– Tas nozīmē, ka Brionija kļūs par aizdomās turamo. Ja viņu atzīs par vainīgu, arī viņai nāksies iet cietumā. – Felikss paliecās uz priekšu un satvēra Elijas roku. – Es neticu, ka viņa būtu rīkojusies tik neapdomīgi.
– Nesaprotu, kā es varētu palīdzēt.
– Izstāsti man visu, Elij! Visu, ko esi novērojusi, dzīvodama kopā ar Skineriem. Pat tādus sīkumus, kas, tavuprāt, nav svarīgi. Es mēģināšu to salikt kopā, un… ja arī Niks kritīs, Brioniju varbūt izdosies glābt. Mēs varam satikties vairākas reizes nedēļā, un tu man izklāstīsi savu viedokli. – Felikss atkal apklusa, lai dotu Elijai laiku apsvērt piedāvājumu. – Un tev būtu jāzina vēl viens apstāklis. Daži uzskata, ka tev ar Niku bijušas attiecības. Ka tu esi aptumšojusi viņa prātu un Brionija palīdzējusi viņam, sperot pēdējo izmisuma soli, lai glābtu savu laulību.
Elija pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču šķita, ka Feliksa vārdi laupījuši viņai runas dāvanas. Lūpas gan kustējās, taču skaņas neveidojās.
– Nevajag taisnoties manā priekšā. Es tikai gribu, lai tu zini, ka jāpiesargās. Tu vairs netiec uzskatīta par nevainīgu skatītāju. Bet tu esi godīga, un es esmu viens no nedaudzajiem, kas var tevi aizsargāt. – Viņš no kabatas izņēma piezīmju bloknotu un diktofonu. – Vai varam sākt?
Trešā nodaļa
Darba piedāvājums bija ievietots žurnāla The Spectator pēdējā lappusē. Iespiests starp daudziem citiem sludinājumiem. Neuzkrītošs burtveidols. Varbūt Times New Roman. Vienkāršs rāmītis.
Vajadzīga mūsdienu Mērija Popinsa, kas parūpēsies par biznesā aizņemtu londoniešu ģimeni. Nepieciešams universitātes grāds. Nevainojama autovadīšanas pieredze. Vēlēšanās ceļot. Pieredze darbā ar bērniem tiks uzskatīta par priekšrocību. Lojalitāte, diskrētums obligāti.
Elija Sperova sēdēja Skineru Londonas nama ēdamistabā pie galda, pārlasīja izkopēto sludinājumu, ko Brionija tur atstājusi, un mēģināja izprast, kāda ir nozīme izvirzīto prasību secībai. Lasīdama viņa virpināja pirkstos matu šķipsnu un bažījās, ka tekstā varbūt meklējamas kādas apslēptas norādes. Viņa nespēja nosēdēt mierīgi, sakrustoja kājas, tad atkal salika tās blakus. No tādas dīdīšanās pelēkie vilnas svārki, kurus viņa bija aizņēmusies no augumā mazākās dzīvokļa biedrenes, neatturami rāvās augšup, un stilbi nepatīkami lipa pie ādas krēsla. Pūlēdamās iztēloties, kādas īpašības Skineru auklītei nebūtu vēlamas, viņa parāva svārkus lejup, nopētīja savu melno blūzi un aizpogāja augšējo podziņu.
“Nekādu seksapīlu. Nekādu dekoltē. Nekādu anoreksiju.”
Viņa izņēma no audekla somas spoguli un apskatīja savu seju. Pirms pāris dienām viņa bija ietonējusi matus kastaņbrūnus un tādēļ tik tikko sevi pazina. Uzacis salīdzinājumā nu izskatījās pārāk gaišas. Viņa nolaizīja pirkstu un pieglauda uzacis, lai tās izskatītos tumšākas. “Ja cilvēks nokrāso matus pirms darba intervijas, viņš izskatās pēc tāda, kuram ir kaut kas slēpjams,” Elija secināja, tomēr kopumā viņai patika pašas radītais iespaids. Matu krāsa atbilda viņas brūnajām mandeļveida acīm un kontrastēja ar vēja appūsto ādu.
Prātā atausa padomi, ko draugi deva iepriekšējā vakarā, kad viņi savā dzīvoklītī Noridžas centrā malkoja lētu vīnu. Roza joprojām centās pārliecināt, ka daudz prātīgāk ir izmantot bagātu veču dāsnās dāvanas. Kādudien Roza bija parādījusi Elijai mājaslapu internetā un cerēja iegalvot, ka pārgulēšana ik pārmēnešus ar veiksmīgu vīrieti pusmūža gados, par to saņemot piecsimt mārciņu, nav tik pazemojoša kā auklītes amats.
– Nereti viņi tikai aizved tevi vakariņās, – Roza sacīja. – Protams, viņi ir tava tēva vecumā, bet caurmērā ir dāsni un laipni. Ja viņi tev nešķiet pievilcīgi, tad līdz galam nav jāiet. Situāciju kontrolē tu.
Tad viņas ieslīga negantā, vīna pastiprinātā diskusijā par to, vai savas miesas pārdošana ir pieņemams veids mācību maksas pelnīšanai pēcfeminisma laikmetā. Roza pirms gada bija satikusies ar diviem vīriešiem un uzskatīja, ka tas nav nekas nosodāms.
– Pienāks laiks, kad mēs būsim tās sievietes pāri četrdesmit, kas ir precējušās ar šiem vīriešiem, – Elija iebilda. – Un ko tu teiktu, ja tajā mājaslapā atrastu sava tēva fotogrāfiju?
– Tas ir tikai darījums, – teica Roza.
– Tas ir prostitūcijas paveids, – attrauca Elija.
Kādu brīdi Roza šķita apmulsusi, bet tad jautrā tonī atbildēja:
– Vienkārši atsakies no darbiņa, ja tēvs liekas pārāk glūnīgs.
Mūžam pragmatiskā Maija ieteica noskaidrot, vai mājā ir kalpotāja, citādi Elijai nāksies berzt tualetes un vienlaikus pieskatīt četrus bērnus. Toms mudināja kārtīgi apdomāt šādu priekšlikumu neatkarīgi no tā, kādu algu viņai piedāvās. Rozas ģimenei naudas netrūka, un viņa deva padomu neiemīlēties darba devējā un sāka pļāpāt ar auklītēm, kuras pakļautas Stokholmas sindromam un tādēļ nespēj aiziet pat no briesmīgākajām ģimenēm. Neko daudz gan Roza nepateica, tomēr bija skaidrs, ka viņa runā par savu ģimeni, kurā auklīte dzīvo joprojām. Divos naktī Elija stingri paziņoja, ka dodas gulēt, jo pēc astoņām stundām viņai jābūt Londonā.
Elija atkal prātoja par vārdu izvēli sludinājumā. Universitātes grāds un autovadītāja apliecība, protams, bija vispārpieņemtas profesionālās prasības. Ailītes, kuras var atķeksēt, bet var arī atstāt tukšas. Daudz svarīgāks bija pārējais teksts. Bet – cik nozīmīga ir vārda “diskrētums” atstāšana pēdējā vietā, ja parasti tas ir daudz būtiskāks par vēlmi ceļot? Turklāt – vai lojalitāte un diskrētums nav viens un tas pats? Kāpēc viņi nav norādījuši, ka meklē nesmēķētāju? Elija uzsita pa kabatu, kurā iestīvēta Silk Cut cigarešu paciņa.
Un kāpēc tieši Mērija Popinsa, nevis Džeina Eira?
Patiesībā tam visam nebija nekādas nozīmes, jo Elija nespētu šķērsot pat pirmo barjeru, proti, viņa nebija beigusi universitāti. Pagaidām. Lai gan, ja tas būtu ļoti būtisks nosacījums, viņa neizturētu pirmās divas atlases kārtas. To apliecināja papīra lapa, kas ielikta caurspīdīgā mapē ar uzrakstu: “Elija Sperova, Nr. 5.” Tā atradās uz papīru kaudzes līdzās portfelim, ko Brionija bija atstājusi vaļā, kad divas minūtes pēc intervijas sākuma piecēlās no galda un piezvanīja kādam pa tālruni. Pirms iziešanas no istabas viņa ar lūpām atdarināja vārdus: “Piedodiet, bet man tas jānokārto.”
– Žurnālists pareizi visu novērtējis, tādēļ nedomāju, ka Merrill Lynch ir iespējams palīdzēt, – Brionija teica klausulē. – Es drīzāk uztraucos par to, kurš Feliksam Neiloram iedevis tos ciparus. Tu taču zini, kāda sūce ir Goldman firmā. – Nonākusi pie durvīm, Brionija veikli novērtēja attālumu no Elijas līdz atvērtajam portfelim un kandidātes uzticamību. Tad viņa izgāja ārā un cieši aizvēra durvis. – Es piezvanīšu Feliksam un mēģināšu visu nokārtot. Viņš varēs atsaukties uz mani kā uz avotu, kam labi zināma situācija.
“Baigā slepenība.” Elija jutās vairāk glaimota nekā aizvainota par to, ka Brionija negrib, lai svešiniece noklausās telefonsarunu. Tādējādi viņa jutās nozīmīga. It kā viņa patiešām varētu noklausīties kaut ko būtisku un vēl saprast, par ko namamāte runā. “Studentiem privātums ir svešs jēdziens,” Elija nodomāja. Viņa no istabas izgāja tikai tad, ja zvanīja vecāki un stāstīja par māsu. Jaunumi gan vienmēr bija vieni un tie paši (Džo ir aizgājusi no mājām vai atgriezusies), taču Elijas māte nevēlējās, ka