Elija šķita apmulsusi.
– Ko mēs varam uzdāvināt Elijai? – Fojs uzsauca savai sievai. Tita piegāja tuvāk Elijai un klusēdama pastiepa roku, lai sasveicinātos. Tā bija īsa un kaulaina un atgādināja Elijai par bezdelīgām, kas mēdza taisīt ligzdas zem dzegas pie viņas guļamistabas loga Kromerā.
– Priecājos iepazīties, Čestertona kundze, – Elija nervozi ierunājās.
– Varbūt medus burciņu? – apvaicājās Tita.
– Ko tik jauna meitene iesāks ar medu? – Fojs noskaldīja. – Vai mums ir vēl kāda saronga? – Tā kā Tita papurināja galvu, Fojs turpināja: – Tad dāvanu saņemsi, kad atbrauksi uz Korfu. Tu brauksi vasarā, protams.
– Īsti nezinu, – Elija satraukti novilka, jo nevarēja saprast, vai tas bijis apgalvojums vai jautājums. Darba intervijas laikā Brionija gan bija pieminējusi ģimenes atvaļinājumu, taču konkrētu vietu nenorādīja un arī nepateica, vai Elija dosies līdzi.
– Parasti auklīte pieskata bērnus visu mēnesi, – Fojs paskaidroja, – bet Brionija un Niks pievienojas mums pēdējās divās nedēļās, lai gan Niks lielākoties laiku pavada ar savu viedtālruni, nevis ar mums.
Tas šķita domāts kā joks, taču iesmējās tikai Elija, kura tūdaļ pat apklusa. Brionija izskatījās aizvainota. Elija nosprieda, ka tādu reakciju izraisījusi viņas vīra kritizēšana.
– Tu taču zini, ka arī es daudz strādāju, – Brionija aizstāvējās. Tad viņa kaut ko nopurpināja par došanos meklēt vīru, kurš aizgājis uz pagrabu pēc citas vīna pudeles un aizkavē pusdienas. Dvīņus nekur nemanīja. Elija nebija īsti pārliecināta, vai vajadzētu viņus atrast.
– Varbūt man vajadzētu palīdzēt olīvu ražas novākšanā? – Elija pieklājīgi apjautājās.
– Tas notiek ziemā, – Fojs attrauca. – Un velkas mēnešiem. – Elijai par atvieglojumu, Fojs atvainojās un devās augšā pa kāpnēm, kaut ko burkšķēdams par vāju strūklu un briesmām ar prostatu.
Elija pagriezās pret Titu.
– Medus man lieliski noderētu.
Tita labsirdīgi pasmaidīja, taču Elijas uzmanību piesaistīja nevis krāsotās lūpas, bet caururbjošās zaļās acis. Tādas redzēja visu, bet neatklāja neko. Pat nepiedodamajā jaunības skurbumā Elija prata novērtēt, ka Tita ir sieviete, kuras dzīvi lielā mērā noteicis viņas skaistums. Sirmie mati gan bija savīti vecmodīgā mezglā un stāja likās pārāk nepiedienīga, tomēr viņa nenoliedzami izpelnījās apkārtējo uzmanību.
– Neliecies par viņu ne zinis, dārgā, – Tita sacīja. – Satiekot kādu jaunu cilvēku, viņš uzvedas kā bērns saldumu veikalā, taču interese noturas tikai pirmās piecas minūtes un pēc tam zūd. Neko ļaunu viņš nedomā. – Lai arī tonis izklausījās strikts, Tita runāja ar lepnumu balsī.
– Un diža personība, – sarunai pievienojās Brionija, kura kopā ar Niku atgriezās virtuvē. Niks nesa vīna pudeli.
Visiem bija dzirdams, kā Dižā Personība dimdina lejup pa kāpnēm, bet viņam pa pēdām traucas dvīņi.
– Paskat tik, – viņš skaļi sauca. Rokā viņš turēja attēlu, kas parasti karājās pie sienas augšstāva tualetē. Tur to apdvesa daudz neoficiālāka gaisotne nekā valdīja, piemēram, dzīvojamā istabā. Tas bija ierāmēts Foja portrets, kas uzņemts divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados pie Dauningstrītas pēc biznesmeņu tikšanās ar Mārgaretu Tečeri. Premjerministre bija zilā kostīmā un paliekusies tuvāk Fojam, nelikdamies ne zinis par cilvēku viņai pie kreisajiem sāniem. Šķita, ka viņa uzdod Fojam kādu svarīgu jautājumu. Abi atradās tik tuvu viens otram, ka Tečeres kundzes seja gandrīz skāra viņa kaklu.
Fotogrāfija tika publicēta vairākos lielajos laikrakstos. Fojam izdevās tikt pie oriģināla, un apakšā viņš bija pierakstījis: “Lai viņi ēd zivis!” Savu portretu viņš uzdāvināja Brionijai pirms sešpadsmit gadiem, lai vairotu viņas “iedvesmu” pēc tam, kad pati bija dibinājusi finanšu jomas sabiedrisko attiecību kompāniju. Brionija toreiz jutās aizkustināta, bet drīz vien uzzināja, ka tādu pašu fotogrāfiju viņš iedevis arī Hesterei. Taču bija par vēlu to noņemt no tualetes sienas, citādi varētu aizvainot tēvu.
Fojs turēja portretu un mudināja pārējos pienākt tuvāk. Visi sapulcējās kāpņu pakājē. Priekšpusē iekārtojās dvīņi, aizrautīgi sūkādami saldumus, ko atrada vectēva kabatās. Aiz viņiem nostājās Brionija un Tita – vienā un tajā pašā pozā, rokas sakrustojušas uz krūtīm un pēdas izvērsušas pareizajā leņķī. Izija slaistījās patālāk kopā ar Džeiku, kas paklausīgi bija izņēmis austiņas. Niks joprojām turēja rokā vīna pudeli. Pat Maleja atrāvās no plīts, lai noskaidrotu, kas izraisījis tādu troksni. Tikai Elija turējās maliņā.
– Kas noticis, Foj? – noprasīja Tita.
– Vai tad neredzi? – Fojs attrauca, iespiezdams fotogrāfijai sievai rokās.
Viņš likās pietvīcis. Drīz vien visiem tapa skaidrs, ka patiešām kaut kas ir noticis. Portrets šķita izplūdis, un izskatījās, ka Foja iespaidīgais deguns saskāries ar spēcīgo zodu. Acis vairs nebija zilas un likās mainījušas atrašanās vietu. Foja seju tikpat kā nevarēja atšķirt no Tečeres kundzes vaiga, kurš arī piedzīvojis līdzīgu transformāciju. Dažās vietās papīrs bija uzburbis, un stūri izskatījās uzlocīti.
– Tā ir samirkusi, – izbrīnīta secināja Brionija. – Nespēju noticēt, ka neesmu to pamanījusi.
– Varbūt plīsusi caurule? – prātoja Niks. – Vai arī kāds atstājis vaļā logu?
– Šī ir vienīgā fotogrāfija, kas sabojāta, – iebilda Fojs.
– Kāda neveiksme, Foj, – ierunājās Džeiks, un pirmo reizi neviens viņam neaizrādīja, ka nedrīkst vectēvu saukt vārdā.
– Paod, – Fojs mudināja.
Brionija paliecās uz priekšu, dziļi ievilka nāsīs gaisu un tūdaļ riebumā novērsās. Tad viņa pasniedza portretu Nikam, kurš vilcinādamies to paostīja un vairākas reizes norija siekalas, it kā pūlētos apslāpēt vemšanu.
– Pēc kā tas ož? – noprasīja Fojs.
– Pēc urīna, – saviebies atzina Niks.
– Kāds man uzčurājis, – Fojs nokliedza un apsūdzoši nopētīja visus klātesošos.
– Droši vien dvīņi, – sprieda Tita.
– Kā tad viņi varēja aizsniegt fotogrāfiju? – atcirta Fojs.
– Nostājoties uz poda vāka, – minēja Niks.
– Iespējams, tā bija spēle, – teica Izija, – viņi allaž sacenšas, kurš var aizčurāt vistālāk.
– Žēl, ka tevi izmantojuši par treniņu mērķi, – Brionija novilka.
– Kad viņi to izdarījuši? – noprasīja Fojs. – Visticamāk, šodien.
Skatieni pievērsās Elijai, kura jutās kā pieaugusi grīdai līdzās dīvānam.
– Tā nebiju es, – viņa nervozi izmocīja.
– Protams, mēs zinām, ka