Viņš sajuta smeldzošo plecu. – Es negribu tevi apgrūtināt, tomēr domāju, ka manai rokai vajadzēs dažas dienas atpūsties pirms vēl viena maratonbrauciena. – Šovakar es uzsliešu pagalmā savu telti, tā ka nekritīšu tev uz nerviem.
– Tu man nekrīti uz nerviem.
– Vakar es tev kritu uz nerviem. Man šķita, ka tu grasies noraut man galvu, tiklīdz būšu izdzēris savu limonādi.
– Tagad esmu guvusi gandarījumu, sabeidzot tev plecu, – viņa teica. – Bet, ja tu uz kādu brīdi paliksi, mums ir nepieciešami noteikumi.
Miks piekrita: – Laba ideja. Man patīk noteikumi. Tas visu padara skaidrāku.
– Noteikums numur viens: mēs valkājam drēbes, – viņa teica.
– Es valkāju drēbes, – Miks aizrādīja.
– Apakšveļa neskaitās.
– Es guļu kails, – viņš teica.
Es zinu. Nina vēlreiz mēģināja iekļūt aiz viņa draudzīgā, rotaļīgā skatiena, taču, ja arī aiz tā kaut kas slēpās, viņam ļoti labi izdevās to nomaskēt. – Mēs valkājam drēbes ārpus guļamistabas, – viņa teica.
– Tātad tu savā guļamistabā staigāsi kaila? – Viņš uzmeta nākamo pankūku partiju no pannas uz šķīvja, uzlēja uz pannas vēl mīklu un devās atpakaļ pie galda.
Nē, ja tev arī turpmāk rādīsies tādi murgi, viņa gandrīz vai pateica. – Tu vari staigāt kails, ja tev tā tīk. Savā guļamistabā. Aiz aizvērtām durvīm. Savā teltī. Vai kur citur. Vienatnē. – Šī saruna grasījās izsprukt viņai no rokām. – Tavs bekons deg.
Miks cieši lūkojās viņā kādu mirkli, tad pielēca kājās. – Ak, es jau domāju, ka tas ir kaut kāds netiešs seksuāls mājiens. – Viņš paņēma virtuves stangas un apmeta ar tām otrādi bekonu. Nina devās atpakaļ uz savu vietu pie galda, kur jutās relatīvā drošībā. Viņa nespēja atraut acis no vīrieša torsa, kā arī no vēdera muskuļu ieēnotajām aprisēm zem iedegušās ādas. Pat vīrieša pēdas viņai šķita spēcīgas un vilinošas.
Mika bekons pilnīgi noteikti piedegs.
Viņš pavicināja stangas uz Ninas pusi. – Šajā spēlē var spēlēt divi. Noteikums numur divi ir tāds – ja man ir uz brokastīm jāsaģērbjas, tev arī jāizmēģina kaut kas jauns. Piemēram, kafija. – Viņš nogrieza gāzi zem viņas tējkannas.
– Tu nevari izvirzīt noteikumus. Šī ir mana māja.
– Uzmanies, iespējams, ilgi tas tā vairs nebūs, – viņš teica.
Nina savaldījās. Tie nav nekādi joki – pat ja viņa šobrīd izbauda viņu rotaļīgo ķircināšanos. Tas ir nopietni. Vismaz viņai tas tā ir.
Miks nolika bekonu uz galda, apsēdās un sāka ēst strēmelītes, ņemdams uzreiz no lielā šķīvja, it kā tie būtu kartupeļu čipsi. – Es atstāju armiju pirms diviem gadiem, un vēl joprojām katru rītu pamostoties slavēju debesis ar īstu bekonu un kārtīgu kafiju.
Nina izstūma pagājušo nakti no savām domām. Lai arī kas būtu noticis, tam nav nozīmes, jo Miks pilnīgi neko no tā neatceras. Viņa uzdūra uz dakšiņas trīs pankūkas un uzzieda uz tām putukrējumu. Pa virsu viņa uzlika dažas zemenes. Nina nemēdza tik daudz ēst, taču šorīt viņai tas nerūpēja. Viņai bija vajadzīgs spēks, lai tiktu galā ar šo gandrīz kailo vīrieti.
Miks vēroja, kā viņa ēd. – Bez sīrupa? Augstais Dievs, sieviete. Noteikums numur trīs: neviens neiznieko manas slepenās receptes zileņu pankūkas, ēdot tās bez sīrupa.
– Es negrasos klausīt padomus ēšanā no vīrieša, kurš brokastīs apēd mārciņu bekona. Kur tu to visu dabūji?
– Šorīt nopirku. Es agri ceļos. Armijas ieradums. Bet gribu darīt tev zināmu, ka esmu pilnīgi vesels, tā ka šis ēdiens nevar tev nodarīt neko ļaunu.
– Izskats vēl nenozīmē visu, – viņa pateica un nosarka.
Viņš draiskulīgi pasmaidīja un teica: – Jauki, ka tu pamanīji.
Dažas minūtes viņi ēda klusēdami. Nina ienīda sevi par to, ka sākusi atmaigt pret šo puisi. Viņai ir jābūt stiprai, nedrīkst padoties viņa valdzinājumam. Ir jāatceras, ka viņš vēlas no Ninas to, ko viņa nav gatava dot.
– Kur tu iemācījies gatavot? – viņa vaicāja.
– Kad biju bērns, – viņš atbildēja. – Manas māsas tīrīja māju, es taisīju ēst. Tas bija veiksmīgs darījums.
– Un kā tad tavi vecāki?
– Ar viņiem mums tik ļoti nepaveicās, – viņš atbildēja.
Šķita, ka viņš nav noskaņots stāstīt ko vairāk, tāpēc Nina neuzstāja. – Tu pagatavoji ellīgi daudz ēdiena, – viņa aizrādīja. – Tā, it kā tas būtu paredzēts veselai armijai.
Viņš palūkojās uz ēdiena kaudzēm uz galda.
– No veciem ieradumiem nav tik viegli atbrīvoties, man šķiet. Mums paliks pāri. – Viņš pielēca kājās, lai uzmestu vēl dažas pankūkas uz šķīvja; tad izslēdza plīti. Pēc tam viņš atkal apsēdās un turpināja ēst bekonu.
– Es biju pārsteigts, kad ieraudzīju lakatiņu, – viņš ierunājās, kad puse bekona bija apēsta un Nina bija nolocījusi visas savas pankūkas. – Es nedomāju, ka tu gribēsi, lai palieku.
– Tev nevajadzētu būt izbrīnītam. Es tev teicu, ko vēlos. Zināt par Valtu.
– Jā. Par to…
Nina ielūkojās savā pulkstenī. – Sasodīts. Man ir tikšanās mazāk nekā pēc stundas. Mums būs daudz laika aprunāties, kad atgriezīšos. Dienvidū. Mēs varēsim ēst pāri palikušās pankūkas. Visu nākamo nedēļu. Varbūt pat divas.
Miks piecēlās un bez mazākā apmulsuma izstaipījās. – Lieliski. Iešu padarbošos ap automašīnu.
Nina pārlaida skatienu nekārtīgajai virtuvei. – Vai tu šeit neuzkopsi?
– Es gatavoju ēst. – Viņš pakasīja sev vēderu. – Pavārs nekad nemazgā traukus. Noteikumi, mazulīt. Un šis te ir kosmiskais likums, ko ievēro vienmēr un visi.
Uz mirkli Nina zaudēja valodu. Nomazgāt bekona taukus vien bija divdesmit minūšu darbs.
– Ja vien… – Viņš ieturēja pauzi.
Jā, es gulēšu ar tevi, turēšu tevi, kad tev rādīsies slikti sapņi, skūpstīšu tavu pieri, lai tavi murgi atkāptos, mēs runāsimies par Valtu un panāksim, ka viss nokārtosies.
Ha! No kurienes viņas prātā uzradās šīs muļķīgās domas? Viņa vēlējās, kaut Miks būtu uzvilcis kādus apģērba gabalus. Bija grūti loģiski domāt, skatoties uz šiem pleciem, it īpaši pēc tam, kad viņa tikai pirms dažām stundām bija jutusi tos drebam zem saviem pirkstu galiņiem.
– Ja tu iedzersi malku kafijas. Vienu malku! – esmu ar mieru nomazgāt traukus, – viņš teica.
Nina palūkojās lejup uz savu neskarto krūzi. Viņai ir jāsagatavojas, lai dotos uz tikšanos ar Bobu. Viņai ir jāatceras, ka Miks nav vienkārši viesis viņas mājā; viņš ir ienaidnieks. – Kāpēc tev tik ļoti rūp tas, vai es dzeru kafiju? – viņa vaicāja. – Un nekādu joku. Es to domāju