Anrī pašūpo galvu.
– Jūs esat mīkla.
– Svarīgi ir iepazīt cilvēka dvēseli, – Kurtiss paskaidro. – Māksla nav zinātne. Tas ir emociju rezultāts. Un skatītājs kaut ko sajūt. Greizsirdību, bijī…
– Riebumu, – es piebilstu. – Tagad es zinu, kas viņš ir, kāds viņš ir, un zinu, kā taisīt viņa figūru.
Atlikušo ceļu mēs nobraucam klusumā un vērojam lietu, kas pārplūdina netīrās ielas. Es apzinos, ka Anrī nesaprot manu mērķi, bet atliks viņam tikai apskatīt14 vaska figūru – acis, sakniebtās lūpas –, un viss būs skaidrs.
Kad mēs nonākam Tempļa bulvārī, Kurtiss iesteidzas salonā, bet es kopā ar Anrī apstājos zem viņa nama markīzes.
– Es zinu, ka jūs negribējāt braukt. Un tomēr pārvarējāt sevi manis dēļ, un es esmu neticami pateicīga.
– Kā pēc tādām sarunām jūs spējat naktīs mierīgi gulēt? – viņš apvaicājas. – Vai jums nekļūst nelabi no tādiem stāstiem? Man ir jāpadomā, jo agrāk neviens man nav uzdevis tādu jautājumu.
– Es neticu Ruso filozofijas nostādnēm, – es atbildu. – Ja to gribējāt dzirdēt.
Anrī iesmejas.
– Cilvēka iedzimtajam krietnumam? Tam tic tikai tādi muļķi kā Robespjērs un Marats.
– Un karalis. – Tā kā Anrī tikai pasmaida, es turpinu: – Tiksimies rīt. Hercogs uz mūsu salonu vedīs jaunu viesi.
– Amerikāni? – Anrī vaicā. – Tomasu Džefersonu?
Tas gan būtu kaut kas īpašs. Tomass Džefersons uzrakstīja Neatkarības deklarāciju, kas deva iemeslu karam ar Angliju. Šī cilvēka figūra mūsu salonam nestu peļņu.
– Nē. Marķīzu de Lafajetu.
– Nezināju, ka viņi ir draugi.
Es pieeju Anrī tik tuvu klāt, ka sajūtu lietus smaržu viņam matos.
– Kurtiss apgalvo, ka ir. Bet es nesaprotu, ko tas nozīmē Francijai.
– Varbūt to, ka hercogs uzskata sevi par spējīgu vadīt sacelšanos, kura pieprasītu monarhijas gāšanu, – Anrī atbild.
– Un kāds viņam no tās labums? Ja nebūs monarhijas, viņš zaudēs savas privilēģijas. Viņš būs nevis Orleānas hercogs, bet vienkāršs mesjē Filips.
– Varbūt viņš grasās pārliecināt tautu, ka par karali jākļūst viņam. Par tādu karali, kas dos tautai tādas pašas tiesības kā Anglijā.
– Un tieši tas ir viņa mērķis, vai ne? – es jautāju. Anrī to ir apgalvojis arī agrāk, taču ir grūti noticēt, ka ar mums kopā vakariņo nodevējs. Es savā mūžā nekad neesmu sastapusi nodevēju.
– Jā.
– Kāpēc karalis Luijs neaptur viņu?
– Viņš mēģina. Tādēļ jau tiek sasaukti Ģenerālštati. Ja viņš dos frančiem tādas pašas tiesības kā Anglijā, tad hercogam zudīs jebkādi argumenti.
– Bet angļiem ir konstitucionālā monarhija! – es iesaucos.
– Un tas varbūt ir kompromiss, kam jāpiekrīt, ja karalis negrib atdot savu kroni radiniekam.
– Tātad jūs piekrītat prasībām, ko izvirza tauta?
– Es uzskatu, ka arī muižniekiem un garīdzniekiem ir jāmaksā nodokļi, – Anrī piesardzīgi atbild. – Tāpat kā mums.
Vai jūs zināt, ko ik gadu nosūtāt karalim?
To es zinu pilnīgi noteikti.
– Trešo daļu savu ienākumu.
– Un ko mūsu karalis ar to iesāk? Parīzes ielas kliedz pēc labošanas, slimnīcas guļ drupās… Amerikāņiem taisnība, ka nodokļus drīkst uzlikt vienīgi ar tautas piekrišanu. Un tātad būtu tikai godīgi, ja tos maksātu arī muižnieki un garīdzniecība. Viņi nemaksā ne desmito tiesu, ne gruntsnomu, nemaz jau nerunājot par ceļa nodevu un sāls nodokli. Hercogs ir atradis veidu, kā uzkurināt cilvēkus. Ja viņam aiz muguras stāv satracināta trešā kārta…
Mēs klusējot raugāmies viens uz otru.
– Varbūt Lafajets palīdzēs, – es beidzot nosaku. – Viņš ir ļoti cienījams vīrs.
– Viņš palīdzēs vien tad, ja karalis viņu uzklausīs. Taču draudzība ar hercogu var patraucēt.
– Ja Lafajets ieradīsies, es palūgšu atļauju uztaisīt viņa figūru.
– Valsts var sašķīst drumslās, – Anrī šķelmīgi saka, – bet Lafajets vismaz saglabāsies vaskā.
Es brīnos, ka viņš tā runā.
– Francija man ir ļoti dārga.
Anrī pasmaida.
– Un jūsu ienākumi arī.
Es kamīnā pielieku malku un novietoju zābakus pēc iespējas tuvāk.
– Jūs tiešām vēlaties, lai galds stāv tik tuvu ugunij? – Jahīns pārjautā.
– Jā, – es atbildu. – Tā būs labi. – Gaišo diennakts laiku es gribu izmantot darbam. Tā kā nepietiek sveču, ir jāstrādā, kamēr spīd saule.
Jahīns noliek galdu un sakrusto rokas uz krūtīm.
– Vai tagad jūs izstāstīsiet par marķīzu?
– Viņš bija šausmīgs, – es saku. – Absolūts briesmonis.
Puisis noelšas.
– Tiešām?
Es pamāju ar galvu.
– Viņam garšo mazi puisīši.
– Izbeidziet! Lūdzu, stāstiet visu, kā bija!
– Patiesībā, – es rāmi atbildu, – viņš ir vecs cilvēks, kurš savas dzīves laikā sastrādājis šausmu lietas.
– Piemēram? – Jahīns vaicā, iepletis acis.
– Piemēram, ar varu ieguvis mazus zēnus un meitenes. Vai saproti, ko tas nozīmē? – Jahīns klusējot paloka galvu, un es turpinu: – Viņš nolaupīja nevainīgus bērnus un sita tos tik ilgi, kamēr tie aizbēga vai nomira.
– A feier zol im trefen, – puisis nočukst jidišā un pēc tam iztulko:
– Marķīzs ir pelnījis degt liesmās. Un jūs taisīsiet viņa figūru?
– Jā. Cilvēki savā būtībā ir nežēlīgi, – es skaidroju, – tādēļ nežēlība viņus apbur. Slepus viņi baidās, ka var kļūt tādi paši kā marķīzs un ka viņus glābj tikai krietna audzināšana vai reliģija.
– Vai jūs domājat, ka ar mani var notikt tas pats, ja es vairs neiešu uz templi?
– Protams, – es mākslotā nopietnībā saku. – Manuprāt, arī tu sāktu alkt pēc cilvēka miesas un pēkšņi ķertos pie mazu bērnu ēšanas. – Es negaidīti metos uz priekšu, un puisis kliegdams aizbēg.
Desmitā nodaļa
Pastāv dabiskas un neatņemamas tiesības, ko nācija nedrīkst pārkāpt.
Hercogs ir atvedis viesi! Es atkāpjos no loga un iesteidzos virtuvē,