Lūsiju pārņēma bīstams uzbudinājums.
Panda pieskārās viņas krūtsgalam ar savu neskūto zodu. Patīkami sāpīgā sajūta lika Lūsijai noelsties. Viņš to atkārtoja. Meitene locījās zem viņa svara, padarot sevi atklātu un vieglāk ievainojamu.
– Es cerēju uz ilgāku priekšspēli, – Panda ar zobiem atplēsa prezervatīva paciņu, – bet, ja tu tā vēlies…
Lūsija nebija iedomājusies, ka prezervatīvu var uzvilkt tik ātri. Panda atkal sagūstīja viņas locītavas. Ar vienu spēcīgu grūdienu viņš jau atradās iekšā.
Lūsija noelsās. Viņas kājas pavērās. Puisis nedeva viņai laiku piemēroties sev, pirms sākt kustēties. Viņš neizrādīja nekādu maigumu. Tās bija tikai spēcīgas, dziļas kustības, kas skāra Lūsiju līdz pašiem dziļumiem. Kustības, kas no viņas neprasīja neko citu kā vien pakļaušanos, kuru viņai nenāca ne prātā piedāvāt. Viņa apvija papēžus ap viņa stilbiem. Izlocījās zem viņa. Pandas zobi nozibēja vien, viņam pasmaidot.
Pēc kāda brīža viņam uz pieres parādījās sviedri, tomēr viņš vēl aizvien turpināja. Viņš negrasījās padoties, kamēr to nebūs izdarījusi viņa.
Taču Lūsija nevēlējās būt pirmā. Viņa bija gatava turpināt mūžīgi. Labāk nomirt nekā ļaut Pandam uzvarēt šajā cīņā, kas tāpat kā vairums karu bija zaudējis savu sākotnējo jēgu. Puiša tumšās acis bija kļuvušas stiklainas. Viņš likās smagāks. Pāri viņas lūpām izlauzās smilksts. Tad vēl viens. Pandas tvēriens kļuva ciešāks. Lūsija apvija abas rokas viņam apkārt un iecirta nagus miesā. Viņa tam neko nebija parādā.
Un, to apzinoties, viņa atdeva tam visu.
Tieši šajā mirklī viņš zaudēja pats savu cīņu.
Viņa mugura izliecās, pleci pacēlās augšup, gurni nodrebēja. Brāzma. Zemestrīce. Plūdi.
– Gribi alu? – viņš jautāja pēc tam, neskatīdamies uz meiteni kā jau īsts neandertālietis.
– Nē. Es gribu gulēt. Viena. – Lūsija norādīja uz otru gultu, cik strupi vien spēdama.
Neizskatījās, ka viņš par to bēdātu.
No rīta Lūsiju pamodināja moteļa istabas durvju aizciršanās. Viņa ar grūtībām atvēra acis. Tur stāvēja Panda ar divām kafijas krūzēm, kuras droši vien bija dabūjis moteļa administrācijā. Būt izlaidīgai nozīmēja jaunu pieredzi, kas nākamajā rītā vairs nelikās tik aizraujoša. Lūsijai gribējās pārvilkt palagu pāri galvai un lūgt, lai Panda iet projām. Viņa atstāja palagu savā vietā un centās saņemties.
– Es gribu Starbucks kafiju.
– Pasteidzies un ģērbies. – Viņš nolika kafiju uz naktsgaldiņa.
Izlikšanās, ka pagājušās nakts nav bijis, liktu Lūsijai justies vēl ļaunāk.
– Tiek uzskatīts, ka sekss uzlabo garastāvokli. Kas noticis ar tevi?
– Reālā dzīve, – viņš atcirta tikpat asi kā viņa dienu vecie bārdas rugāji. – Gaidīšu tevi ārā.
Te nu bija omulīga papļāpāšana, bet kāda gan tam nozīme? Lūsija bija pārrāvusi vēl vienu posmu, iespējams, pēdējo ķēdē, kas saistīja viņu ar Tedu. Viņš vairs nebija pēdējais vīrietis, ar kuru viņa pārgulējusi.
Panda nepacietīgi mīņājās līdzās motociklam ar ķiveri vienā rokā un kafijas krūzi otrā, kad Lūsija iznāca no moteļa istabas. Pagājušās nakts vētra bija samitrinājusi gaisu, taču viņa šaubījās, vai tas ir iemesls, kāpēc Panda izskatās pēc bumbas ar laika degli. Centieni uzburt visu savu agrāko četrpadsmitgadīgas meitenes – četrpadsmitgadīgas nevainīgas meitenes – nekaunību un drosmi šajā gadījumā bija bezjēdzīgi, bet kā būtu ar Odzi, viņas skarbo alter ego? Lūsija piemiedza acis.
– Tikai mieru, džekiņ.
Ak mans dievs! Vai viņa tiešām bija tā pateikusi?
Panda saviebās un iemeta savu glāzi pārpildītajā atkritumu urnā.
– Ir pagājušas divas nedēļas, Lūsij. Laiks beidzas.
– Man nē, saldumiņ. Es tikai tagad esmu sākusi.
Lūsija bija izsitusi Pandu no līdzsvara gandrīz tikpat lielā mērā kā sevi pašu.
– Lai ko arī tu domātu par turpinājumu, – viņš noteica, nikni pablenzdams uz meiteni, – labāk met tādas domas ārā no galvas.
Lūsija paķēra viņa ķiveri.
– Varbūt tu gribi te stāvēt un visu dienu pļāpāt, bet es gribu braukt.
Kamēr viņa lika galvā ķiveri, puisis nomurmināja kaut ko nesaprotamu, un tad viņi devās ceļā. Nevajadzēja ilgu laiku, lai šķērsotu Arkanzasas robežu un nonāktu Memfisas tuvumā. Līdz pat vakardienai Panda bija turējies tālāk no šosejām, taču ne šodien. Viņš pašāvās garām norādei uz Greislendu, mainīja joslas un uzbrauca uz nākamās šosejas. Pēc neilga laika viņš nobrauca no tās. Triumfs, kuru Lūsija bija sajutusi pēc saviem drosmes uzplūdiem, noplaka, kad viņa ieraudzīja norādi:
Viņa saspieda Pandas sānus un iesaucās: – Uz kurieni tu brauci?
Viņš neatbildēja.
Taču Lūsija to zināja, un nodevība bija tik liela, ka viņa nespēja to aptvert.
Viņš piebrauca pie izlidošanas zonas un apstājās starp diviem džipiem.
– Ceļa gals.
Viņš to pateica tā, it kā tam nebūtu nozīmes, it kā viņa varētu nolēkt nost, paspiest puiša plaukstu un aizlidot. Kad Lūsija nekustējās, viņš pārņēma vadību. Panda saķēra viņu aiz rokas, un nākamajā mirklī viņi abi stāvēja pie motocikla.
– Tev pienācis laiks atgriezties mājās. – Viņš atsprādzēja Lūsijas ķiveri, noņēma to un novietoja uz motocikla.
Lūsijas plaušas zaudēja gaisu. Tā bija juties Teds. Negaidīti pārsteigts un piekrāpts.
– Tas jāizlemj man, – viņa sacīja.
Tā vietā, lai atbildētu, Panda noņēma maisu ar viņas mantām un novietoja to uz ietves. Viņš iebāza roku sedlu somā, izņēma aploksni un iespieda to meitenei rokās.
– Viss, kas tev vajadzīgs, atrodas tur.
Lūsija blenza uz viņu.
– Ir pagājušas divas nedēļas, Lūsij. Divas nedēļas. Vai tu saproti, ko es saku? Mani gaida cits darbs.
Viņa nespēja saprast, ko viņš saka.
Panda stāvēja viņas priekšā. Attālinājies. Vienaldzīgs. Varbūt mazliet garlaikots. Viņa bija tikai kārtējā sieviete. Kārtējais sievietes ķermenis. Cits darbs…
“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”
Un tad kaut kas mainījās. Starp tumšajām uzacīm iegūla sīka rieva. Viņa plakstiņi noslīga lejup, un, kad viņš atkal pacēla skatienu, Lūsija ieraudzīja visu, ko vīrietis, kuru pazina kā Pandu, bija tik ļoti centies noslēpt. Viņa ieraudzīja inteliģenci, kuru viņš bija tik pamatīgi nomaskējis. Viņa ieraudzīja sāpes un šaubas, varbūt nožēlu. Un viņa ieraudzīja dvēselisku badu, kam nebija nekāda sakara ar piedauzīgajiem sporta krekliem un neķītrajām buferu uzlīmēm.
Viņš viegli papurināja galvu, itin kā gribēdams aizslaucīt