– Piesargieties. – Edvardsu, šķiet, uzjautrināja meitenes plati ieplesto acu nekustīgais skatiens. Atjēgusies viņa atbrīvoja roku no vīrieša tvēriena un atkāpās, turoties pa gabalu no verandas malas.
4. nodaļa
– Jūs šeit neesat gaidīts, Edvardsa kungs. Visiem būtu labāk, ja jūs iesēstos atpakaļ ratos un pazustu.
Ar kreiso roku ielicis cigāru atpakaļ mutē, viņš brīdi klusēdams aplūkoja Džesiju un no jauna laiski atspiedās pret kolonnu. Labā roka nekustīgi nokarājās gar sāniem, un Edvardss brīžiem savilka pirkstus dūrē, it kā roka viņam traucētu. Džesija šādu vienaldzīgu attieksmi uztvēra kā apvainojumu un atkal noskaitās.
– Jūs esat izcils pieklājīgas uzvedības paraugs. Sīlija mani par to jau brīdināja. Lindsijas jaunkundz, ja runājam atklāti, man jāsaka tā: es plānoju apprecēt jūsu audžumāti. Visiem, bet jo sevišķi jums, būs labāk, ja jūs ar to samierināsieties un pārstāsiet krist histērijā.
– Es negrasos atvieglot jūsu dzīvi, bet gan to pēc iespējas vairāk sarežģīt.
Edvardss nopūtās un turpināja kūpināt cigāru. Viņš ierunājās balsī, kas bija pat pārlieku maiga.
– Jaunkundz, pēc kāzām man pār jums būs visai ievērojama vara. Ceru, ka mūsu attiecības būs vairāk vai mazāk labas, pretējā gadījumā cietēja būsiet jūs, lieciet to aiz auss.
Džesija sakoda zobus.
– Ja esat apņēmies apprecēt Sīliju, dariet to, bet vediet viņu uz savām mājām! Ģimene jāuztur vīrietim, nevis sievietei.
Viņas vārdi Edvardsu aizkaitināja. Džesija redzēja, ka viņš gandrīz nemanāmi samiedz acis. Tā bija vienīgā atklāti paustā dusmu pazīme, un viņš atsāka runāt tikpat bezrūpīgā balsī kā iepriekš.
– Tā gan nav jūsu darīšana, tomēr man nepieder tādi īpašumi, lai varētu uzturēt ģimeni. Turklāt šeit labi jūtas gan Sīlija, gan es.
– “Mimoza” pieder man!
– Jūs šeit allaž būsiet laipni gaidīta, tomēr es ieteiktu iemācīties labākas manieres.
– Neticu, ka jūs patiesi gribat apprecēt Sīliju! Viņai ir vairāk nekā trīsdesmit gadu!
– Taisnība, tomēr jūsu audžumāte arī šajā vecumā ir ļoti glīta sieviete.
– Jūs viņu nemīlat!
– Tāds bērns kā jūs par mīlestību neko nezina.
– Sīliju nav iespējams mīlēt! Kāpēc jūs gribat ar viņu precēties?
– Tāpat kā manas jūtas, dārgā, arī mani nodomi nav jūsu darīšana.
– Jūs viņu apprecēsiet, lai iegūtu savā īpašumā “Mimozu”, vai ne? Jūs negribat Sīliju, bet gan viņas naudu! Jūs esat nolāpīts bagātību meklētājs!
Iestājās nepatīkams klusuma brīdis. Stjuarts ievilka dziļu dūmu, un cigāra gals iegailējās koši sarkans. Viņš izņēma to no mutes.
– Jūs patiešām esat izlutināta skuķe. Uzklausiet mani, Lindsijas jaunkundz. Es jūsu uzvedību šodien lielākoties esmu pacietis, jo saprotu, ka esat sadusmota. Es tam pielikšu punktu. Drīz vien es jums būšu tēva vietā un plānoju pielietot tēva cienīgas audzināšanas metodes. Īsāk sakot, uz jebkuru nepieklājības izpausmi tiks atbildēts ar to pašu. Vai skaidrs?
– Jūs grasāties mani audzināt? Bezcerīgi! – Džesija paslēja galvu augšup un draudīgi sasprindzināja plecus. Viņas skatienā un balsī bija skaidri manāms sašutums. – Šejienieši saraustīs jūs gabalos! Tie ir mani cilvēki, tāpat kā šī māja! Jūs nepiedursiet man pirkstu!
– Pēc kāzām māja piederēs man, – Edvardss mierīgi norādīja, – un vergi tāpat. Ja jums rūp viņu labklājība, jūs neiedrošināsiet viņus pacelt roku pret savu jauno saimnieku.
Viņa teiktais trāpīja desmitniekā, un Džesija gandrīz aizrijās no pārsteiguma.
– Jūs esat briesmonis!
– Un jūs pārbaudāt manu pacietību. Ja turpināsiet tādā pašā garā, jūs to pavisam noteikti nožēlosiet. – Viņš ievilka vēl vienu cigāra dūmu. – Lindsijas jaunkundz, mēs varam būt draugi. Es apprecēšu jūsu audžumāti, un jūsu spēkos nav to mainīt. Mums nav iemesla naidoties. Es nevēlos ieņemt tētuka-varmākas nostāju, ja vien jūs mani nepiespiedīsiet to darīt.
– “Tētuks”! Jūs! Es…
Pirms Džesija atrada vārdus sava sašutuma paušanai, pavērās verandas durvis un telpā ienāca Sīlija. Viņa ieraudzīja Stjuartu, atplauka smaidā un taisnā ceļā devās pie viņa. Noslēpusies ēnā, Džesija īsu brīdi palika nepamanīta.
– Stjuart, tu šeit esi tik ilgi! Es sabijos, ka ar tevi varētu būt noticis kas slikts!
– Es iepazinos tuvāk ar tavu neatvairāmo audžumeitu, – viņš norādīja uz Džesiju ar cigāra galu.
Sīlija laiski palūkojās Džesijas virzienā.
– Tu beidzot pārnāci. Vakariņas ir beigušās, un Sisija jau novāca traukus. Cerams, ka turpmāk tu pārradīsies mājās laicīgāk.
– Es neesmu izsalkusi, – Džesija atbildēja patiesi skumjā balsī, kādu Sīlija parasti izmantoja saviem nolūkiem. Viņa pati to sadzirdēja un sadusmojās uz sevi. Skumju nots balsī bija vājuma pazīme, ko Džesija patlaban nevarēja atļauties.
– To tu saki pirmoreiz! Dārgā, tas ļoti priecē! Iespējams, mums beidzot izdosies samazināt tavu augumu līdz saprātīgiem apmēriem. Vīriešiem pārlieku apaļīgas meitenes nepatīk. Jebkurā gadījumā tev vajadzētu kaut ko ieēst. Aizskrien līdz virtuvei, Roza tev noteikti kaut ko pagatavos.
– Es teicu, ka neesmu izsalkusi! – Dzirdot, kā svešinieka klātbūtnē tiek apspriests viņas svars, Džesija, vaigiem kaistot kaunā, nikni paskatījās uz audžumāti.
Sīlija eleganti paraustīja plecus.
– Dari, kā vēlies. Nāc iekšā, Stjuart, ārā kļūst vēss!
Sīlija satvēra Stjuarta roku. Viņš nesteidzīgi sievietei uzsmaidīja, nometa līdz pusei izsmēķēto cigāru zemē, apdzēsa to ar zābaka purgalu un beidzot atrāvās no kolonnas. Džesija ievēroja viņa valdzinošo smaidu, tumšmatainās galvas kaislīgo pieglaušanos Sīlijas gaišmatainajai galvai un vairs neizturēja – audžumāte un viņas līgavainis izturējās pret Džesiju kā pret bērnu, kaut gan viņa bija likumīgā “Mimozas” īpašniece.
– Manai audžumātei ir kāds noslēpums, Edvardsa kungs, – viņa vēsā tonī izmeta.
Tomēr uzrunātie nevis apstājās kā zemē iemieti, bet gan turpināja ceļu, viens otra pārņemti.
– Edvardsa kungs!
Viņš nepacietīgi paskatījās pāri plecam, bet ierunājās Sīlija:
– Džesij, tu mūs patiesi nogurdini! Ja gribi kaut ko teikt, parunāsim rīt divatā.
– Man jārunā ar Edvardsa kungu. – Džesija spēra apņēmīgu soli uz priekšu un nostājās gaismā pie atvērtajām durvīm. Sīlija un Stjuarts viņu aizkaitināti vēroja.
– Sīlijai