– Stāvi mierā, citādi es…
Sakāmo viņš tā arī nepabeidza. Klaivs sazīmēja telpā melnu apveidu, atbīdīja pistoles drošinātāju, un sākās juceklis. Uz grīdas pie gultas sakustējās vēl kāda ēna, ko Klaivs iepriekš nebija pamanījis. Tā iznira no tumsas bez brīdinājuma, bija dzirdams vien piesmakušā balsī izgrūsts lāsts. Klaivs instinktīvi pietrausās sēdus un pavērsa pistoles stobru pret ēnu. Viņš nepaguva attapties, nomērķēt un nospiest gaili – tumsā nozibēja naža asmens, kas triecās lejup atkal un atkal…
– Āāā! – Klaivs iekliedzās, kad asmens ietriecās rokā, kurā viņš turēja pistoli. Sākumā tas šķita auksts kā ledus, pēc tam karsts kā uguns. Uzbrucējs pūlējās pienaglot viņa roku pie matrača.
– Klaiv! – pamodusies Lūsija iesaucās.
– Ejam! – vīrs, kurš stāvēja tuvāk durvīm, beidzot ierunājās, atrāva vaļā durvis un izsteidzās ārā, aicinot biedru sev līdzi. Rītausmas bālganajos staros, kas iespīdēja istabā, Klaivs pazina Haltonu. Viņš rokā turēja Klaiva zābaku, kurā bija noslēpta spēlē iegūtā nauda.
– Velns un elle! – viņš ierēcās. Klaivs nedzirdēja Lūsijas baiļpilnās raudas un nejuta sāpes, kad sagrāba dunča spalu un izrāva asmeni no plaukstas. Viņš domāja vienīgi par naudu.
Atbrīvojis plaukstu, Klaivs ar kreiso roku paķēra pistoli un metās pakaļ zagļiem. No brūces plaukstā pa kāju uz leju tecēja silta asiņu strūkla, samērcēdama arī pēdu. Klaivs veltīja asinīm tikpat maz uzmanības kā sāpēm un savam kailumam. Viņš steidzās pakaļ bēgošajiem vīriem, skrēja lejup pa kāpnēm uz apakšējo klāju, kur griezās dzenrats. Klaivs kliedza, bet nedzirdēja paša sacītos vārdus. Viņam sekoja un baiļpilni kliedza arī Lūsija. Izdzirdējis kņadu, uz komandtilta parādījās dežurējošais virsnieks, bet viņš bija pārāk tālu, lai Klaivam palīdzētu. Zagļi pie margām bija pietauvojuši laivu.
– Edvards! – Haltons uzsauca līdzdalībniekam, kurš bija nokļuvis divus jardus tālāk. Nepalēninot gaitu, vīrietis pameta skatienu atpakaļ. Klaivs pacēla kreiso roku, ar kuru šaušana padevās sliktāk nekā ar labo, un nomērķēja. Haltons meta zābaku, un viņa līdzdalībnieks to noķēra.
Viņš jau bija pie margām un grasījās lēkt laivā.
Klaivs pavērsa pistoles stobru pret vīru, kurš turēja zābaku ar viņa naudu.
Atskanēja šāviena troksnis. Vīrietis, iekliedzās, saguma, pagriezās un smagi novēlās uz klāja. Pat tumsā un steigā Klaivs bija notēmējis teicami un trāpījis zaglim tieši pakausī.
Haltons pārlēca pāri savam mirstošajam partnerim, satvēra pie margām piesieto auklu, pieveica arī margas un piezemējās laivā. “Misisipi skaistule” turpināja ceļu. Haltons drudžaini airēja laivu pretējā virzienā un nozuda rītausmas pelēkajā miglā.
Klaivs piesteidzās pie nošautā vīra. Uz klāja skanēja soļu dipoņa, bet viņš nelikās manām ne soļus, ne bēgošo Haltonu, un domāja vienīgi par zābaku.
Uz klāja tā nebija, bet brīdī, kad Klaivs izšāva uz Haltona līdzdalībnieku, viņš turēja zābaku rokās. Vai tas pārkritis pāri bortam? Klaivs lamādamies pagrieza līķi ar seju uz augšu. No vietas virs labās acs, kur bija iznākusi lode, plūda asinis. Asiņu piemirkušie vīrieša mati bija gandrīz tikpat tumši kā Klaivam, un viņa zilās acis stingi lūkojās augšup. Klaivs neveltīja mirušajam ne mirkli uzmanības, bet sāka meklēt zābaku un drīz vien atrada to zem līķa. Viņu pārņēma atvieglojums. Sniedzoties pēc naudas, Klaivs pirmoreiz sajuta stiprās sāpes plaukstā, tomēr tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notika pēc tam.
Ielūkojies zābakā, Klaivs iebāza tajā kreiso roku un saprata, ka zābaks ir tukšs.
– Nolāpītie zagļi un neģēļi! – viņš auroja, aizmeta tukšo zābaku sāņus un pielēca kājās. Klaivs piesteidzās pie margām un izliecās tumsā, kur nozuda Haltona laiva. Šaubu nebija – Haltons pasvieda zābaku līdzdalībniekam, lai apvestu Klaivu ap stūri, un naudu paturēja sev.
– Jūs nošāvāt zagli, Makklintoka kungs, – dežurējošā virsnieka balsī skanēja gan apbrīns, gan raizes.
– Nelietis! – Klaivs uzšņāca mirušajam. Naudu varēja atgūt vienīgi peldus. Kuģa pagriešana vajadzīgajā virzienā prasītu vismaz stundu un būtu sarežģīta. Pakaļdzīšanās “Misisipi skaistulē” bija neiespējama. Klaiva vienīgā cerība bija ziņošana par zādzību likumsargiem tuvākajā pilsētā, kaut gan tas nestu maz labuma.
Pagriezies Klaivs piegāja pie mirušā un apvaldīja vēlmi iespert tam ar kailo pēdu.
– Ņem, mīļais. – Aiz dežurējošā virsnieka, kurš pietupās pie mirušā, parādījās aizelsusies Lūsija un pasniedza Klaivam palagu. Viņš ieraudzīja, ka Lūsija ir ietinusies segā, un saprata, ka pats stāv pavisam kails rītausmas vēsajā gaisā uz kuģa klāja. Tuvējo kajīšu durvīs sāka parādīties ziņkārīgo galvas. Klaivs aptina ap vidukli palagu, ko viņa asinis iekrāsoja tumši sarkanu.
– Klaiv, tava roka…
– Pie velna roku! Tie nelieši nozaga manu naudu, Haltons un šis vīrietis. Kas viņš ir? Es viņu redzu pirmo reizi mūžā.
– Ja nemaldos, tas ir Edvardss, Stjuarts Edvardss. Viņš uzkāpa uz klāja Sentluisā. – Virsnieks pienāca pie mirušā. – Makklintoka kungs, diemžēl mums jāparunā par jūsu pistoli…
Vai nu muļķīgi izrādot drosmi, vai būdams patiešām neattapīgs, viņš izstiepa uz augšu pavērstu plaukstu. Klaivs uzmeta viņam neticības pilnu skatienu un, papurinājis galvu, klusējot pasniedza viņam ieroci.
– Paldies. Esmu pārliecināts, ka pret jums netiks celtas sūdzības…
– Sūdzības? – Klaivs rūgti iesmējās. No labās rokas pilēja asinis, tā nokarājās gar sānu un sāpēja tik neizturami, it kā pats nelabais būtu tajā iedūris ar savām dakšām, tomēr tas Klaivu nesatrauca. Viņš domāja vienīgi par savu naudu.
– Sūdzības? Man nupat nozaga četrdesmit piecus tūkstošus dolāru, un man būtu jāraizējas par stāšanos likuma priekšā par zagļa nošaušanu? Es gribu atgūt savu naudu!
– Jā, bet…
Kāds bija paziņojis par notikušo kapteinim, jo viņš straujā solī tuvojās, pogādams kreklu.
– Smitersa kungs! Smitersa kungs, kas šeit, pie velna, notiek?
Dežurējošais virsnieks jeb Smitersa kungs atslāba, ieraudzījis savu priekšnieku. Viņš aprāvās pusvārdā un piesteidzās pie kapteiņa, lai čukstus pastāstītu par notikušo. Lūsija nostājās blakus Klaivam, saviebās un paskatījās lejup uz mirušo, maigi pliķējot pa mīļotā atsegto roku.
– Tu esi man parādā, Stjuart Edvards, – Klaivs murmināja. – Tu esi man parādā, nolāpītais zagli, un es savu parādu atgūšu.
1. nodaļa
Šis cilvēks radīs nepatikšanas. Džesija to saprata, jau pirmajā mirklī, kad viņu ieraudzīja.
Izspūrusi un sasvīdusi pēc rīta izjādes, viņa no staļļa iegāja mājā un sabruka šūpuļkrēslā otrā stāva galerijā, kas, par laimi, bija ēnaina un ierīkota tā, lai uztvertu vismazāko vēja pūsmu. Džesijas biezie, cirtainie, kastaņbrūnie mati, atrisuši no nevērīgi savīta mezgla, krita pār viņas seju un muguru. Viena īpaši kaitinoša šķipsna aizlavījās aiz apkakles un kutināja kaklu. Džesija saviebusies pakasīja niezošo vietu, neliekoties ne zinis par dubļainajiem pirkstu kauliņiem, kas sasmērēja labo vaigu. Netīrā švīka pat iederējās