– Nu, nu, – Elija ierunājās. Ņurdēšana mitējās, un Elija spēra apņēmīgu soli durvju virzienā, bet, tiklīdz viņa pieskārās rokturim, suns ierējās un pieslējās kājās. Elija secināja, ka tas ir neliela auguma smilškrāsas mopsis ar atņirgtiem zobiem un saceltu spalvu. Viņai nemūžam neienāktu prātā, ka Brionijai varētu būt šādas šķirnes suns. Piemērotāks šķita kaut kas ar gludu spalvu un garām kājām.
– Tu jau tikai rājies, – Elija noteica un pastiepa roku, lai pie siksniņas izlasītu suņa vārdu, bet spēji parāva to atpakaļ, jo mopsis paliecās tuvāk svešiniecei un mēģināja iekost. Elija atkāpās, lai nogaidītu, kamēr suns nomierināsies, un tad bēgtu.
Uz pusmēness formas galdiņa durvju otrā pusē viņa atrada vairākas grāmatas cietajos vākos; vienu no tām bija sarakstījis bijušais valdības ministrs. Elija pavēra vāku un ieraudzīja autora ierakstu saviem “ļoti mīļajiem draugiem, Nikam un Brionijai Skineriem”. Ja viņi bija tik mīļi draugi, kāpēc uzrunāt uzvārdā? Aiz grāmatām bija sarindotas neskaitāmas fotogrāfijas. “Ir redzama tieša saikne starp cilvēku labklājību un fotogrāfiju skaitu, ko viņi izliek apskatei mājā,” Elija nodomāja. “Un parasti ir tā: jo profesionālākas fotogrāfijas, jo nepraktiskāka māja.” To pašu vienmēr apgalvoja Roza. Šai mājā visi attēli bija dārgos ietvaros.
Centrā atradās liela fotogrāfija, kurā redzami astoņi cilvēki ap ēdamgaldu maltītes laikā. Galda piederumi salikti divās rindās, un tikpat daudz bija vīna glāžu. Nevienas sievietes. Elija sprieda, ka pusmūža vīrietis, kurš sēž vidū un ir pieliecis neskarto šampanieša glāzi uz fotogrāfa pusi, ir Niks Skiners. Viņš skatījās kamerā un labsirdīgi smaidīja, it kā izrādītu fotogrāfam milzu godu. Otru roku viņš bija pielicis pie krūtīm, it kā paustu savādu brīvības un atturības pretstatu. Šķita, ka viņš ir pieradis pie šādas uzmanības izrādīšanas.
Vīrietis pa labi bija satvēris viņa roku. Elijai šī seja šķita pazīstama, taču vārdu viņa neatcerējās. Pēc mēneša, kad viņa sāka dzīvot šai namā, viens no bērniem paskaidroja, ka tas ir kāds svarīgs cilvēks no Anglijas bankas, un pajautāja, vai arī Elijai viņš liekas līdzīgs tēlam no grāmatas “Vējš vītolos”. Uz brīdi Elija atkal pievērsās Nikam. “Zobi šķiet nedabiski balti,” Elija domās sprieda, “bet varbūt tikai uz melnās smokinga žaketes fona.” Viņam bija tumši mati, īsi apgriezti un pieglausti kā ūdra spalva. Pat četrdesmit piecu gadu vecumā viņš joprojām izskatījās lieliski. Elija pētīja pilno vīna glāzi un pusēsto ēdienu uz šķīvja, kā arī tukšās glāzes un šķīvjus pārējo priekšā. Acīmredzot viņš rūpīgi izvēlējās ēdienu un dzērienu un jutās aizkaitināts, ja cita vīrieša vēders izskatās labāk par viņa vēderu.
Blakus bija kāzu foto. Elija tūdaļ pazina Brioniju, kam abās pusēs stāvēja divi fiziski iespaidīgi vīrieši. Garākais bija Niks. Otrs, kā nosprieda Elija, droši vien bija viņas tēvs. Lai gan abi bija apķēruši Brioniju, viņa likās atrāvusies no tiem, it kā spertu soli tuvāk fotogrāfam. Brionijai mugurā bija kleita, kādu sev kāzu dienā izvēlētos arī Elija. Kā viņai drīz vien taps zināms, Veras Vongas darinājums. Pašā maliņā bija redzams kāds izspūris tumšmatis, kurš pacēlis glāzi pret kameru. “Gatavais blēdis,” Elija nodomāja. Vēlāk no bērniem viņa uzzinās, ka tas ir Felikss Neilors, kurš reiz bija iemīlējies Brionijā.
– Joprojām ir iemīlējies, – Izija palaboja dvīņus.
Pēkšņi durvis atvērās, un Elija attapās, ka vēl tur rokās kāzu foto un lūkojas Nikā Skinerā, kurš tagad kļuvis krietni vecāks. Mati šķita atkāpušies, un ap acīm parādījušās krunciņas, taču citādi viņš nebija mainījies. Elija nosprieda, ka šīs pārmaiņas nākušas par labu, jo tagad seja pauda nopietnību, kuru nemanīja kāzu fotogrāfijā.
– Ak Dievs, laikam esmu nokavējis interviju, – viņš ievaidējās, pastiepis roku un uzvaroši pasmaidījis. – Brionija mani nogalinās.
Tas izskanēja pārāk ikdienišķi, it kā Brionija būtu tā pieradusi pie tādām kļūmēm, ka pat aci nepamirkšķinātu. Elija neveikli nolika fotogrāfiju uz galdiņa un, sarokodamās ar Skineru, mēģināja paskaidrot, ka suns nav ļāvis viņai iziet no istabas.
– Lesteru kāzu gadadienā uzdāvināja Brionijas vecāki, – Niks Skiners sacīja un pabužināja suņa galvu. – Šī dāvana noteikti nebija mūsu vēlmju sarakstā. Tāds krustojums, ka attīstījusies īpaša suņu plānprātība, proti, visus mājā ielaiž, bet nevienu nelaiž ārā. Tiešām sen vajadzētu būt mirušam.
– Vai jūs varat to ietekmēt? – Elija pieklājīgi painteresējās.
– Pieļauju, ka mēs varam paātrināt neizbēgamo, – Niks noteica, salikdams pirkstus šaušanas pozīcijā un notēmēdams uz Lesteru. – Vajadzēja to izdarīt jau sen, bet Brionija iebilda, ka tas nepatiktu viņas tēvam.
– Es biju domājusi psiholoģiskas problēmas, – Elija izstomīja.
– Jūs neticēsiet, bet pirms pāris gadiem Lesteram bija pašam savs psihoterapeits. – Niks sāka smieties. Elija nervozi iesmējās. – Tā bija viena no trakākajām Brionijas idejām. Lesteram atsevišķās situācijās izveidojās skatoloģiska reakcija, kuru viņš nespēja kontrolēt. Gandrīz gadu viņu novēroja dzīvnieku psihologs. Trīs mēnešus viņš pavadīja suņu klosterī un iznāca no tā pilnīgi vesels, – Niks skaidroja, it kā justos atvieglots, ka var par kaut ko parunāt. – Lai gan kopš tā laika lieto zāles pret dusmām un ievēro īpašu diētu.
– Ko viņš darīja? – Elija pajautāja.
– Ikreiz, kad Brionijas tēvs atnāca ciemos, suns atstāja neglītu protesta kaudzīti. – Niks smējās. – Suņu psihologam bija aizdomas, ka esmu viņam to iemācījis, taču šādas apsūdzības tā arī nevarēja pierādīt. Sunim gluži vienkārši patika pietaisīt mana sievastēva kurpes. Jo dārgākas, jo labāk.
– Kāpēc viņš tā darīja? – Elija ziņkārīgi tincināja, aizmirsusi par savaldīšanos.
– Terapeits vainoja mūs, – paskaidroja Niks, – kā viņa vecākus. Ārsts pat vēlējās, lai mēs ar suni izejam ģimenes terapiju. Tad mēs izvēlējāmies aprūpi mājās.
Elija prātoja, vai Niks risinātu šo sarunu ar viņu, ja nezinātu par viņas māsas problēmām. Un tūdaļ nosprieda, ka viņu moka paranoja un Niks Skiners gluži vienkārši cenšas mazināt spriedzi.
– Skaistas kāzas, – Elija noteica, rādot uz fotogrāfiju, kuru tikko bija nolikusi.
– Mēs precējāmies Grieķijā, – Niks paskaidroja. – Pirms daudziem gadiem Brionijas tēvs iegādājās māju Korfu salā. Mēs turp braucam katru vasaru. Vai jūs esat bijusi Grieķijā?
– Nē, – Elija atbildēja.
– Kad sāksiet strādāt, noteikti aizbrauksiet, – Niks paziņoja. Tad viņš apklusa, it kā nezinātu, ko darīt tālāk. – Kā veicās intervijā?
– Tā vēl nemaz nav sākusies, – Elija sacīja.
– Es izlasīju jūsu dosjē, – Niks neveikli ierunājās. – Iespaidīgs. Vai Brionija paskaidroja, kas mums nepieciešams?
– Tik tālu mēs vēl netikām, – Elija teica. Niks vedināja līdzi pie galda, un Elija sekoja. Tajā brīdī viņa pamanīja, ka cigarete ir nokritusi uz grīdas blakus krēslam.
– Es