Viņa stāvēja uz trotuāra ar mugursomu pie kājām, juzdama, ka sirds lec vai pa muti ārā, vēl ilgi pēc puiša aizbraukšanas. Garām pabrauca autonomas pārvadātāju autobusi. Piebrauca taksometri. Beigu beigās Lūsija palūkojās uz Pandas atstāto aploksni. Viņa pabāza pirkstu zem līmējuma, atvēra to un izņēma ārā aploksnes saturu.
Viņas autovadītājas apliecība. Viņas kredītkartes. Un norādījumi, kā nokļūt līdz drošības postenim lidostā, kur kāds gaidīs, lai nodrošinātu viņas atgriešanos Kolumbijas pavalstī. Lūsija uzlūkoja pierādījumus par vecāku brīnumaino, nomācošo mīlestību. Viņa bija zinājusi, ka vecāki varēs viņu atrast, ja vien vēlēsies. Tagad Lūsija saprata, kāpēc viņi nebija to darījuši. Viņi no paša sākuma bija skaidri zinājuši, kur viņa ir. Viņi bija nolīguši miesassargu.
Divas nedēļas, Lūsij.
Viņai būtu vajadzējis saprast, ka viņi to izdarīs. Gadu gaitā bija notikuši tikai nedaudzi incidenti, kad cilvēki bija kļuvuši agresīvi… Pāris draudu vēstules… Reiz viņa bija tikusi pagrūsta – nekā nopietna, taču ar to pietika, lai vecāki satrauktos. Kad Lūsija bija zaudējusi drošības dienesta apsardzi, vecāki nebija pievērsuši uzmanību viņas iebildumiem un nolīguši privātu apsardzes firmu lieliem pasākumiem, kuru laikā viņa varētu kļūt par mērķi. Vai Lūsija tiešām bija domājusi, ka vecāki atstās viņu neapsargātu tik plaši atspoguļota pasākuma laikā kā kāzas? Pandu jau no paša sākuma bija nolīguši Lūsijas vecāki. Tas bija īstermiņa kontrakts, kuru viņi bija pagarinājuši līdz divām nedēļām, kad viņa bija aizbēgusi. Divas nedēļas. Ar šo laiku pietika, lai ļaunākā publicitāte noplaktu un interese par Lūsijas fizisko labklājību atslābtu. Divas nedēļas. Un laiks bija beidzies.
Lūsija paņēma savas mantas, pārvilka pār acīm cepuri, uzlika saulesbrilles un devās uz lidostas termināli. Lai viņa tiek pie brīvības, kas viņai ir vajadzīga, viņa iztēlojās vecākus sakām Pandam. Tikai uzmaniet, lai viņa būtu drošībā.
Tagad Lūsija saskatīja to, ko viņai būtu vajadzējis aptvert jau pašā sākumā, kad puisis bija tik pakalpīgi parādījies sānieliņā. Viņš nekad neatstāja viņu vienu. Ne reizes viņš nebija devies izbraucienā ar laivu viens pats. Viņš bija sekojis tai katru reizi, kad abi iegāja veikalā, un restorānos bija kavējies pie durvīm, kad Lūsija iznāca no dāmistabas. Runājot par moteļiem… Viņš bija uzstājis uz vienu istabu, jo tā varēja Lūsiju uzmanīt. Un, cenšoties viņu iebiedēt un aizsūtīt uz mājām, Panda tikai bija darījis savu darbu. Ņemot vērā privāta drošībnieka izmaksas, viņš droši vien bija pamatīgi uzjautrinājies par Lūsijas piedāvājumu maksāt viņam tūkstoš dolārus.
Viņa apstājās pie soliņa termināļa iekšpusē un juta, kā domas iegūst rūgtu piegaršu. Bez kādām pūlēm Panda vakar vakarā bija ticis pie lieliskas prēmijas. Varbūt sekss bija pakalpojums, kuru viņš allaž piedāvāja sievieškārtas klientēm, kāds papildu nieciņš, pēc kura viņu atcerēties.
Ja viņa drīz nedosies uz drošības posteni, kāds nāks viņu meklēt. Varbūt viņu meklēja jau tagad. Un tomēr Lūsija neizkustējās no vietas. Atmiņas par pēdējo skūpstu nedeva viņai mieru, tāpat kā satrauktās izjūtas, kuras viņa bija manījusi puiša skatienā. Viņai būtu gribējies tagad sajust vienīgi niknumu, nevis nedrošību. Kāpēc viņš bija izskatījies tik satraukts? Tik viegli ievainojams? Kāpēc viņa bija saskatījusi kādu sarežģītāku izjūtu kokteili par iekāri?
Tā bija vien ēnu spēle.
Lūsija domāja par to, kā Panda bija saņēmis plaukstās viņas seju un noskūpstījis viņu. Par viņa maigumu…
Tā bija pašas radīta ilūzija. Viņa neko nezināja par šo puisi.
Tad kāpēc Lūsija jutās tā, it kā zinātu visu?
Viņam būtu vajadzējis atklāt patiesību. Neatkarīgi no viņa vienošanās ar Lūsijas ģimeni, Pandam būtu vajadzējis dalīties ar viņu. Taču tad viņam vajadzētu kļūt tiešam, un uz to viņš nebija spējīgs.
Taču nupat, abiem stāvot uz ceļa, Panda bija pavēstījis patiesību ar acu skatienu. Šis pēdējais skūpsts liecināja par to, ka divas pagājušās nedēļas viņam nozīmē ko vairāk par algas čeku.
Lūsija paķēra savu mugursomu un izgāja ārā pa termināļa durvīm tieši tāpat, kā bija izgājusi no baznīcas.
Pēc pusstundas viņa atstāja Memfisu īrētā Nissan Sentra. Autonomas darbinieks nebija atpazinis Lūsijas vārdu, kad viņa tam pasniedza vadītāja apliecību, taču viņš tik tikko mācēja apieties ar datoru, un viņa nevarēja paļauties uz to, ka arī nākamreiz smaidīs tāda pati veiksme.
Lūsija paraudzījās uz karti, kas bija izklāta uz sēdekļa. Virs tās atradās telefons, no kura viņa nupat bija nosūtījusi īsziņu savai ģimenei.
Vēl neesmu gatava atgriezties mājās.
Sestā nodaļa
Lūsija uz nakti apmetās Hampton Inn viesnīcā Ilinoisas centrālajā daļā. Viņa reģistrējās ar izdomātu vārdu un samaksāja skaidrā naudā, ko bija izņēmusi, izmantojot aploksnē ielikto kredītkarti, kurai vecāki noteikti varēja izsekot. Nonākusi savā istabā, viņa izvilka no svārkiem neciešamo grūtnieces polsterējumu, iemeta to atkritumu urnā un izkravāja pirms dažām stundām nopirktās preces.
Doma bija ienākusi viņai prātā atpūtas vietā netālu no Kentuki robežas, kur Lūsija bija noskatījusies, kā divas gotu meitenes izkāpj no nobružāta Chevy Cavalier. Viņu tumšais grims un dīvainās frizūras iesvēla Lūsijā negaidītu, taču pazīstamu skaudību, kuru meitene atcerējās no vidusskolas laikiem, kad tādas meitenes bija gājušas viņai garām gaiteņos. Ko tad, ja…
Mets un Nīlija nekad nebija likuši Lūsijai sajusties tā, ka viņai vajadzētu ievērot augstākus standartus nekā citām meitenēm viņas vecumā, taču pat pirms incidenta tajā nelaimīgajā ballītē viņa bija to zinājusi, tāpēc bija apspiedusi savu vēlmi caurdurt degunu, valkāt dīvainas drēbes un saieties ar sliktajiem bērniem. Tolaik tā bija pareiza rīcība.
Taču nu vairs nē.
Lūsija ielūkojās instrukcijās un ķērās pie darba.
Par spīti tam, ka viņa bija vēlu aizgājusi gulēt, nākamajā rītā Lūsija pamodās agri, un viņas pakrūti žņaudza satraukums. Viņai vajadzēja griezt automašīnu otrādi un braukt mājās. Vai varbūt braukt uz rietumiem. Varbūt meklēt apskaidrību kādā no tiem mītiskajiem izbraucieniem pa agrāko sešdesmit sesto šoseju. Viņas psihe bija par vāju, lai atklātu īgna, neatšifrējama miesassarga noslēpumu. Un vai Lūsija tiešām uzskatīja, ka, izprotot viņu, varētu izprast arī sevi?
Lūsija nespēja atbildēt uz šo jautājumu, tāpēc izkāpa no gultas, ātri iegāja dušā un uzvilka nopirktās drēbes. Asiņojošā sarkanā roze, kas rotāja viņas pieguļošo melno bezpiedurkņu sporta krekliņu, lieliski nesaderējās ar īsajiem, laima zaļajiem baletsvārciņiem, kas viduklī bija sastiprināti ar melnām jostām un pāris sprādzēm. Viņa bija nomainījusi sporta kurpes pret melniem militāra stila zābakiem un uzklājusi uz nagiem pāris melnas lakas kārtas.
Taču lielākās pārmaiņas bija notikušas ar viņas matiem. Lūsija bija tos nokrāsojusi ogļmelnā krāsā. Tad, izmantojot norādījumus, kas bija uzskaitīti uz īpaša vaska kārbiņas, viņa bija izveidojusi pusduci dredu no atsevišķām matu cirtām, kuras ar aerosola krāsu nokrāsoja oranžas. Tagad viņa apvilka acis ar melnu zīmuli un iespieda degunā riņķi. Spogulī viņai pretī vērās