– Izskatās, ka notikusi pamatīga burzīšanās.
– Domāju gan. Turklāt šodien sešos no rīta viņa klauvēja pie manām durvīm un pavēlēja sašūt kleitu līdz šodienas vakaram, tāpēc pieļauju, ka burzīšanās partneris nebija viņas vīrs.
Džosija iesmējās.
– Vai tu esi mana īrniece?
– Ā! Atvaino. Es nesasveicinājos. Es esmu Sāra Šova, – viņa paziņoja. – Dzīvoju šajā mājas spārnā, un Tesa Ņūlenda dzīvo tur.
– Es…
– Visi pilsētas iedzīvotāji zina, kas tu esi. Visi tevi gaida jau kopš pirmajiem rītausmas stariem.
– Sieviete pie pārtikas veikala uz mani ļoti cieši skatījās.
– Tā bija mana māte, – Sāra paskaidroja. – Viņa jau zvanīja un ziņoja, ka tu esi ceļā.
– Un sieviete dārzā ar slotu?
– Mana tante Helēna. Viņa zvanīja mammai, bet līnija bija aizņemta, jo mamma runāja ar mani. Droši vien šerifs jau ir uzmeklējis informāciju par tavu automašīnu.
Nezinādama, ko atbildēt, Džoslina tikai samirkšķināja acis.
– Vai vēlies ledus tēju? – Sāra piedāvāja. – Es nupat pagatavoju veselu krūzi.
– Labprāt, bet… – viņa vilcinājās.
– Tikai tad, ja tā nav pussalda? – Sāra vaicāja un piecēlās kājās, piesardzīgi ieritināja kleitu lielajā dvielī un uzlika to uz baltā galdiņa.
Džosija juta, ka piesarkst.
– Neraizējies, mēs esam pieraduši pie jeņķiem, – Sāra mierināja.
– Es neesmu jeņķis. Es esmu no Floridas, – Džosija iebilda, sekojot Sārai lielās ķieģeļu mājas virzienā. – Tas ir uz dienvidiem no šejienes.
– Aha, – Sāra nomurmināja pāri plecam. – Domāju, ka vārds “dienvidi” vairāk raksturo domāšanas veidu, nevis ģeogrāfisku vietu. Vai nav tā, ka daudzi cilvēki no ziemeļiem ir pārvākušies uz Floridu?
Džosija nespēja apslāpēt smaidu. Viņas bija nokļuvušas pie austrumu spārna stikla durvīm, un Džosija jau atkal apstājās, lai aplūkotu namu. Tajā nebija neviena neparastas formas loga, nevienas uzkrītošas istabas, nekā tāda, kas pēc mūsdienu standartiem padarītu namu “interesantu”. Edilīnas muiža bija vienkārša un līdz ar to ļoti skaista.
Sāra iegāja savas ēkas daļas vēsajās iekštelpās, un Džosija viņai sekoja. Virtuve šķita ierīkota aptuveni divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Pēc visa spriežot, uzturēta nevainojamā kārtībā, bet noteikti nebija atjaunota.
– Vai tā ir kompozītmateriālu virsma? Un tas…
– Avokado krāsa, – Sāra atbildēja un paskatījās uz zaļo ledusskapi. – Man šķiet, ka Smitsona institūta pētniekus šī vieta interesētu. Viņi varētu to gluži vienkārši paņemt un ievietot muzejā.
Džosija paskatījās un lielo, balto emaljēto izlietni zem loga un domās Sārai piekrita. Virtuve nebija pietiekami sena, lai tai piemistu šarms. Tā bija gluži vienkārši neglīta.
– Es plānoju sūdzēties īpašniekam, – Sāra teica.
– Tā arī vajadzētu, – Džosija piekrita un aplūkoja veco plīti. Tā bija tādā pašā krāsā kā ledusskapis. Viņa pacēla galvu. – Pagaidi… īpašniece esmu es!
Sāra iesmējās, piegāja pie ledusskapja un izcēla no tā lielu krūzi ar ledus tēju.
– Pagāja ilgs laiks, līdz tu to atcerējies.
– Es vēl neesmu apradusi ar domu, ka man pieder māja. Neesmu pat redzējusi, kā tā izskatās no iekšpuses.
– Tev būs gana daudz laika, lai namu izpētītu. Arī ārpusē atrodas dažas vecas ēkas, bet to tu, iespējams, jau zini. – Sāra norādīja uz nelielu hromētu galdiņu pie sienas. Tam bija sarkana virsma, un pie tā bija piestumti atbilstoši hromēti krēsli ar sarkaniem sēdekļiem un atzveltnēm.
Džosija apsēdās un noraudzījās, kā Sāra salej tēju divās glāzēs un uz paplātes uzliek, pēc izskata spriežot, mājās gatavotus cepumus.
– Es zinu ļoti maz. Te viss man ir jaunums, – Džosija skaidroja. – Es vēl neesmu atguvusies no… no…
– No Edi jaunkundzes nāves? – Sāra klusi pārjautāja.
Džosija palocīja galvu.
– Vai tu viņu pazini?
– Nē, mēs tā arī nesatikāmies. Bet es pavisam noteikti esmu par viņu daudz dzirdējusi.
– Ak tā? – Džosija iedzēra lielu tējas malku. Izrādījās, ka viņa ir izslāpusi. Un vēl viņa apēda cepumu divos kumosos. Ķērusies klāt otrajam cepumam, viņa pamanīja Sāras plati ieplestās acis. – Atvaino. Es vairākas dienas sēdēju pie stūres un acīmredzot aizmirsu paēst. – Patiesībā Džosija iepriekšējā vakarā bija tik satraukta, ka nespēja ieēst vakariņas, un no rīta nepaēda brokastis.
– Lūk, to es saucu par koncentrēšanos! – Sāra piegāja pie ledusskapja, izņēma palielu bļodu, salātlapas, majonēzi un maizi. Viņa nolika to visu uz virtuves letes un pacēla gaisā maizi. – Skaties! Tā ir jeņķu maize. Wonder Bread maize manās mājās nav atļauta.
– Vai tajā ir ananasu gabaliņi? – Tā kā Sāra izskatījās apjukusi, Džosija paskaidroja: – Ja maizē nav ananasa gabaliņu, tā nav maize. Floridā mēs ananasus liekam visur, tāpat kā kokosriekstus.
Tagad bija Sāras kārta smieties.
– Labi, es vairs nerunāšu stereotipos. Lieta tāda, ka Edilīna atrodas tuvu Viljamsburgai, tāpēc te nokļūst vairāk tūristu, nekā mums gribētos. Viņi domā, ka mēs visu vārām eļļā.
– Un jūs to nedarāt?
– Nedarām kopš brīža, kad izdzirdējām vārdu “holesterīns”.
Džosija paņēma sviestmaizi no šķīvja un sāka taisnoties:
– Tev nav tā jāpūlas manis dēļ. Patiešām. Es varu pati sevi pabarot.
– Tev vēl daudz kas jāuzzina par dienvidniekiem. Mēs cienājam savus ciemiņus. Tas ir ierakstīts mūsu gēnos, – Sāra paziņoja. – Vai tev nebūtu iebildumu, ja mēs dotos ārā, lai varu pabeigt kleitu?
– Ar lielāko prieku, – Džosija atbildēja, paņēma savu glāzi un šķīvi un sekoja Sārai ārā no mājas.
Viņas apsēdās pie galda, Sāra izklāja kleitu sev klēpī un paņēma rokā adatu. Džosija iekodās sviestmaizē.
– Vai tu to pagatavoji? – viņa jautāja. Sviestmaizē bija ielikti vistas salāti, sašķēlētas vīnogas un āboli. Tā bija brīnumgarda, gluži kā no dārgu delikatešu restorāna.
– Nē, mana māte. Viņa ir pārliecināta, ka, dzīvojot viena, es nomiršu