Reičela uzmeta vēl vienu skatienu sarakstam – interesi uzkurināja minējumi par viņai domāto dāvanu. Pie velna, Reičela nosprieda, pastiepusi roku pēc papīra lapiņas, – tas bija tikai veikalu, nevis dāvanu saraksts. Kas gan tur ļauns?
Viņa nepaguva ne attapties, kad jau bija paņēmusi sarakstu rokā, un noklikstēja lampas slēdzis. Pietika ar vienu skatienu, lai atklātu, ka viņas vārda sarakstā nav. Arī rūpīgāka pārlasīšana apliecināja to pašu. Saraukusi pieri, Reičela nolika lapiņu.
Un tad viņa saprata. Nudien, kas viņai uznācis? Protams, ka Reičelas vārds sarakstā netika iekļauts. Jo Gērijs taču skaidri zināja, ko dāvinās viņai Ziemassvētkos – tad kāpēc tas vēl būtu jāpieraksta?
Tā nospriedusi, Reičela piepildīja glāzi otrreiz un ievērojami dāsnāk nekā pirmajā reizē. Galu galā kas tur ļauns – ja jau viņa Ņujorkas viesnīcā sagaida Ziemassvētkus gluži viena un raižu nomākta.
Palīdusi zem segas, Reičela saudzīgi citu pēc citas nometa līdzās gultai visas Gērijam sarūpētās dāvanas. Vispirms uz grīdas noplivinājās seksīgais peņuārs, tad nobūkšķēja smaga kārba, kurā atradās no ādas šūtas motobraucējiem domātas bikses, bet pēdējais noplakšķēja amatnieka darināts kabatas portfelis, ko greznoja Gērija iniciāļi. Un gluži neizbēgami prātā atkal sāka rosīties minējumi par to, kādu dāvanu draugs sagādājis viņai.
Reičelas skatiens pievērsās iepirkumu maisiņu kaudzei, kas atradās nedaudzu soļu attālumā no gultas. Vienā no tiem neattīta gaidīja viņas dāvana.
Reičela zināja, ka dāvanu Gērijs pircis šodien, jo bija jau iepriekš pārmeklējusi istabu un ielūkojusies viņa tukšajā ceļasomā. Protams, tas bija muļķīgi, un viņa niknojās uz sevi par šādu bērnišķību, tomēr nespēja pārvarēt kārdinājumu.
– Nē, es negrasos rakņāties viņa mantās, – jaunā sieviete skaļi noteica, tad paķēra televizora tālvadības pulti un ņēmās pārslēgt televīzijas kanālus. Cinemax, MoreMAX, Pay-PerView… Viens otrs raidījumu nosaukums šķita visai intriģējošs. – Ārprāts, kurš gan Ziemassvētku vakarā skatās seksfilmas? – viņa retoriski pavaicāja un turpināja klikšķināt tālvadības pulti, līdz uzgāja filmu “Šī brīnišķīgā dzīve”, kas bija jau pusē.
Lieliski.
Kad Džordžs saklausīja zvanu skaņas un sāka noticēt savai laimei, Reičelai vienā rokā atradās tukšā vīna pudele, otrā – Gērija saraksts. Asaru slacītu seju (tās plūda ikreiz, kad viņa skatījās šo filmu) Reičela atmeta svārstīšanos, apsēdās uz dīvāna un ņēmās šķirot iepirkumu maisiņus atbilstoši veikalu nosaukumiem un apdāvināmo vārdiem.
Kad viņa bija tikusi līdz saraksta beigām, atlika tikai viena iepirkumu soma no Bergdorf Goodman, kurā atradās vīriešu apģērbs un pēc skata visai dārgas aproču pogas (iespējams, domātas Gērija brālim), kā arī vēl viens neliels, bet brīnumaini pazīstams zils dāvanu maisiņš.
– Ak Dievs… Tiffany! – Reičela skaļi izsaucās. Sirdij skaļi pukstot, viņa vēl un vēlreiz pārbaudīja sarakstu. Nekā.
Vai tiešām tas domāts viņai? Vai Gērijs patiešām nopircis viņai dāvanu no Tiffany?
Tā tam jābūt!
Reičelas acis iedzirkstījās spožāk par lampiņu virtenēm ielās. Viņa pavērās pulkstenī un skaļi norija siekalas.
Ziemassvētki taču jau bija klāt, vai ne? Aizturētu elpu viņa ielūkojās dāvanu maisiņā.
Un ieraudzīja tur visā pasaulē slaveno zilo kārbiņu.
4. nodaļa
Nespēdams nogulēt ne mirkli ilgāk, Ītans piecēlās rītausmā un nostājās pie loga, lai pavērotu austošo sauli, kas apmirdzēja Centrālparku un ēkas ap to. Taisnību sakot, kopš Deizija bija pietiekami veca, lai sajūsminātos par šo īpašo rītu, pirmā vienmēr uzmodās viņa. Tikai ne šajā reizē. Retām pārslām sniga sniegs, un Ītans vērās laukā, malkojot svaigi pagatavotu kafiju; viesnīcas Plaza numuri bija aprīkoti ar visu nepieciešamo. Šis bija nevainojami skaists Ziemassvētku rīts, tomēr Ītans nespēja novaldīt žāvas, jo visu nakti bija miegā nemierīgi grozījies un mētājies pa gultu.
Viņš atkal domāja par Deizijas māti un viegli pasmaidīja, kad kafijas aromāts uz brīdi aizvedināja viņu pagātnē. Džeina nebija sajūsmā par šo vīra paradumu un allaž uzstāja – ja jau viņam vispār esot jādzer kafija, vajagot izvēlēties organiski audzētu vai nekādu. Protams, Deizija vienmēr baudīja no organiskiem produktiem gatavotu mājas ēdienu. Džeina bija apbrīnojama māte, un viņas pūliņu dēļ Ītanam tagad auga tik veselīgs un laimīgs bērns.
Laimīgs? Šis vārds pārrāva pārdomu virkni. Protams, Deizija bija uzskatāma par laimīgu bērnu, tomēr Ītanam joprojām šķita, ka viņai pietrūkst pārāk daudz kā tāda, ko viņš nespēj sniegt. Pirksti izbrauca cauri biezajiem, brūnajiem matiem, bet plaksti mazliet noslīga, kad Ītana domas pievērsās trim vientulībā pavadītiem gadiem un neskaitāmiem vakariem, kad viņš bija sēdējis līdzās Deizijas gultiņai, apskāvis un mierinājis meitu, līdz bērns visbeidzot spēja aizmigt; tādos brīžos mazā allaž bija sūrojusies, cik ļoti ilgojas pēc mammas. Ar laiku tie atkārtojās aizvien retāk, tomēr Ītans kvēli alka vēlreiz nodibināt pilnvērtīgu ģimeni.
Visvairāk tas nāktu par labu Deizijai, tomēr jāatceras tas, ka viņš patiešām mīlēja Vanesu. Tiesa, sākumā Ītans svārstījās, bet pēdējā gada laikā viņi bija satuvinājušies pa īstam, un tagad kļuva skaidrs, ka Vanesa ir tas cilvēks, kas spēs bagātināt tēva un meitas eksistenci ar īstas ģimenes sajūtu.
Viņi bija iepazinušies grāmatu izstādē – ne vairāk, ne mazāk. Ītana labs draugs un agrākais universitātes kolēģis tagad bija ārkārtīgi veiksmīgs un augstu vērtēts romānu rakstnieks. Aptuveni pirms gada Braiens ar lielām pūlēm bija pārliecinājis Ītanu, ka viņš drīkst doties uz Frankfurti un trīs dienas atstāt Deiziju vecvecāku gādībā, neriskējot izpelnīties pavirša un nevērīga tēva slavu.
– Draugs, tas galvenokārt ieplānots kā biznesa brauciens, – Braiens skaidroja. – Šajā reizē būs runa par manu grāmatu, bet nākamgad tā varētu būt tavējā. Varbūt šis brauciens iedvesmos tevi visbeidzot pakustināt pakaļu un ķerties pie Dižā Angļu Romāna sacerēšanas, – viņš pazobojās par Ītana godkārīgajiem sapņiem. – Ne tik diža kā manējie, tomēr esmu pārliecināts, ka Bukera prēmijas nominantu sarakstā pietiks vietas mums abiem.
Tur Ītanam neatradās ko iebilst (tas ir, ja runā par iecerētā brauciena ieganstu, jo viņš neloloja ne mazākās ilūzijas nokļūt kaut vai tuvumā jebkuras godalgas nominantu sarakstam, par Bukera prēmiju nemaz nerunājot), un viņš galu galā izlēma braukt.
Un gadatirgus otrajā dienā ieraudzīja Vanesu – ne klasiski skaistu, tomēr iznesīgu un nevainojami koptu gaišmati, kas pati pienāca klāt abiem draugiem.
Kopā ar Braienu klīstot pa izstādi, Ītans jau vairākkārt bija uztvēris nepazīstamās skatienu un manīja, ka viņu intriģē šīs sievietes rāmā nosvērtība. Sākumā radās iespaids, ka te varētu būt runa par vienu no daudzajām Braiena literārajām “grūpijām”, viņa daiļrades kvēlām cienītājām, tomēr pieklājīgā saruna apliecināja, ka viņa un Braiens jau agrāk tikušies ar izdevējdarbību saistītos pasākumos. Kā izrādījās, arī viņa darbojās grāmatu izdošanas jomā un bija vecākā redaktore lielākajā Londonas izdevniecībā. Ītans nepaguva ne attapties, kad viņi jau trijatā ieturēja lenču. Sarunā atklājās, ka Vanesa dzīvo Tedingtonas apkaimē netālu no Ričmondas, kur mitinājās arī