– Tūrisma birojs noorganizēja pārīti garifunas indiāņu no Nikaragvas, lai bērni varētu vismaz kaut ko uzzināt par šo vietējo kultūru, un tur bija kāds cilvēks, kas viņiem stundu dienā mācīja spāņu valodu. – Vējš ieķērās Sofijas svārkos tā, ka tie sacēlās līdz gurniem. – Vai Džeiks piedalījās tajā ballītē, kuru nedēļas nogalē izdzenāja policija? – Sofija smaidīja.
Brionija vispirms dziļi ievilka elpu un tad atbildēja, ka Džeiks sestdienas naktī gatavojies eksāmeniem. Viņa palūkojās uz Eliju, kas pakrūtē sajuta vēl vienu nemiera kamolu. Elijai nebija ne jausmas, kur Džeiks bijis, lai gan mājās viņš atgriezās tikai divos naktī. Bet Sofija nelikās mierā un tincināja Brioniju par angļu valodas privātskolotājiem viņas sešpadsmit gadus vecajai meitai.
– Es meklēju kādu, kurš mums palīdzētu atrast atslēgu Tomasam Hārdijam, – viņa dedzīgi stāstīja un pagrieza muguru Elijai.
– Vai viņš ieslodzīts tavā pagrabā? – tikpat nopietni pajautāja viens no dvīņiem.
– Viņa lasa “Tālu no trokšņainā pūļa”, – atbildēja Sofija, mīļi uzsmaidīdama dvīņiem. – Bet apgalvo, ka nespēj to izprast. Īpaši tās lauksaimnieciskās lietas. Mēs gan Kostarikā parādījām viņai dažus zemniekus, kas ar vēršiem apstrādā zemi. Es runāju ar viņas skolotāju, un tā teica, ka meitenei gluži vienkārši vajag vēl vienu reizi izlasīt grāmatu. – Sofija iesmējās, bet pārāk sirsnīgi.
– Nedomāju, ka varu kādu ieteikt, – sacīja Brionija.
– Hārdijs ir ciets rieksts, – sarunā iesaistījās Elija, vairs nespēdama apvaldīties. – Un liktenis pusaudžiem ir sarežģīts jēdziens. Manuprāt, labāk vispirms izlasīt “Tesu no d’Erbervilu cilts” un pēc tam atgriezties pie “Tālu no trokšņainā pūļa”. Ja tiksiet galā ar aizliegtās mīlas jēdzienu “Tesā”, būs vieglāk izprast Betšebas dilemmu.
Pēc tam viņa mēģināja klusībā noskaidrot, uz kuru sievieti patiesībā gribējusi atstāt iespaidu. “Vai centos kompensēt to stulbo situāciju mašīnā un atgādināt Brionijai arī citus argumentus, kāpēc viņa mani pieņēma darbā? Vai vēlējos piespiest šo sievieti paskatīties arī uz mani? Varbūt pēkšņi atskārtu, ka Londonā iztiku var pelnīt arī citādi?”
Lai kā arī būtu, efekts izrādījās pilnīgi pretējs. Sofija apjautājās, vai Elija ir ģimenes draudzene, un Elija – pateicīga par pievērsto uzmanību – izstāstīja, ka strādā pie Skineriem un gandrīz ir pabeigusi angļu literatūras studijas. Sofija spēra dejas soli tuvāk Elijai un pajautāja, vai meitene vēlētos nopelnīt mazliet naudas, brīvdienās pasniedzot privātstundas.
– Nekas neiznāks, – kā atvainodamās sarunā iejaucās Brionija. – Elija pie mums strādā uz pilnu slodzi. Ja arī gadās kāds brīvs brīdis, viņa dodas pie vecākiem uz Norfolku. – Tonis apliecināja, ka tāda kārtība iedibinājusies pirms daudziem gadiem un nav maināma. Brionija aplika roku Elijai ap pleciem, it kā vēlētos pasargāt. Sofija beidzot piekāpās.
– Mums jāvienojas par grafiku, lai Marta un Izija var kopā spēlēt kvartetā, vai ne? – viņa sacīja. – Vai tas man būtu jāsaskaņo ar Eliju?
– Jā, lūdzu, – Brionija atvēlēja.
– Man vajadzēs pierakstīt numuru. – Sofijas balsī ieskanējās triumfs. Viņa saglabāja Elijas mobilā tālruņa numuru savā kontaktu sarakstā.
– Es zināju, ka būs problēmas, – Brionija noteica tik indīgi, ka Elija nobijās. – Sofija Vilbrahema tik lēti mierā neliksies. Viņa gluži kā tankkuģis šķeļ viļņus okeānā un apgāž visu, kas stājas ceļā. Vai redzēji, kā viņa deva mājienu par Džeiku un to ballīti? Tā kā es esmu strādājoša māte, viņa grib, lai maniem bērniem nekur neveicas.
– Man patiešām žēl, – Elija novilka, lai gan īsti nesaprata, ko vajadzētu nožēlot. Viņu izbrīnīja niknums, ar kādu Brionija runāja par savādo sievieti. – Es mašīnu ar manuālo ātrumpārslēgu neesmu vadījusi kopš tiesību iegūšanas.
– Nespēju noticēt, ka viņa manu acu priekšā tik nekaunīgi mēģināja tevi pārvilināt pie sevis, – Brionija domīgi sacīja. – Auklītes nolaupīšanas mēģinājums viņas pirmajā darba nedēļā. Neparasti.
– Ko jūs ar to gribat teikt? – Elija apmulsusi vaicāja.
– Tu neesi vainīga, – Brionija paziņoja. Viņi sāka ceļu uz skolu. – Ar tādu risku bija jārēķinās, kad pieņēmām darbā tādu cilvēku kā tu.
– Tas bija bīstami, un man nevajadzēja to darīt, – Elija stomījās.
– Aizmirsti par to mašīnu! – Brionija teju nepacietīgi noskaldīja. – Dabūsim tev nelielu mašīnīti ar automātisko kārbu, un tu varēsi apmeklēt papildu braukšanas stundas. Varbūt tu dod priekšroku elektromobiļiem? Tavas paaudzes cilvēki rūpējas par vidi, vai ne? Bet, ja negribi vispār sēdēt pie stūres, vari izmantot apmaksātu taksometru.
– Vai tas nav pāragri? – nedroši ierunājās Elija, kura vēl nebija sapratusi, ka Brionija izvirza tikai tādus jautājumus, uz kuriem jau atradusi atbildes. – Es taču varu arī netikt galā. Pārbaudes laiks vēl nav beidzies. Es pie jums strādāju tikai desmit dienas.
Brionija ar mājienu atgainīja turpmākos iebildumus un atlaida Elfija roku – bet varbūt tas bija Hektors –, lai uzrakstītu īsziņu viedtālrunī. Privātajā līnijā.
– Džeikam drīz būs vajadzīga automašīna, lai mācītos braukt, – viņa sacīja.
Eliju māca nemiers par tik cēlsirdīgu Brionijas attieksmi. Tobrīd viņa secināja, ka bažas raisa izdevumi, kas saistīti ar jauna automobiļa iegādi, un nepatīkamā sajūta, ka viņu pērk. Pēc tam viņa nosprieda, ka šī pirkšana nemaz nav tik svarīga; galvenais satraukuma iemesls ir tas, ka viņa nav iegādes vērta. Un šī atziņa vedināja uz domām, ka Brionija nerīkojas prātīgi. Elija atcerējās, ka arī māsa dažkārt reaģē tikpat nesaprātīgi.
Tikai daudz vēlāk viņa atskārtīs, ka patiesībā viņu satrauc darba devējas reakcijas neatbilstība situācijai. “Brionijai vajadzētu dusmoties, nevis izrādīt sapratni. Es uzvedos pārgalvīgi, sēzdamās pie stūres bez iepriekšējas sagatavošanās. Bet Brionija rīkojās vēl pārgalvīgāk, piedodot man tādu gājienu. Brionijai ir pilnīgi aplamas prioritātes.”
– Lielisks secinājums, – teica Roza, kad abas vēlā vakarā runāja pa tālruni. – Profesors Makdonalds lepotos ar taviem argumentiem. Viņš nesen apjautājās, kā tev klājas. Gribēja zināt, vai kāds no taviem darba devējiem līdzinās Ročestera kungam vai seram Pitam Krolijam.
– Ko tu viņam teici?
– Ka tu droši vien esi aizmirsusi par mums. – Roza ieķiķinājās. – Mēs patlaban semināros apspriežam, vai Frānsisa Bērnija bija Džeinas Ostinas literārā krustmāte.
– Protams, ka ir, – iesaucās Elija. – Ostina piemin viņu savā “Nortangeras abatijā”. Turklāt… Vai tu neatceries pēdējo rindiņu Bērnijas otrajā romānā?
– Nē, – Roza atzinās.
– “Viss