Protams, tāds jau Gērijs bija – hronisks kavētājs, kas mūždien pārkāpj visas atļautās robežas. Lielākoties šī īpašība aizkustināja, bet šoreiz, Ziemassvētku vakarā, uzjundīja aizkaitinājumu. Jau pastiepusi roku pēc nākamā cepuma, Reičela gan satrūkās, gan izjuta atvieglojumu, kad iezvanījās viesnīcas telefons. Tikai dīvaini gan – kālab Gērijs nezvana uz viņas mobilo tālruni?
– Labvakar, te Nensija Mūra, zvanu jums no slimnīcas “Sinaja kalns”, – pavēstīja savāda balss, un Reičela acumirklī nobālēja. Slimnīca? – Vai jūs pazīstat Gēriju Noulsu?
– Jā… protams. – Sirds dauzījās krūtīs kā āmurs. – Kāpēc jūs jautājat?
– Atvainojiet, bet esmu spiesta pavēstīt nelāgus jaunumus. Diemžēl runa ir par satiksmes negadījumu, – zvanītāja apņēmīgā tonī turpināja. – Mistera Noulsa stāvoklis ir stabils, tomēr samaņu viņš vēl nav atguvis. Atradām viesnīcas istabas atslēgu un zvanījām, lai mēģinātu sameklēt kādu cietušā tuvinieku.
Tuvinieku? Ak nē, tas nozīmētu vienīgi to, ka… – Ak Dievs, – Reičela ar pūlēm izgrūda. – Kas ar viņu noticis? Esmu viņa draudzene…
– Cietušo notrieca taksometrs, tomēr ievainojumi nav pārlieku smagi, – sieviete apliecināja, un Reičela žigli izpūta neviļus aizturēto elpu. – Mēs gaidām, ka ievainotais drīz atgūs samaņu, bet jūs drīkstat ierasties pie viņa jebkurā laikā.
Sakiet, kāds ir jūsu vārds?
– Reičela. Reičela Konti. Jā, jā, protams, tūdaļ došos turp… Apmainījusi tikai kurpes – zempapēžu apavi ļāva pārvietoties ātrāk – un ietinusies siltā mētelī, Reičela uz ielas apturēja taksometru un pamanījās nokļūt līdz slimnīcai nepilnās četrdesmit piecās minūtēs, kas nudien bija iespaidīgs rezultāts, ja ņem vērā Ziemassvētku vakara blīvo satiksmi.
Aši noskaidrojusi, kur atrodas Gērija palāta, viņa ņēmās iztaujāt medmāsu, kas dežurēja netālu no tās.
– No trieciena viņam sasistas vairākas ribas, ir plēsta brūce galvā un smadzeņu satricinājums no kritiena, – medmāsa pavēstīja slimnieka kartītē atrodamo informāciju. – Piedevām vēl izmežģīta potīte. Acīmredzot atradies kāds “žēlsirdīgais samarietis”, kas piesteidzies palīgā, aizturējis pūli, mazliet noslaucījis cietušajam asinis un parūpējies, lai kāds plēsoņa neaizstiepj projām jūsu drauga iepirkumu maisiņus. Tie ir tur. – Viņa norādīja uz krāsainu iepirkumu somu kaudzi krēslā pie Gērija gultas.
– Vai viņš atveseļosies? – Reičela nervozi pavaicāja.
– Viss būs kārtībā, tikai neceriet, ka viņš atžirgs līdz rītrītam. Cietušais pirms pusstundas atguva samaņu, bet mēs viņam iešļircinājām miega zāles, lai slimais nekustētos un pilnvērtīgi atpūstos. Ja vēlaties, drīkstat šeit brīdi uzkavēties, tomēr tikpat labi varat paņemt viņa iepirkumus un atgriezties viesnīcā, lai atpūstos pati. Viņam šeit būs jāpaliek dienas divas, varbūt trīs. Jā, un priecīgus jums svētkus, – medmāsa piebilda.
Par atbildi Reičela nenoteikti pamāja ar roku, jo bija noliekusies, lai maigi noskūpstītu Gēriju uz pieres un noglāstītu viņa roku.
– Apdauzītais ērms… – viņš gandrīz nesaprotami nomurdēja.
Medmāsa vaicājoši uzlūkoja Reičelu. – Viņš visu laiku murmina ko tamlīdzīgu. Vai saprotat, kas ar to domāts?
Reičela manīja, ka lūpas neviļus satrīsina smaids. – Tas tikai tāds īru izteiciens.
– Ā, saprotu. – Sieviete pamāja ar galvu, itin kā tas visu izskaidrotu. – Grūti vainot nabaga puisi. Lai jums jauks vakars.
– Pateicos, jums tāpat. – Reičela no jauna pievērsās Gērijam, lai satvertu savējā viņa plaukstu. – Nabaga puisēn, paraug, ko tu ar sevi esi izdarījis… allaž vienā steigā un skriešanā, – viņa nočukstēja, apvaldot asaras un noglāstot drauga pieri. – Ceru, tas nenotika tāpēc, ka tu pārlieku steidzies atgriezties pie manis.
Reičela pavadīja pie gultas ilgāk par stundu, mēģinot izprast Gērija ievainojumu smagumu un prātojot, vai medmāsa nav kaut ko noklusējusi. Tiesa, bez sasitumiem un brūces galvā viss pārējais šķita kārtībā, tomēr Reičela justos daudz mierīgāka, ja draugs būtu nomodā un spētu runāt.
Kad Gērijs tā arī nepakustējās, Reičela izlēma paklausīt medmāsas padomam un atgriezties viesnīcā. Bija vēla stunda, apmeklētāju laiks sen beidzies, turklāt no viņas klātbūtnes nebija nekādas jēgas, ja jau Gērijs gulēja tik dziļā zāļu izraisītā miegā. Viņa savāca daudzos pirkumus, jo šķita drošāk tos paņemt līdzi, nevis atstāt mētājamies tepat.
Kad Reičela grasījās doties projām, atsteidzās sanitārs, lai izsniegtu viņai vēl vienu maisiņu, kurā atradās Gērija drēbes un citas mantas.
Pamatīgi apkrāvusies, Reičela pagriezās, lai vēlreiz palūkotos uz savu cietušo draugu. – Es mīlu tevi, Gērij. Priecīgus Ziemassvētkus, – viņa nočukstēja un vēl brītiņu pakavējās līdzās gultai, lai pamestu slimnīcu tikai dažas minūtes pirms divpadsmitiem, kad svētku vakaru nomaina Pirmie Ziemassvētki.
– Mazliet pavēlu esat beigusi iepirkšanos, vai ne, kundze? – pajokoja taksometra vadītājs, kad Reičela iekārtojās salonā ar visiem daudzajiem maisiņiem un kārbām.
– Vēlos braukt uz… – viņa strupā tonī nosauca viesnīcas adresi, bet tūdaļ jau laipnāk piemetināja “lūdzu”, jo ne jau šis taksometra vadītājs bija sabojājis nabaga Gērijam Ziemassvētkus.
Viesnīcas istabā Reičela iezvēlās dīvānā un nometa nešļavu turpat pie kājām. Viņa jutās pārgurusi un nomākta, sirdi turpināja urdīt bažas, kaut arī bija skaidrs, ka cietušais atrodas drošās rokās.
Ielās mirgojošās Ziemassvētku lampiņu virtenes, kuru gaisma atblāzmoja logā, tagad šķita kā izsmiekls, jo Reičela spēja domāt tikai par slimnīcas gultā vārgstošo nabaga Gēriju.
Varbūt vajadzētu piezvanīt viņa mātei? Reičela nepazina misis Noulsu, abas sievietes nekad nebija tikušās, tomēr viņas numurs droši vien būs atrodams Gērija mobilajā telefonā. Reičela iekoda lūpā. Varbūt labāk nogaidīt līdz rītam, kad viņa aprunāsies ar ārstiem un uzzinās ko vairāk? Ja misis Noulsa saņems šo ziņu tagad, arī otras sievietes svētki būs raižu sagandēti, un to Reičela nevēlējās pieļaut.
Piecelties, lai ielietu sev glāzi vīna, šķita daudz labāka ideja, un to viņa arī darīja. Pēc tam nometa sarkano kleitu uz gultas, ietinās viesnīcas pūkainajos rītasvārkos (nevis seksīgajā naktskrekliņā, kas gaidīja uz Gērija spilvena) un atcerējās par slimnīcā izsniegtajām Gērija drēbēm. Viņa izlēma, ka nepieciešams pārliecināties, vai viss kārtībā.
Savādi, bet Reičelai ārkārtīgi nepatika tas, ka cietušā drēbju vīstoklis bija nevērīgi ietūcīts maisā, jo tādējādi neviļus radās iespaids, ka šo mantu īpašnieks ir miris vai tamlīdzīgi. Nē, daudz labāk būs, ja viņa visu sakārtos un liks izmazgāt drēbes, lai viss būtu sagatavots, kad Gēriju laidīs laukā no slimnīcas.
Reičela paņēma plastikāta maisu un atkal apsēdās gultā. Kad maisa saturs bija sašķirots, viņa vispirms novietoja Gērija kabatas portfeli uz kumodes. Žakete un džinsi bija netīri un asinīm notraipīti – tos vajadzēs nodot mazgāšanai. Reičela pārbaudīja ikvienu kabatu, lai ūdens neiznīcinātu čekus vai ko citu. Džinsu kabatā atradās papīra lapiņa,