka. Viņa nopēta sevi atpakaļskata spogulī. Gaišie mati spurojas gaisā kā indiāņa galvasrota. No debesīm nokritusi karotāja. Adrians apgalvo, ka viņa izskatās pēc aktrises Tildas Svintones. Viņš Stellai ir rādījis aktrises fotogrāfiju kādā žurnālā. Žozefīne nemaz nav līdzīga Tildai Svintonei. Viņai piemīt neuzkrītošs, maigs, izsmalcināts valdzinājums, kas ietin viņu kā vate. Vai Žozefīne ir precējusies? Viņai nav laulības gredzena.
Stella signalizē priekšā braucošajam traktoram, lai tas pavirzītos malā un ļautu viņai to apbraukt. Viņai jāsteidzas, Toms gaida. Kopš Saldumiņa nāves viņš dusmojas bez jebkāda iemesla, stundām ilgi viens pats uzturas mežā, klusēdams paēd un liekas gulēt kopā ar savām mutes harmonikām.
Skolas direktore Nadīne apgalvo, ka viņš ir atsācis kauties.
– Tavs dēls visu laiku ir nikns, Stella, vai tu zini, kāpēc?
– Kāds ir nogalinājis viņa suni.
– Tev vajadzētu aizvest viņu pie psihoterapeita.
– Varētu domāt, ka pie psihoterapeita viņš sāks runāt! Tu viņu slikti pazīsti.
Toms ir tāds pats kā viņa. Viņš neko nestāsta. Visus savus rēķinus viņš nokārto viens pats.
– Vai tev tiešām tik bieži jādodas prom? – Suzona vaicā. – Man gribētos zināt, ar ko tu nodarbojies. Kopš tā notikuma ar Saldumiņu man visu laiku ir jābaidās, lai tikai ar tevi nekas nenotiek.
– Nē, taču, Nanij. Tur, kurp dodos, nav nekā bīstama.
– Bet ko tu īsti dari? – Es dodos izlūkos.
– Vai tad tā ir prātīga nodarbošanās?
Stella ir kā dzīvnieks, viņa dodas novērot Žozefīni no attāluma. Viņa ir iemācījusies pazīt cilvēkus. Nolasīt viņu žestus un skatienus gluži kā vārdus no lūpām. Trīcošā balsī viņa spēj saklausīt apslēptu nosodījumu, gļēvumu, melus. Viņa pamana gan drīzumā gaidāmu negodīgu uzbrukumu, gan iespējamu nodevību.
To stundu laikā, kas pavadītas ceļā, viņa var izlemt, vai vēlas uzticēties Žozefīnei Kortesai.
Arī Leonī vēlas zināt. Ko tieši? Viņai pašai tas nav īsti skaidrs.
– Cik dīvaini, – viņa saka, – ir tā, it kā es beidzot būtu atradusi savu vietu un kļuvusi īsta. Tik daudzus gadus es neko neesmu zinājusi… tas ir tik mokoši. Beigu beigās es vēl sākšu sev vaicāt, vai tikai Lisjēnu neesmu izdomājusi es pati un vai tu galu galā tomēr neesi Reja meita.
– Bet viņam nevar būt bērnu, māt! Atceries taču! Viņš ir Tukšpautis!
– Es vairs ne par ko neesmu īsti pārliecināta. Es vairs neatceros pati sevi.
– No sitieniem tu esi zaudējusi atmiņu.
– Es beidzot gribu uzzināt…
– Nesaceries par daudz, māt, varbūt tie cilvēki ir tikai žurkas.
– Vai Žozefīne Plisonjē ir līdzīga žurkai?
– Nē. Un izskatās, ka studenti viņu ļoti mīl.
– Nu, redzi! – Leonī iesaucas, lepna, ka viņai ir izdevies kaut ko pierādīt.
Viņa sāk Stellu izprašņāt: vai Žozefīne ir liela auguma, vai viņa ir slaida, vai viņa ir skaista? Vai viņai ir brilles? Kā viņa ģērbjas? Vai runājot viņa paaugstina balsi? Viņa noteikti ir ļoti gudra, ja jau strādā tādā vietā! Lisjēns teica, ka meitas dēļ nevar pamest ģimeni, ka viņam jāpaliek, lai meitu pasargātu. Viņš noteikti bija piedzīvojis kaut ko nelāgu.
Stellai gribas iesaukties “un es, vai tu mani pasargāji?”, taču viņa tikai nosaka:
– Vai viņš tev nekad nav par to stāstījis?
– Nē, izskatījās, ka viņam ir pārāk smagi par to runāt.
Tad Leonī nopūšas un nomurmina:
– Tev ir māsa, Stella. Vai tas nav brīnumaini?
Man nevajag nekādu māsu, Stella noņurd, apstādamās pie kārtējās zīmes. Man nevajag nevienu.
Lūkojoties no auditorijas tālākā gala, Žozefīne Kortesa izskatās klusa un pieticīga. Viņa nekad nepaceļ balsi. Cik var noprast, viņai pieder ļoti neglīts suns, kuru sauc par Digeklēnu.
Šodien Stella zem Žozefīnes auto logu tīrītāja palika zīmīti. Varbūt man vajadzēja uzrakstīt kaut ko citu? Izteikties skaidrāk? Mani sauc Stella, esmu jūsu pusmāsa, jūsu tēvs bija manas mātes mīļākais, nu… ne pārāk ilgi, tomēr pietiekami, lai pasaulē nāktu es. Man ļoti gribētos uzzināt… kas viņš bija par cilvēku? Vai jums ir kāda viņa fotogrāfija? Kā viņš nomira tajā trīspadsmitajā jūlijā? Viņš taču nebija vecs. Četrdesmit gadu vecumā? Pirms piecpadsmit gadiem, pametis Leonī, viņš bija vesels kā rutks. Vai jums tas šķiet normāli?
Visu labi pārdomājot, ir kļuvis skaidrs: nav normāli mirt četrdesmit gadu vecumā. Un ja nu viņu ir nositis Rejs? Tas ir muļķīgi, viņa to zina, taču iespējams ir viss. Pietiktu ar to, ja Tirkē, Žerso un Lansenī nolemtu atriebt sava vadoņa godu. Ar šādiem vārdiem vīrieši mēdz bārstīties, piespiezdami plaukstu pie krūtīm un ar elkoni balstīdamies pret bāra leti. “Atriebt godu”, “nosist kā suni”, “nokārtot rēķinus ar to nelieti”. Viņi iztukšo savas alus glāzes un dodas karā.
Viņa to visu zina no galvas.
Tā ir tikai pagātne, viņa sev saka, ieraudzījusi “Papeļu” jumta smaili, tā ir tikai pagātne… Kad domājam, ka viss jau ir aizmirsts, tā pēkšņi atgriežas un negaidot nostājas mums ceļā. Tā vēlas nokārtot rēķinus un uzdot jautājumus. Tā uzmetas mums par soģi. Pagātne nekad neko neaizmirst. Tā vienmēr atgriežas, nesdama sev līdzi rēķinu grāmatu. Tai nepatīk nenokārtotas lietas.
Piemēram, Violeta. Kāpēc viņa atkal ir atgriezusies Senšalānā? Pēc vecāku nāves