Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

aizmirsti to visu. Teiksim vienkārši, ka es neesmu to visu pagrābis gluži no zila gaisa. Mums ir pagātne, Nina. Es mēģinu panākt, lai no tā, ka Valta vairs nav, rezultātā iznāktu kaut kas labs. Vai tad to nedarām mēs visi? Cenšamies atrast tam kaut kādu jēgu? Un šī te ir mana jēga. Es neesmu nezvērs. Es cenšos nokārtot savu dzīvi. Es savulaik palaidu vējā kaut ko lielisku, un es gribu otru iespēju. Šī ironija, ka es esmu šeit un Valta vairs nav, šķiet tik sasodīti nepareiza. Es gribu to vērst par labu, darot to, ko viņš nespēj, neļaut, lai dzīve aizslīd man garām.

      Nina lēni un dziļi ieelpoja un izelpoja, cenzdamās palēnināt straujos sirdspukstus. – Ko tieši tu vēlies, lai es daru? – viņa vaicāja.

      Bobijs pameta skatienu uz abām pusēm, taču Galtonas studentus, ar kuriem bija bāztin piebāzta šī kafejnīca, nepavisam neinteresēja padzīvojis pāris pēc trīsdesmit, kas runāja par neiespējamu mīlestību. Bobijs izvilka no savas jakas kabatas dažus saburzītus papīrus ar atlocītiem stūriem, atritināja tos un pasniedza Ninai tā, it kā tas būtu bankas aplaupīšanas plāns. – Es viņai rakstīju, bet viņa neatbildēja. Ja vēstules būtu fantastiski noformētas, man šķiet, viņai nāktos tās vismaz izlasīt. Pareizi? Es gribu teikt, vai tu to nedarītu? Kurš gan spēj neatvērt krāšņu aploksni?

      Nina nopētīja viņa dzejoļus. Viņa saskaitīja: seši dzejoļi, katrs vismaz desmit rindiņas, plus varbūt vēl nedaudz rotājuma gar lappuses malām. Tas ir liels darbs. Ja Nina to nedarīs, viņš vienkārši dosies un nolīgs kādu citu kaligrāfu. Droši vien to briesmīgo Sjū Sīmliju no Trūmenstaunas, kura neatšķir iniciāļu rakstu no Spensera raksta.

      Turklāt Džordžija ir liela meitene. Viņa pati var izlemt, kā rīkoties.

      Bet ko gan nozīmēs darbs ar Bobiju? Cik bieži viņai nāksies ar vīrieti tikties? Vai viņa spēs ar to tikt galā? – Vai tu uzrakstīji šos te? – viņa pavaicāja, izvairīdamās no atbildes.

      – Jā gan? Vai tev tie patīk?

      Ninai par pārsteigumu zēns, kurš reiz bija novilcis bikses Galtonas mēra priekšā Pateicības dienas parādē, pietvīka. – Tie ir… aizkustinoši. – Bija grūti lasīt izteikumus par mīlu un kaisli, skatīties uz Bobiju un vienlaikus domāt par Džordžiju.

      – Sēdēdams ķurķī, es studēju Šekspīru, – Bobijs pastāstīja. – Katru mēnesi mēs lasījām kādu citu lugu. Es apguvu jambisko pantmēru. Metaforas. No visa pa druskai. Mēs pat uzvedām “Romeo un Džuljetu”.

      – Tikai nesaki man… – Nina iesāka.

      – Jā. Es biju Romeo. – Bobija sejai pārslīdēja draiskulīgs smīns. – Un otrajā iestudējumā Džuljeta. Tur iekšā nav sieviešu.

      Nina nobijās, ka viņš grasās citēt rindas no Šekspīra, tāpēc strauji metās uz priekšu. – Tātad šīs būs vēstules? – Esi uzmanīga ar vēstuļu sūtīšanu, viņa nodomāja. Viņa zināja, cik bīstama var būt vēstule. It īpaši tāda, kas rakstīta ar citas personas roku.

      – Pēc manām domām, varētu būt viena vēstule nedēļā, lai arī cik nedēļu tas prasītu. Es negribu viņai uzmākties. Ja tās neiedarbosies, es atstāšos.

      – Tas ir ļoti liels darbs. Man nāksies tev prasīt krietnu samaksu.

      – Es jau tev teicu. Cena nav svarīga.

      Nina lūkojās uz vīru, kas sēdēja viņai pretī. Viņa iztēlojās, kā Džordžija pa pastu saņem kaligrāfiskā rakstā rakstītu mīlestības dzejoli, ar vītnēm un izrotātiem lielajiem burtiem, un varbūt pat dažām zelta lapiņām abpus lapai. Nākamajā mirklī Džordžija jau klauvēs pie Ninas durvīm, gribēdama noskaidrot, kāpēc draudzene to ir darījusi, un Ninai nāksies tēlotā nevainībā noplātīt rokas un teikt: – Es esmu apzinīga brīvmāksliniece un uzņemos jebkuru piedāvāto darbu, – un tad Džordžija…

      Iemīlēsies? Bobijā Raidelā? Vēlreiz?

      Tas ir iespējams. Kas gan Nina tāda ir, lai iejauktos? Vai tad viņas pirmais uzdevums nav nopelnīt pietiekami daudz naudas iztikai? Turklāt, kas viņa tāda ir, lai apgalvotu, ka Džordžija un Bobijs nav ideāls pāris? Dzīvē daudz kas ir ļoti mīklaini.

      Viņa iedomājās par Miku, kurš atradās viņas mājā, droši vien viņš ir ticis galā ar bekona pannas beršanu un… ko viņš tur dara? Viņa juta neatliekamu dzinuli nokļūt atpakaļ mājās. Ko gan viņa domāja, kad atstāja vīrieti savā mājā? Ko viņš tur viens pats dara?