Miks jutās atvieglots, ka nekādas tukšas tērzēšanas nebūs. Viņam ir jātiek projām no šīs viesistabas, iekams sienas ap viņu vēl nav sagruvušas. Viņa nervi bija nodeldēti. Viņš bija cēlies sešos no rīta un braucis gandrīz taisnā ceļā no Ohaio, apstādamies tikai tāpēc, lai ielietu degvielu un aizietu uz tualeti. Viņš vai mira no slāpēm, taču jutās kā iebrucējs, un viņš gribēja saglabāt šo sajūtu, lai nezaudētu modrību. Ir jādabū tas, kā dēļ viņš šeit ir ieradies, – noslēpumainā kaste un pietiekami daudz naudas, pārdodot šo māju, lai apmaksātu māsai nepieciešamo operāciju. Tam nav nozīmes, cik Nina ir skaista, cik viņa izskatās trausla, skumja un apmulsusi, par spīti savām pūlēm izlikties nesalaužamai. – Jā, tas tiesa, šī vēstule bija īsta. Valts atdeva man šo māju. Man ļoti žēl, ka es jūs tik ilgi ignorēju, bet tagad man šī māja ir vajadzīga.
Ninas skatienā uzzibsnīja aizkaitinājums, un Miks viņu ne mirkli par to nenosodīja. – Kad jūs neatbildējāt uz manām vēstulēm, es izmisīgi centos saprast Valta lūgumu. Vai zināt, tā bija viņa pēdējā vēlēšanās, un man tā bija mīkla. Man nepatīk noslēpumi.
– Jūs neesat vienīgā. Ticiet man.
Viņas balss kļuva skaļāka. – Nē, mister Rivers. Es jums neticu. Kāpēc lai es jums ticētu?
– Droši vien jums nevajadzētu to darīt, – viņš piekrita.
Izskatījās, ka viņa ir gatava pielēkt kājās no dīvāna un apgriezt viņam kaklu. – Jūs mani ignorējāt, – viņa turpināja. – Tāpēc es mēģināju atrast medmāsu, kas bija rakstījusi vēstuli Valta vietā, lai viņa varētu man izstāstīt, kas notika. Varbūt viņš viņai pateicis ko tādu, kā nebija vēstulē, vai nav tiesa? Vismaz viņa man varētu pateikt, ka Valts lūdzis viņu rakstīt vēstuli un tas nav darīts piespiedu kārtā. Es cerēju, ka viņa varētu man izskaidrot, kas jūs tāds esat un kāpēc ignorējat mani. Man bija nepieciešams kāds, kas palīdzētu izprast, kas notiek, ko tas viss nozīmē, tā kā jūs neuzskatījāt par vajadzīgu ne sazināties ar mani, ne arī atbildēt uz manis sūtītajām e-pasta vēstulēm.
Medmāsa ar pelēkām acīm. Tā, kura bija iebāzusi viņam kabatā Valta vēstuli – salocītās papīra lapas iekšpusē atradās atslēga un adrese –, tās bija Mika vienīgās atmiņas pēc sprādziena, iekams viņš atjēdzās slimnīcas gultā Vācijā. Kad šis tēls uznira viņa atmiņās, to vienmēr pavadīja neciešamas sāpes iekšās. Viņš mēģināja atcerēties medmāsas vārdu. Sūzija? Sallija. Tas bija pagaisis, tāpat kā visas pārējās viņa atmiņas. Tas bija iemesls numur seši simti divpadsmit, kāpēc viņam nevajadzēja braukt šurp. Viņam tas ir jāizdara un jātiek no šejienes projām, cik vien ātri iespējams.
– Medmāsa tika nogalināta trīs nedēļas pēc Valta. – Nina klusēja un viņš turpināja. – Savējo apšaude.
Tas, kā viņa uzsvēra pēdējos divus vārdus, iededza Mikā protesta liesmu, kas savukārt sakarsēja viņa skopās, juceklīgās atmiņas. Arī viņa ir mirusi. Nabaga meitene. Pif–paf, vēl viens aizgājis. Viņš apspieda savas domas, apdzēsdams uguni, pirms tā varētu satrakoties.
Ninas acis bija naida pilnas. Miks bija pateicīgs viņai par uzbrukumu. Atrasties pretējās pusēs bija kaut kas tāds, ko viņš saprata. Ja viņa izturētos padevīgi, iespējams, viņš muktu prom, jo viņu pārņemtu vainas sajūta par savas nodomātās rīcības apšaubāmo taisnīgumu. Taču Ninas dusmas viņu padarīja drosmīgu. – Vai jūs ar to gribat teikt, ka es nogalināju medmāsu, lai dabūtu šo māju? Ka es esmu slepkava?
– Man nav ne jausmas, kas jūs esat, mister Rivers.
Viņš cieši paraudzījās sievietē ar ledainu skatienu. – Šī vieta ir jauka, bet tā nav tik jauka.
– Mister Rivers…
– Mik.
– Mik. Man bija nodoms turēt godā Valta pēdējo vēlēšanos. Bet tas bija pirms gada.
– Jā, skaidrs, man nebija nodoma nākt šurp un pieprasīt šo māju, bet notika dažas svarīgas pārmaiņas.
– Kādas?
– Neesmu pārliecināts, ka tā ir jūsu darīšana, – viņš attrauca. Viņš negrasījās izspēlēt līdzjūtības kārti. Tad jau labāk viņš aplaupīs banku.
– Labi. Godīgi sakot, nedomāju, ka man tas rūp.
Vismaz šajā ziņā viņi bija līdzīgi.
– Paklausieties, Mik, pat ja biju nodomājusi atdot jums māju, es negrasījos jums to vienkārši pasniegt, ja jūs nespētu pierādīt, ka Valta vēstule ir īsta. Vai jūs vismaz spējat to pierādīt? Nevar gan teikt, ka tam vēl ir nozīme. Bet vai ir kaut kas tāds saistībā ar Valtu, ko varat piedāvāt, kas liktu man noticēt, ka jūs esat īsts?
Kad Miks kā negudrs traucās pāri visai valstij, starp visām miljons domām viņam ienāca prātā, ka šis jautājums varētu būt klupšanas akmens. Taču viņš nodomāja, ka kaut kā tiks ar to galā, kad nokļūs šeit. Viņam nebija izvēles. Viņš bija cerējis, ka viņa līdz šim brīdim to jau būs sapratusi.
Un nu, te nu viņš bija, aci pret aci ar Ninu, un kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņš nekādi nevar to pierādīt. Protams, viņam aizmugurējā kabatā atrodas vēstule, kas ir pats galvenais pierādījums. Bet tas ir izslēgts, ja vien viņš vēlas saglabāt Valta noslēpumu par viņa sasodīto, noslēpumaino kasti. Vismaz tas viņam Valta labā ir jāizdara.
Pienākums. Gods. Valsts.
– Tātad mums ir problēma, – viņš teica.
– Jūs nevarat to pierādīt, – viņa novilka. Gaisma viņas acīs nodzisa, it kā būtu izslēgts slēdzis.
– Nē. Es neko nevaru pierādīt.
– Tad mēs esam beiguši sarunu, – viņa noteica.
– Labi. Bija prieks jūs satikt. – Tas bija blefs, bet tas iedarbojās. Nina nebija diez kāda pokera spēlētāja. Viņš redzēja paniku sievietes acīs. Viņa gribēja, lai Miks paliek. Tāpēc viņš piecēlās. – Man bija tas gods. – Viņš pastiepa plaukstu.
– Pagaidiet! – Nina iekliedzās. – Tad viņa dziļi ievilka elpu. – Vismaz izdzeriet savu limonādi. Un, kamēr to darāt, pastāstiet man kaut ko, lai tam visam būtu kaut kāda jēga. Jums droši vien ir kaut kāda atskārsme par to, kāpēc Valts novēlēja jums māju.
Bija tāda sajūta, ka vēstule vīrieša aizmugurējā kabatā vibrē un mirgo. Izstāsti viņai taisnību. Kāda gan jēga glabāt miruša cilvēka noslēpumu? It īpaši tāpēc, ka Mikam nav laika vilkt garumā. Ja Bella rīt iekāps lidmašīnā, tad viņas primārā ārstēšana varēs sākties. Un no tā brīža viņam būs trīs mēneši laika, lai sadabūtu nākamajai iemaksai nepieciešamo naudu. Vai viņš vispār var paspēt tik ātri pārdot māju, pat ja sāk rīkoties šodien? Varbūt arī ne, bet, ja būs līguma perspektīva, tad vismaz viņam būs ķīla, lai aizņemtos naudu.
Tomēr viņš nespēja nodot Valtu.
– Man ļoti žēl, – viņš teica. – Man nav ne jausmas, kāpēc Valts gribēja man atstāt šo māju. Ticiet man, es vēlos, kaut zinātu.
Nina ļāva šī paziņojuma izraisītajam šokam aprimt, cerēdama, ka asā vilšanās nav redzama viņas sejā. Nakts tumsā, tik daudzas naktis viņa bija gulējusi savā gultā un iedomājusies, kā klausās asaras raisošajā stāstā par to, kā Miks Riverss izglābis Valta dzīvību, kā viņi kļuvuši sirdsdraugi, kā viņi izmisuma un posta brīžos dzīves jēgu atraduši draudzībā, un vienīgais pienācīgais veids, kā Valts varēja draugam par to atmaksāt,