– Jā, protams, – noteica Elija un prātoja, kā veikt tādu izmeklēšanu.
Iezvanījās Nika viedtālrunis. Viņš ielūkojās ekrānā.
– Piedodiet, man jāatbild, – viņš paziņoja un šķita atvieglots, ka radies iegansts iziet no virtuves. – Runa būs par darījumu. Skaitļi ir tik komplicēti, ka datorsistēma strādās visas brīvdienas, kamēr tos sagremos. – Tad viņš aizgāja un, ja vien Eliju atmiņa neviļ, vairs neatgriezās.
– Sum ergo edo. – Fojs apmierināts smaidīja, kad tika atnests ēdiens, un likās aizmirsis savas dusmas. – Laikam jau esmu izsalcis. – Maleja nolika lasi mīklā uz virtuves letes, un Fojs noliecās, lai izbaudītu smaržu. Viņš pārspīlēti sparīgi ostīja ēdienu un cildināja pavāra prasmes tik ilgi, ka Maleja apmulsusi devās atpakaļ pie gāzes plīts, kur sāka likt uz šķīvjiem nelielas sparģeļu porcijas. – Un šī ir lieliska pārmaiņa pēc Andromedas gatavotās spetsofaijas, – Fojs paziņoja. – Tas saārda manu gremošanas sistēmu. Man jāguļ katru pēcpusdienu.
– Vēl desmit minūtes, Čestertona kungs, – teica Maleja, ielikdama lasi atpakaļ krāsnī. – Vispirms sparģeļi.
– Anglijā tu dari tieši tāpat, – aizrādīja Džeiks. – Patiesībā tu visur pēc pusdienām guli.
Fojs pacēla gaļas nazi, ko Maleja bija nolikusi uz galda, un turēja tā, lai gaisma krīt uz baltā asmens, tad pagrozīja pirkstos un nopētīja spalu, it kā tas būtu sens artefakts.
– Kas tad tas? Izskatās pēc samuraju zobena, – sacīja Fojs. – Japāņu nazis, – paskaidroja Brionija, – tiek uzskatīts par vienu no labākajiem pasaulē. Dāvana Nikam pēc kāda darījuma noslēgšanas. Uzmanīgi ar asmeni, tas ir keramiskais.
Malejas pavadīts, Fojs atgriezās pie galda un apsēdās galā – vienīgajā krēslā ar roku balstiem. Elija kavējās viņam aiz muguras, jo īsti nezināja, vai vajadzētu sēsties pie galda vai doties augšā. Palīdzēt Malejai viņa vairs nepiedāvājās – pietika ar mēģinājumu nedēļas sākumā, kad tika apslāpēta viņas vēlme salikt dvīņiem šķīvjos makaronus. Viss bija skaidrs – virtuve ir Malejas teritorija, un visi centieni palīdzēt tiks uzskatīti par ielaušanos. Elija skaitīja sēdvietas, lai saprastu, vai kāda atvēlēta arī viņai.
– Ko tu dari? – nepacietīgi pavaicāja Fojs, sajuzdams auklītes klātbūtni. – Tu mani nervozē. Nāc un apsēdies!
– Es neesmu pārliecināta… – Elija nočukstēja un palūkojās uz Brioniju, lai saņemtu norādījumus, taču viņa bija iegrimusi sarunā ar Titu, apspriežot jaunākās māsas plānus kļūt par personības treneri.
– Vai tiešām atradīsies kāds, kurš maksās Hesterei par padomu? – neticīgā balsī jautāja Tita, atvilkdama krēslu līdzās vīram. – Viņa pati neko īsti nezina.
– Varbūt tā ir homeopātiska pieeja? Ar ko saslimi, ar to jāārstē, – iesmējās Brionija un apsēdās pretī Titai. – Lai vai kā, metode ir progresīvāka par ārstēšanu ar kristāliem.
– Es ļoti priecājos, ka viņa pieķērusies šai idejai, – atzinās Tita. – Tas murgs ar “Jauno paaudzi” vairs nebija izturams. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņa ieteica mums ģimenes terapiju. Vai vari iedomāties?
– Un ko tu teici? – Brionija painteresējās.
– Pajautāju, kāpēc viņa tā domā, – atbildēja Tita. – Un viņa sāka man stāstīt, ka bērnībā tu uzvilki svītru guļamistabā uz grīdas, lai iezīmētu savu teritoriju. Izrādījās, ka sev tu biji atvēlējusi vairāk vietas un mēs to pieļāvām.
– Un tālāk? – Brionija tincināja.
– Viņa pateica, ka esmu atsvešinājusies māte, Fojs ir valdonīgs tēvs un mēs esam nomākuši viņas spēju domāt patstāvīgi. Tad es pajautāju, kā viņa izskaidrotu to, ka tu esi tik apņēmīga, – sacīja Tita, acīmredzami satraukta par tādu pavērsienu.
– Jā, viņai bija ļoti ilgi jādomā, kuru vīrieti apprecēt, – sarunā iejaucās Fojs. – Nabaga Felikss Neilors sēdēja kā uz adatām pat tobrīd, kad vedu Brioniju pie altāra.
– Elija, lūdzu, apsēdies, – nokomandēja Fojs.
– Neesmu īsti pārliecināta, vai man vajadzētu te atrasties. – Elija nervozi iesmējās un slīdēja arvien tuvāk galda vidusdaļai.
– Tas ir ļoti eksistenciāls jautājums, – attrauca Džeiks, apsēzdamies blakus Titai un ieliedams vecmāmiņai glāzē ūdeni. – Vai mums ir kaut kas dzirkstošs? – viņš uzsauca Malejai.
“Vai Džeiks saprata, ka jūtos neveikli?” Elija palūkojās uz viņu, meklēdama solidaritāti, taču velti. Džeika vienaldzība pret viņu aizskāra daudz sāpīgāk nekā Izijas bezrūpīgā nepieklājība. Šāda divkosība pastiprināja izjūtu, ka viņa neiederas jaunajā dzīvē. “Ja to, kas esi tu, nosaka apkārtējie cilvēki, tad ko secināt, ja viņi tevi gandrīz pilnībā ignorē?” Elija mēģināja iedraudzēties ar Džeiku, piedāvāja palīdzību, lai uzrakstītu eseju var vīriešu un sieviešu attiecībām Mārgaretas Atvudas romānā “Istabenes stāsts”, un apjautājās par mūziku, kas viņam patīk (The Libertines, Daft Punk, Kaiser Chiefs – Elija bija slepus izpētījusi Džeika iPod saturu). Taču viņš neizrādīja nekādu interesi par šiem piedāvājumiem.
– Dieva dēļ, Brionij, kur lai viņa apsēžas? Viņa slīd ap galdu gluži kā izbēdzis lasis, kurš vēlas tikt atpakaļ savā akvārijā, – Fojs teica.
Brionija norādīja uz krēslu pretī Fojam, galda otrā galā, un paziņoja, ka Hektors un Elfijs sēdēs katrs savā pusē auklītei, bet Izija un Džeiks būs gluži kā buferzona starp dvīņiem un pieaugušajiem.
– Šīs ir neformālas pusdienas, – Brionija izklaidīgi noteica.
Elija nopētīja pamatīgās, glītās galda piederumu rindas, dažādu izmēru vīna glāzes, galda sedziņas un salocītās salvetes uz šķīvīšiem. Apsēžoties viņu pārņēma sajūta, ka galda galā viņa ir kā uz delnas. Maleja nolika viņai priekšā šķīvi ar sparģeļiem, un Elija apmulsuma pilnā balsī nomurmināja “Paldies”, paņēma nazi un dakšiņu un sāka ēst. Hektors sāka ķiķināt.
– Sparģeļus neēd ar nazi un dakšiņu, – kautrīgi smaidīdams, sacīja Elfijs. – Drīkst ēst ar pirkstiem.
– Paldies, – Elija noteica un nolika ar sviestu noziesto nazi atpakaļ uz galda. – Kur ir tavs tētis? – viņa pajautāja Hektoram.
– Pie telefona, – attrauca Izija, dīki stumdīdama sparģeļu gabaliņus pa šķīvi.
– Tētis vienmēr ir pie telpona, – vienā balsī noskandēja Hektors un Elfijs. Viņi ēda apaļmaizītes, nevis sparģeļus, nokoda vienlaikus, tad savējo atdeva otram un tā tik ilgi, kamēr vairs nepalika ne kripatas.
– Tu gribēji teikt “telefona”, – Elija izlaboja, taču neaizrādīja par nepieklājīgu uzvešanos pie galda, jo uzskatīja, ka to nedrīkst darīt cilvēks, kurš no piecgadīga puikas noskatās, kāds galda piederums konkrētā brīdī lietojams.
– Tāds ir viņa darbs, – Izija paskaidroja, it kā tas būtu nepieciešams.
Pienāca Maleja ar vīnu, un Elija ar plaukstu aizsedza savu glāzi.
– Tu nemaz nedzer? – Fojs pajautāja, it kā turētu Eliju aizdomās par kādu noziegumu.
Elija satrūkās un nevilšus